— Nu tad beidzot, — Krukss sacīja, — paldies dievam! Jūs samulsināja četri tūkstoši zvārguļu; papildināšu šo apmulsumu: vairāk par četriem tūkstošiem vai mazāk, tam nebūtu nekādas nozīmes. Kā bērniem, kas veļ sniega vīru, maz rūp, pāru vai nepāru sniegpārsliņu skaits ietilps viņu salipinātajā ziemas, sniegputeņu un sala cilvēkveidolā, tā arī es neuzstāju visādā ziņā par četriem tūkstošiem; labprāt atņemu no tiem patvaļīgu skaitu vai pielieku klāt pie četriem tik daudz, cik vispār iespējams izvietot uz mana aparāta; man patīk daudz zvārgulīšu; būtība neslēpjas skaitā, bet iedarbībā.
Ja viņš būtu kaut vai pasmaidījis, ja kaut vai uz mirkli šo notei'kto seju būtu saviļņojusi šķelmīga vaibstu rotaļa, neatturami būtu sākušies dārdoši, jautri smiekli. Taču Kruksa skatiens un runas veids bija ļoti nopietns, un tas, pretēji viņa dīvainajiem vārdiem, iedarbojās ārkārtīgi nomācoši. Vēl neprotestēja un skarbi neiejaucās tie, kuri kā ņirgāšanos vai izaicinājumu uzņem visu, kam nav gatavas šūniņas viņu smadzenēs, kuras pieradušas, pirms tiek apjēgta parādību būtība, mierīgi zelēt vienu un to pašu, bet sejās jau bija jaušama protesta atmosfēras uzkrāšanās. Visu iznīcinātāja ironija sašķobīja lūpas prezidija locekļiem, kam pašu vieglprātības dēļ bija lemts uztraukties par pamatīgo dienas tempu, par pienācīgo cieņu pret vietu un problēmu, kuru viņi risināja, apkarinājušies nozīmītēm, kas attēloja riteņus un spārnus. Vērtēdama pēc sava prāta, visu to labi saprata Tavija, meitene, kas stāvēja dzīves krustceļos, — sajūta, ka tas ir liktenis, skāra viņas noskaņojumu; neviļus viņa saistīja zvārguļus, par kuriem stāstīja Krukss, ar neaizmirstami vāru atceri par pajūgu un zvaniņu šķindu, ko bija dzirdējusi pirms stundas. Ar jaunības trauksmes zelta pavedienā pakarinātu sirdi viņa gaidīja, kā beidzot rīkosies Krukss. Šķita, tas sadomājis nomierināt pret sevi saceltās attieksmes vēju; viņa runa tagad skāra daudzas lietas.
— Aplūkosim, — viņš sacīja, — kaut vai nepilnīgi, kāda anatomija un psiholoģija ir kustībai gaisā. Līdz šim lido tikai putni, kukaiņi un priekšmeti; cilvēks seko līdzi lidojošiem priekšmetiem, bet pats lidot spēj tikai sapņos. Ja cilvēks pieķeras balonam, kam ir šķietami patstāvīga organisma nozīme un kas pārvietojas atmosfēras patvaļīgu izmaiņu ietekmē,
viņa stāvoklis nav sarežģītāks kā lapu utij, kas tup uz cūkpienes sēkliņas, ko nopūtis un izplatījumā nes vējš. Aeroplāns it kā aicina mūs patstāvīgāk paraudzīties uz šīm lietām, ko parasti uzskata par blēņām. Tomēr noskaidrosim lidojuma ideju, būtību, vēlējumos, tā iespējamo ideālo norisi. Sapnis te neizbēgams; vienīgi tā saviļņojošā arabeska tik skaidri kā nojausma pateiks priekšā, kas iedvesmo īstu lidojumu. To vada liega un dziļa ekstāze; nomodā nepazīstamas jūtas, kas ir tik savādas, ka tām var tikt pielīdzināta ja nu tikai dziedāšana okeāna dzelmē, kura šais īpašajos sapņojuma apstākļos skan harmoniski, aizdzenot fizisku grūtsirdību — gadu simteņos krājušos riebumu pret kājām, kuras satvēris un tur savā varā milzu magnēts. Atsauksim atmiņā, kā mēs lidojam tai laikā, kad mūsu miesa, ievīstīta segā, ir padevīga savām cisām: pati vēlēšanās dabiski atšķir mūs, traucot un nesot prom neapdraudētā augstumā. Nav cita dzinēja, izņemot valdzinošo satraukumu, un nav lielākas piepūles kā runas piepūle. Ievērojiet, ka sapņu valstībā nav lidojumu praktiskos nolūkos: pasta un pasažiera pārvadāšana vai sacīkstes, kurās piešķir godalgas, absolūti izslēgtas; tāds stāvoklis vilina tikai ar brīnišķīgām kustībām augstumā; tas viss ir sevī, nekā nav viņpus izplatījuma, kas plešas pašā dvēselē; nav piepūles un aprēķinu.
