— Ir noticis sekojošais: Kluba kancelejā no Kruksa kunga, kurš ir jauna tipa lidaparāta izgudrotājs, ienācis motivēts iesniegums, kurā viņš lūdz savu aparātu ne tikai izmēģināt, bet arī ierādīt viņam, Kruksam, vietu šīsdienas sacensībās. Saskaņā ar Kluba statūtiem, ikviens monoplāns, biplāns, izpletnis, balons vai aerostats nolūkā izvairīties no smieklīgiem un rūgtiem pārpratumiem iepriekš jānovērtē ekspertiem, — lai nebūtu darīšanas ar tehniski neiespējamiem mēģinājumiem vai arī, kam piemēru nav mazums, ar pilnīgu absurdu. Tā kā līdz sacensību sākumam vēl ir stunda laika, prezidijs nolēma: pēc Kruksa aparāta apskates atļaut viņam, ja izgudrojums ir zinātniski un tehniski pamatots, izmantot aerodromu publiskam izmēģinājumam; un, ja Krukss to vēlēsies, ievest viņu šīsdienas aviatoru sarakstā ar tiesībām sacensties, lai iegūtu godalgu par lidojuma augstumu, ilgumu un nolaišanās precizitāti.
Klausoties priekšsēdētāja runas plūdumā un dzirdot tās beigas, Tavijas seju ietina tumšs kauna sārtums; viņa apmulsa līdz asarām, līdz pilnīgam apjukumam, tagad saprazdama, ka familiāri draudzīgi uzsaukusi nevienam citam kā, protams, slavenajam izgudrotājam. Baidīdamās, ka tik Krukss atkal nepaskatās uz viņu, meitene apsēdās tā, lai varētu noraudzīties visā, aizslēpusies aiz kādas sievietes lielās platmales, «Ak dievs kungs, glāb, apžēlojies un neļauj kulstīties manai mēlei,» viņa čukstēja; tomēr pilnīgi nožēlot savu rīcību nepaspēja; sacēlās troksnis, čala; izmeklētas vai ziņkāres pilnas replikas jaucās ar nepacietīgiem kliedzieniem.
Tad visu skatieni pievērsās Kruksam, kurš piecēlās un ar roku deva zīmi, ka vēlas runāt. Troksnis atkal pieklusa; ļaudis, kas sēdēja ap galdu, rauca pieres ar tādu savas cieņas apziņu, kas liecināja par pilnīgu un nekļūdīgu viszinību.
— Lūk, kas, — Krukss sacīja ne visai skaļi, bet tik skaidri, ka viņa vārdus varēja saprast visi, — es uzbūvēju aparātu, kura konstrukcijai un dzinēja sistēmai nav nekā kopēja ar mūsdienu aeroplānu. Man nav ne tvaika, ne gāzes, ne benzīna, ne elektrības; ne planējošu plakņu, ne propelleru; nav arī īpašu pārdomu, izvēloties materiālu aparāta būvei. Aparātu var darināt kā no linaudekla vai zīda, tā no vienkārša papīra vai skārda plāksnes bez jebkādiem dzinējspēka zudumiem; tas traucas ar spēku, kas rodas, vibrējot četriem tūkstošiem sīkāko sudraba zvaniņu, kuru skaņa …
— Kuru skaņa?! — pārtrauca balss tādā tonī, kas pauda vispārēju neizpratni. — Par ko jūs runājat?
