— Lai visi pasaka, ka to vēlas, — Krukss sacīja.
— Lieliski! — Priekšsēdētājs izplūda nervozos, skaļos smieklos un tā sakratīja zvaniņu, vienlaicīgi dauzot kājas pret zemi, ka, notrāpījis īsto brīdi, kā siena pacēlās klusums. — Kungi! Cienījamie kungi! Palīdziet to izbeigt! Kruksa kungs, ja- kaut viens vienīgs no šeit esošajiem cilvēkiem, normāls un pieaudzis, teiks, ka gaida no jums īstu lidojumu, — blamējieties pats vai blamējiet mūs līdz galam! Kurš to vēlas? Kurš gaida? Kurš tic?
Te visās malās tik pēkšņi, ka norima jau no jauna sacēlies troksnis, stabili, nodevīgi iestājās absolūts klusums, pilns neredzami lejup vērstu milzīgu taustekļu, tā ka Tavija sarāvās čokurā: «Viens, divi, trīs, astoņi,» viņa skaitīja, paciezdamās līdz desmitam, lai tad satriektu pūli, kas viņai bija kļuvis nīstams, un piespieda sevi teikt «desmit», kaut gan pēc deviņiem ieturēja pauzi, mokošu kā sāpes. Klusums, elkoņus uz galda salicis, skatīdamies lejup, truli blenza viņos ar zodu; Krukss žigli paraudzījās uz meiteni. Tad, visa iekšēji sākdama skanēt un juzdama, ka kļūst neprātīgi viegla, viņa, kratīdama rādītājpirkstu,
sarkdama un dusmodamās par savu piespiedu varonību, paspēra soli uz priekšu. Bet viņu virzīja vienīgi instinkts.
— Es! Es! Es! — meitene sāka kliegt smiedamās un šausminādamās.
Te visu skatieni, kā Tavijai likās, izurbās cauri viņas ķermenim; pūlis sakustējās un pamira; eksplodēja smiekli, uzšļācot meitenei drebuļus un versmi, bet, gandrīz raudādama, pēkšņas dziņas aizrauta, viņa, dūrīti sažņaugusi, kratīja rādītājpirkstu, pikti un bezpalīdzīgi atkārtodama:
— Jā, jā, es; es zinu, ka lidos!
Priekšsēdētājs pievārēts apklusa; viņš apjuka. Padomes locekļi, satvēruši viņu aiz rokām, nikni čukstēja kaut ko neartikulētu, tādēļ viņš, tos galīgi nesapratis, padevās Tavijas enerģiskajam uzbrukumam.
— Es turu vārdu, — viņš sacīja, atgaiņādamies no padomdevējiem un izgrūstīdams tos, — bet es vairs neesmu priekšsēdētājs; lai bērns un vājprātīgais vada iklubu!
— Diemžēl man nav vajadzīgs klubs, — Krukss sacīja, — tas nav vajadzīgs arī manai aizstāvei. Pa- ejiet sāņus! — Un, tā kā neviens vairs nepretojās iekarojumam, viņš iekāpa aparātā, kurš, neskatoties uz trauslo ārējo izskatu, izrādās, bija ļoti stabils; tas, šķiet, nemaz neiečīkstēdamies un neiezvanīdamies, pieauga pie zemes; un gulbja baltā galva lepni lūkojās uz priekšu, vēdīdama slepenu klusuciešanu. Apsēdies Krukss paņēma pie bortiem piestiprināto smalko pavedienu pušķi un pavilka tos; tad, sākumā mierīgi, bet pēc tam ar trauksmaini pieaugošu spēku tūkstoši sīkāko stīgu, kuras liek drebēt krūtīm, visas zvārguļu vītenes un vijas sāka šķindēt līdzīgi svelmainiem sienāžu laukiem, kur kliedz un skan katra lapiņa.
Šis vai cits spēks ierosināja kustību: laiva līgani pacēlās gaisā ugunskura dūmu augstumā un apstājās; tai vietā, kur tā vēl nupat bija atradusies, vizēja putekļainie bruģakmeņi.
ubagu pūlī, būtu uzspridzinājis dvēseles visbīstamāko sprāgstošo tumsu, tā šī izrāde, šī neuzvaramā evidence, kā ūdenskritums aizraudama visu, gāzās uz skatītājiem.
— Urā! Urā! Hip! Urā! — entuziasti auroja, skatīdamies apkārt, vai arī citi auro, un, redzēdami, ka pilnā kaklā bļauj visi, — sita plaukstas, skraidīdami uz priekšu un atpakaļ, grūstīdami tos un kratīdami rokas tiem, kas savukārt jau sen paši kratīja viņus. — Jauna ēra! Jauna gaiskuģošanas ēra! Hip, urā! Vara, pilnīga uzvara pār gaisu! Es mirstu, man ir slikti! — dāmas kliedza. Citas, kam acīs mirdzēja triumfa asaras, ar cieņu tās slaucīja, kā murgos pie- bilzdamas: «Augstāk par elektrību; varbūt lielāks par rādiju … ko mēs zinām par to?» — «Ak mans dievs,» skanēja visur, kur vairs nespēja atrastne vārdus, ne domas un varēja tikai vaidēt.
Virs visa tā, dzirkstīdams, tikko dzirdami skanēdams un zvīļodams līdzīgi dārgam rotājumam, šūpodamies apstājās Kruksa zīdainais aparāts. Viņš tur sēdēja kā uz krēsla. Viņa lūpas sakustējās, viņš kaut ko sacīja, bet, tā kā atradās augstu, lejā tikai pēc viena vai diviem elpas vilcieniem, it kā runātu pats gaiss, atskanēja:
— Četri tūkstoši zvārgulīšu. Bet varēja būt arī mazāk.
Laiva pagriezās, pa līknes slīpni devās projām tik ātri, ka neviens nepaspēja uztvert virzienu, — kļuva par punktu, izbālēja un nozuda. Tad aiz neizprotama lepnuma trīsēdama un raudādama, Tavija sacīja tiem, kas centās raudas apklusināt un viņu mierināt, iztaujādami tai pašā laikā, kas tad ir Krukss, jo domāja, ka viņa to labi pazīst:
— Par ko jūs tā brīnāties? Aparāts ir izgudrots un … tam, protams, ir, nu … propelleri, un kādi vien tur vajadzīgi dzinēji. Jūsu aeroplāni taču lido?! Es zināju, ka lidos. Jo man tik traki iepatikās zvārgulīši!
VIII
Cik bieži, sveicot dzīves mierīgo gaišumu, mēs uzticīgi ļaujamies tās nomierinošajai varai, nedomājot ne par ko ne pagātnē, ne nākotnē; vienīgi tagadne ir līdzīga lapām, kas zem koka piesēduša ceļinieka acu priekšā šūpojas un mirdz, aizsedzot visu tāli. Tomēr šāds rāms laiks nepieturas ilgi. Vienalga, vai ir apklususi vai ne tā mūzika, kuras dārdi izrāva mūsu nerimtīgo «es» no omulības mirkļiem; kļūstot stiprākas, atdzimst un liek mums piecelties kliedzienam līdzīgās, ilgstošās skaņu trīsas. To skaņas ir varenas, un atgādinājuma dēmons, vai nu kā aizmirsts, mīļš tēls, vai kā cerība, kas savu balto roku mums sniedz no nākamības melnajiem tuksnešiem; vai kā svešas domas asmens, 'kas satriecis paša domu, spārnus sakļāvis, nolaižas pie tavām kājām un skūpsta acis …