—, Es jums piedodu, — viņa sacīja, paceldamās uz pirkstgaliem, lai apvienotu šos vārdus ar skatienu, ko pārlaida pāri Torpa sejai. — Torp, es piedodu jums. Un man jums kaut kas jānolasa, kaut kas tāds, ko gribu es.
Viņa atgriezās kabinetā pie skapjiem, tik nopietni saraukusi pieri, kā to rauc bērni, velkot ārā skabargu, un no vienkāršu iesējumu vidus izrāva pirmo, kas pagadījās. Tikai atkal pieejot pie aizgājēja, viņa atvēra grāmatu. Tas bija Heine, «Ceļojums pa Harcu».
— Klausieties, Torp, — no turienes, kur jūs esat tagad.
Viņas acīs rindas s>ajuka, bet beidzot sastinga un, pati nomierinādamās, klusi, gandrīz pie sevis Tavija nolasīja pirmo, kas iekrita acīs:
Es esmu princese Ilze Kas Ilzes klintī mīt; Nāc līdz uz manu pili, Nāc laimi izbaudīt.[10]
— Vairāk es nelasīšu, — meitene, aizvērusi ciet grāmatu, sacīja, — jo tad man sagribēsies izlūgties to līdzi ceļam. Nu es eju. Ardievu.
Viņa atkal pastiepās uz augšu, ar līdzcietīgam rokas spiedienam līdzīgu skūpstu aizskāra nelaiķa pieri. Tad steidzīgi aizgāja, atsviezdama portjeru tik aši, ka pāri viņas sakarsušajai sejai pārslīdēja liega vēja pūsma. Un visā Torpa dzīvē šis skūpsts bija vienīgais, kura dēļ viņam būtu bijis vērts atkal atdarīt acis.
VII
Izklaidīga un skumīga Tavija iznāca uz ielas. Viņa neņēma naudu, kaut arī tās, kura viņai b i ja palikusi, nepietika, lai nopirktu biļeti; naudu viņai piedāvāja tādā veidā, kas neaizvainoja, taču Tavijas sirds nelokāmi protestēja.
— Pateicos jums, — viņa sacīja atraitnei, — es vēlos tikai vienu — ātrāk tikt no šejienes projām.
Tā viņa aizgāja un ar smagu sirdi, kas teju teju draudēja apstāties, nokļuva svelmainās Lisas ielu apdullinošajā dārdoņā.
Kādu laiku, neievērodama, kā un uz kurieni iet, meitene te pikti, te nospiesti noņēmās ar mīklainā atgadījuma atšķetināšanu; nepamatotu un nesakarīgu, pretrunu pilnu minējumu pulks mocīja viņas sirdi, bet pagurusi viņa šīs domas atmeta un, lai varētu atviegloti uzelpot, pievērsās ielu kustībai. Pamazām viņai izdevās ja nu ne izklaidēties, tad vismaz atjaunot līdzsvaru; salīgā riebumā pēdējoreiz nodrebinājusi šauros pleciņus un ievērojusi, ka ir attālinājusies no centra, viņa sāka lūkoties visapkārt.
Ielas bija pelēcīgākas un tukšākas, pūlis nevīžīgāks; graujošās izkārtnes nomainīja sarūsējušas skārda plāksnes ar tumšiem burtiem, pāri žogiem karājās panīkusī lapotne. Trešās šķiras traktiera atvērtās durvis kairināja Tavijas apetīti; nogurusi un izsalkusi viņa, drūmu domu pārņemta, iegāja, apsēdās pie galdiņa ar netīru galdautu un palūdza ragū, ko tūdaļ arī pasniedza, — nepievilcīgu, bet īsti karstu, tā ka lūpas iesāpējās. Nepievērsdama uzmanību šīs iestādes parasto apmeklētāju skatieniem, Tavija drosmīgi ķērās pie ēdiena, kurā sāls un piparu droši vien bija vairāk par visu pārējo un, sūrstošajā rīklē sa- lējusi glāzi ūdens, pavisam praktiski noskaņota, devās laukā.
Ko nu darīt? Kur sadabūt naudu, lai varētu atgriezties atpakaļ, un kā pavadīt laiku līdz septiņiem vakarā? Septiņos atgāja vilciens. Bet naivais, augstsirdīgais Krukss, ne ar ko sevi neapgrūtinādams, varēja paziņot viņai savu adresi uz turieni, kur viņas nav. «Ja nu darītu tā…» viņa prātoja, nolemdama medaljonu, nelaiķes māmuļas dāvanu, aizdevumu kasei un izšķirdamās pārdot jauno cepuri, kura, kārbā ielikta, šūpojās elkonī, «nu, cepuri var pārdot, bet par medaljonu …» — Un, smalkos aprēķinos iegrimusi, viņa gāja atkārtodama: — Ja tā un tā, tad būs, lūk, tā un šitā … Vai tomēr ne tā? Bet kā?
Meitenes iedomātie skaitļi kaut kur nesaskanēja, un viņa, galvu augšup pacēlusi, apstājās, ar izbrīnu klausīdamās savādajās sidrabainajās zvana skaņās, tik klusās kā strauta urdzēšana kaut kur tālumā. Iela bija tukša, tikai tālu priekšā krustojumā vīdēja neskaidras figūras; labajā pusē lēni soļos brauca važonis; braucējs, nokāris galvu, ko sedza noplīsusi platmale, gulēja vai snayda — saprast bija grūti.
Šķita, pajūgs bija izbraucis no blakus vārtiem, no tiem, kas rībēdami jau vērās ciet, apakšā atsedzot kāda cilvēka aizejošās kājas. Ar katru soli, ko spēra galvu nokārušais zirgs, pajūgs tricinādamies izplatīja tās skaidrās, tīmekļainās skaņas, kurās ieklausījās pārsteigtā meitene.
Viņa sāka iet lēnām, skatīdamās apkārt un cenzdamās izprast, kas tas varētu būt. Zem linaudekla, kas nokarājās, skardams riteņus, pacēlās kaut kas tiārai līdzīgs, kura neskaidrās aprises izcēla kroku stūri, bet krokas traucēja apkopot nojausmas par dīvainās kravas formām jebkādā ticamā veselumā. Šī acīmredzot vieglā krava skanēdama lēni šūpojās no vienas puses uz otru, itin kā cilvēks vestu veselu lēveni tamburīnu. Nevarēdama izturēt, Tavija piegāja tuvāk un iejautājās:
— Sakiet, lūdzu, kas tur tā šķind?
Važonis apātiski paraudzījās uz viņu no vientulīgo apsvērumu tāles, 'kurus bija pārtraucis jautājums, kura jēga viņam bija stulba un neatminama mīkla.
— Eh, — viņš sacīja, īgni atgaiņādamies, jo bija spiests pasteidzināt rūpīgi ložņājošo domu gaitu. — Nu, šķind, bet kāda jums tur daļa? Ejiet vien, ejiet vien prom. — Te, pēc pieredzes uzticēdamies zirgam, kam pātaga sagādāja tikai patiku, jo atgaiņāja dundurus, viņš apātiski uzšāva dzīvniekam, bet tas tikai pavēcināja asti, ar pakaļkājas kustību tēlodams liekulīgu rosību, un tikpat nesteidzīgi kā iepriekš nogriezās ap stūri, uz šoseju.
Kad Tavija, protams, paskatījās uz to pusi, viņa ieraudzīja aiz mājām zaļganu gaismas svītru. Visu šoseju pārplūdināja ļaudis, kas skrēja kā uz ugunsgrēku; vicinādami lapeles, joza avīžu iznēsātāji;