Pagalma viņā galā vārti bija pusvirus, tos atgrūda līdz galam vaļā, un divi strādnieki ienesa tik vieglu ierīci, ka viņu sejās nemaz nebija samanāma fiziska piepūle. Kaut kas, audēklā ievīstīts, klusi šķindot, šūpojās. Tavija uztraukusies piecēlās: «Tas ir tas, ko veda pajūgs.» Apsēdusies viņa nevarēja rimties uz vietas un atkal piecēlās, tāpat kā, gribēdami apskatīt brīnumu, piecēlās arī citi. Tad sākās vispārēja kustība; skatītāji metās pie Kruksa un ielenca izgudrotāju ciešā pūlī; un turpat nokļuva mūsu nemierīgā ceļiniece, un meitenei pat tā paveicās, ka starp viņu un noslēpumaini skanošo priekšmetu atradās brīva telpa.
Ar asu kustību Krukss norāva audeklu. Daļa skatītāju, nezinādami, dusmoties vai smieties, dziļi vīlušies, atkāpās kā nopietni cilvēki, kas ļāvušies kuriozai mistifikācijai; otra daļa skaļi iebrēcās; trešā — pāra! kmeņojās; ceturtā … bet pareizāk būs teikt, ka daļu bija tik daudz, cik ļaužu; mēs to pieminam garāmejot. Vai jums ir gadījies pa galvu pa kaklu skriet turp, kurp, zviedzot un rēcot, jau metas pūlis? Ne jau nu diez ko jūs cerat ieraudzīt, kad, iesprau- kušies pašā lielākajā burzmā, ieraugāt tikai mazuli ar noslienātu piparkūku rokā un no asarām sarkanu seju; aukle viņu pazaudējusi; «kur tu dzīvo?» jautā bērnam; un viņš, brīnīdamies, ka vēl nav aizvests uz savu tiešo adresi, raudulīgi saka: «Tur!»
Tai laikā, kad jumtu pusē rūpnīcu skursteņu dūmos jau saitē piesieti karājās trīs baloni; tai laikā, kad masīvs aerostats, kas atgādināja ar auklām cieši pārsietu desu, plivinādams kaut kādas spalviņas, pārvietojās piecsimt pēdu augstumā un četri veikli aero- plāni, ar nevienmērīgu dunoņu uzardami augšējo klusumu, tik graciozi kā vēja norauti jumti lidinājās virs Gaiskuģošanas kluba pagalma; tai laikā, kad, tātad, aeroizrādes priekškars pacēlās un tika gūti «■panākumi» — tiesnešu acu priekšā parādījās mirdzošs, fantastiskas formas izgudrojums. Tas bija kādas desmit pēdas garš un piecas pēdas augsts. Tā aprises no priekšpuses atgādināja laivas priekšgalu, kas bija izstiepts un paslaidināts līdzīgi gulbja kakla liekumam; turklāt šo kaklu — bugspritu — nobeidza precīzs gulbja galvas atveids. Korpuss profilā atgādināja Pompeju laiviņveidīgo gaismekli; savādā kuģa pakaļgals tai vietā, kur parasti atrodas stūre, līdzīgi priekšējai daļai bija izstiepts un ieliekts uz iekšpusi, virs iekšā sēdošā galvas veidojot tādu kā asu sirpi. No neredzēta materiāla darinātais smalkais karkass līdzīgi abažūram bija pārvilkts ar greznu zilu zīdu un bagātīgi izšūts ar sudrabainu un puķainu rakstu. Šis raksts bija tik glīts, ka daudzi, īpaši sievietes, notrīsēja āiz sajūsmas; tūliņ arī atskanēja viņu priecīgie, neliekuļoti kvēlie saucieni. Aparāta malas bija apšūtas ar tumši zaļu zīda audumu, ko rotāja zelta lauri; bet šā brīnuma vislieliskākā un visfantastiskākā daļa bija veselas vītnes, volāni, virtenes un pušķi no vissīkākajiem tīra sudraba zvārgulīšiem, viegliem kā burbulīši; to mežģīnes ieskāva gaisa kuģi. Krukss pieskārās savam darinājumam, un, šķita, tas salīksmojās skaņās, bārstīdams visapkārt sīksīkus smieklus.
— Četri tūkstoši zvārgulīšu, — Krukss sacīja, kad noklusa saucieni, ko bija uzvarējis pārsteigums. Un viņš paskatījās uz Taviju tik vērīgi un maigi, ka viņā tūdaļ atgriezās vienkāršība un možums, ko rada vislielākās ziņkāres izraisīts miers. — Izgudrojums — tas ir noslēpums; teikšu tikai, ka skaņu harmonija un tās vadīšanas veids rada gaisa vibrāciju, kas pārvieto aparātu jebkurā virzienā un ar jebkuru ātrumu. Tagad es sēdīšos iekšā un lidošu; jiums turpretī ļaušu brīvi nodoties tehniskiem minējumiem.
— Viņš lidos! — draiski vaibstīdams apaļos vaigus, sacīja vācietis pilots, zobos turēdams cigāru. «Teātris; ar virvēm un trīšiem …» otrs piemetināja. «Viņš ir prātā jucis!» atskanēja nopietna balss. «Dumja mistifikācija!» noteica jaune'klis, kura virslūpu sedza maigas pūciņas. Pēkšņi griezīgs svilpiens pāršķēla satraukumu; kā signāls, kas aicina sākt kautiņu, tas izraisīja nesaskanīgu svilpienu, kliedzienu un apvainojumu kori. Bet Krukss tikai izklaidīgi pavērās apkārt; atkal ievērojis Taviju, viņš tai sacīja:
— Drīz redzēsimies, jo Torps taču ir miris, un jums tagad nevajadzēs viņam kalpot.
Šie negaidītie vārdi tā pārsteidza meiteni, ka viņa atkāpās, vienīgi: — Bet jums tas ir zināms? — viņa paspēja pateikt, pirms scēna strauji tuvojās beigām.
Redzēdams, ka Krukss apsēžas savā ierīcē, priekšsēdētājs, enerģiski atgrūdis traucējošos, piegāja pie dīvainā aviatora.
— .Es nedrīkstu atļaut jums nekādus izmēģinājumus, par kuriem ir skaidrs un jau iepriekš zināms, ka tie ir veltīgi, — viņš uztraukti sāka kliegt. — Jūs vai nu esat slims, vai arī jums ir tāds mērķis, kas uz mums nemaz neattiecas; kurš cilvēks, kas ir pie pilna prāta, kaut uz brīdi pieļaus domu, ka — tfu! — ka ar šo … ar šo … es nezinu, ar ko, — ar šo nekam nederīgo grabažu — var lidot. Esiet tik laipns un ejiet prom. Ejiet prom un aizvāciet savu ierīci!
— Man ir dotas tiesības, — Krukss dzedri sacīja, vienlaicīgi atbildēdams viņam un tiem no pūļa, kam bija skaļas rīkles un kas, kliedzot līdz aizsmakumam, atbalstīja priekšsēdētāju. — Tiesības! Un es no šīm tiesībām neatteikšos.
— Ne jau es, ne jau es viens; mans uzskats, manas prasības ir visu uzskats, visu prasības! Jūs dzirdat? Lūk, ko jūs ievārījāt. Vai tad mēs varējām zināt, ar kādiem cilvēkiem un ar ko mums būs darīšana? Atstājiet sapulci. u