Bet kā tad viņš īstenībā lido? Vai, pareizāk sakot, kā pārvietojas virs zemes, kad jūs, galvu atmetis, steigšus sūtiet pakaļ viņa figūrai, kas sarāvusies krampjainā čokurā, vārdu «Dabas valdnieks»? Lūk —
Te atskanēja raksturīgā motora dūkoņa; skaļa, vienmuļa dziesma sāka plūst augstumos, un Kluba biedri, palūkojušies debesīs, ieraudzīja aeroplānu, kas kā smagnējs traips šķērsoja redzes lauku.
— … lūk, sasniegums, kurš uzradies īsti laikā, lai to demonstrētu. Cik daudz šaubu! Bet bažu?! Vai tas nenogāzīsies? Varbūt nenogāzīsies. Pacentieties aptvert, ko tas nozīmē! Tā kustības neierobežotas kā zirga skrējiens; tā ātrums obligāts; tā dzinējs nedrošs; tā radītājs dzīvības un naudas dēļ piekalts līdzsvara katorgas kodolam; tā krišanu gaida; tā nolaišanās ir bīstama; tā pagrieziens visai grūts; tā forma neglīta; tā lidojums līdzīgs mušas lidojumam pudelē: nav iespējams ne apstāties, ne lidināties; apdullinošs troksnis, rūpnīcas atmosfēra, raižpilns darbs; simtiem kropļu, līķu, un tas — būtu lidojums? Apskaust spāri, kuras kustību matemātiskajā precizitātē atmirdz pāri skrejoša gaismas stara skaidrība; lūkoties uz rakstu, ko bezdelīga gleznaini izzīmē virs sava atspulga mirdzošajā ūdenī, — uz ideālu pūliņu apburošo niecīgumu; ilgoties pēc iespējām, kādas ir ērglim, kas miglāju vidū guļ tik rāmi kā pats mākonis, — vai tik itā nav mūsu tiesa? Un vai tik mūsu pūliņi — mūžīgā plaisa, ko piepilda sapņu mirdzums, — nav veltīgi.
Man nevajadzētu daudz pūlēties, lai jums pierādītu, cik nepilnīgi un primitīvi ir tie aparāti, ar kuriem jūs, pārvarot milzīgas grūtības un ārkārtīgi riskējot, vagojat gaisu, pie tiem pieķeroties, jo pārvietojas tikai aparāts, nevis jūs pats; cik ērti būtu staigāt dzelzs biksēs, peldēt uz baļķa un gulēt kokā, tā — salīdzinājumā ar īstu lidojumu — notiek jūsu lidošana. Tā esat jūs pats. Vislabākajam aparātam jābūt paklausīgam kā vieglam apģērbam skrējiena laikā; jebkurā brīdī, jebkurā virzienā un ar jebkuru ātrumu, — lūk, kas jiums jāpanāk. Biju cerējis runāt ilgāk, bet sastapos ar neiecietību un apsmieklu; tāpēc, vairs neskarot jūsu tehnisko māņticību, pāriesim pie izmēģinājuma. Pirms tam skaļi un atklāti, bez cēliem žestiem un nožēlas, paziņoju, ka atsakos no godalgas, kaut gan es pārspēšu absolūti visus rekordus. Skatieties un spriediet paši.