Atskanēja smiekli. Klusums aizslīdēja projām. Uzmanības līdzsvars, kura abi svaru kausi bija dabūjuši triecienu, izzuda, kā izzūd visas nosacīta sabiedriskuma ilūzijas. Daži pārmija skatienus; daži, lūkodamies apkārt, meklēja nepacietīgo, kas bija jautājis, uz kuru pusi virzās mīklainā izgudrotāja savādā runa. Priekšsēdētājs, paķēris zvanu, gatavojās atjaunot klusumu; bet viņam kaut ko pačukstēja, un nu jau viņš pats, zināmā mērā šaubīdamies, apjucis aši paskatījās Kruksā, kas, gaidīdams iespēju turpināt runu, stāvēja stipra cilvēka vienkāršībā, kurš uz ielas
stūra iestrēdzis skrejošā pūlī. Tad Tavija sāka baiļoties par Kruksu; ja vienalga kādā veidā šis cilvēks ciestu neveiksmi, viņai tas būtu nepanesami; meitenē jau bija paspējusi nobriest pret viņu nesatricināma kaislība. Viņai patika, ka Krukss acīmredzot būs viens pret daudziem, bet, pazīdama apsmiekla spēku, viņa baidījās, kaut tikai šī scēna, neatkarīgi no tās rezultātiem, neiegūtu komisku raksturu. Pa tam atkal atskanēja saucieni; uzvilnīja un norima troksnis.
— Varbūt, — priekšsēdētājs teica Kruksam, — jūs esat nedaudz noguris, varbūt jūs neesat vesels, esat uztraucies; tādā gadījumā mēs neapvainosimies, ja jūsu ārkārtīgi interesantais paskaidrojums būs jāatliek kaut vai līdz nākamajai dienai.
Krukss nesamulsis pasmaidīja; ar sevišķu tīksmi viņš uzklausīja šo piesardzīgo un maigo repliku.
— Man jālūdz, lai jūs ļaujat man pasacīt visu, ko es gribu, varu un uzskatu par vajadzīgu teikt. Bet, lai tiem gandrīz brīnumainajiem jaunumiem, kurus esmu atklājis, nebūtu tikai tukšu vārdu spēks, man jāstāda sapulcei priekšā savs aparāts. Tas nav liels, un tam nav nekā kopēja ar tiem neveiklajiem m a- h a o n i e m, kuros braukā ar tādu troksni un risku …
To izteicis ar pārliecinošu stingrību, kas turpmāk nepieļāva divas domas gan attiecībā uz viņa prāta spējām, gan arī uz nolūkiem, Krukss atkal satvēra klusumu aiz matiem, un klausītāju uzmanība divkāršojās. Tavija dzirdēja, ko runā viņai visapkārt.
— Bet ja nu? — kāds sacīja, ar to domādams, ka nav robežu atklājumiem. Daži īslaicīgi strīdiņi apklusa; augošas intereses vilnis vēlās pāri soliem un aizrāva ļaudis.
— Uzklausīt, uzklausīt! — beidzot no publikas atskanēja saucieni, jo bija redzams, ka žūrija minsti- nās. — Mēs gribam dzirdēt! — Priekšsēdētājs beidzot izšķīrās, bet savu lēmumu traktēja kā zināmu diplomātisku piekāpšanos.
— Ja jūs uzstājat, — viņš teica, — mēs esam ar mieru. Tomēr ir aizraušanās, kuru neparedzētā forma var likt mums nožēlot eksperimentu; tā kaitīgās sekas atstās ietekmi kā uz jums, tā arī uz mums visiem, jo mēs ārkārtīgi nožēlotu visu nezinātnisko, visu, tā sakot, diletantiski pārdrošo, kas neatbilstu Gaiskuģo- šanas kluba uzdevumiem. Tātad, ja esat kaut daļēji pārliecināts, ka jūsu izgudrojums pamatprincipos ir pozitīvs — lūdzu ieņemiet vietu, Kruksa kungs. Neslēpšu, ka jūsu paskaidrojuma sākums visiem izlikās tik zīmīgi dīvains… Tātad mēs klausāmies.
Kad priekšsēdētājs šādi bija noskaņojis sevi, Kruksu un auditoriju būt vēlīgi piesardzīgiem, viņa seja ieguva stingru un svarīgu izteiksmi; līdzīgi eksaminatoriem, kuru apslēptā doma: «skolēn, krīti uz vaiga» — pauž kanibālismu, viņš, bet pēc viņa arī visi pārējie, sāka blenzt Kruksā.