Viņš uzmeta Rūnai īsu, pētošu mirkli; tā skatās, ja ir kāda apslēpta doma; pēc skatiena acumirklī- guma par tā jēgu varētu uzskatīt pavirša iespaida kļūdu. Bet tonis, tonis — šī runas nekļūdīgā piegarša — lika Rūnai būt vēl uzmanīgākai, nekā Viņa bija bijusi līdz šim, — ja nu vispār cilvēks, kas gaida glābiņu, var būt vairāk vai mazāk uzmanīgs. Grantoms turpināja:
— Laulības. Lūk, pirmais, kas — vai jūs to vēlaties vai ne — likvidēs otro sfēru, kuras durvis tādos mirkļos, kas nepakļaujas zinātnes uzskaitei, negaidot atveras jūsu priekšā, atsedzot psihofiziskās pasaules noslēpumaini mirdzošos, dubultos tēlus, ar kuriem ir pilns nepieejamais. Ievērojiet, tas nav aizsniedzams visiem.
Viņš apklusa, piemiedza acis un caur briļļu stikliem ar neko neredzošu skatu vērās Rūnas bālajos vaibstos; uzacis saraukusi, viņa augstprātīgi smaidīja, pūlēdamās dažas dīvainas Grantoma frāzes saistīt ar sava stāvokļa savdabīgumu. Likās, viņš bija pamanījis šos pūliņus: tikko jaušama labvēlības pieskaņa, lielākas labvēlības nekā drīkst gaidīt tikai pacients, tūdaļ izgaisa, tiklīdz viņš, dziļi atzveltnes krēslā lampas ēnā atzvēlies, atgriezās pie praktiskā padoma.
— Nevar būt, ka j ū s, vesels cilvēks, kam ir mīloša un spēcīga dvēsele, nesastapsiet tādu parastu, bet zināmā mērā pilnīgu laimi, — es saku, — tāds cilvēks, laulība un bērni — īsāk sakot, ģimene — ar siltu un uzticīgu roku izvedīs jūs mierīgajā dienas gaismā. Tomēr pieļausim, ka tam traucē nenovēršami iemesli. Tad bēdziet uz laukiem, ēdiet vienkāršu barību, peldieties, celieties agri, dzeriet ūdeni un pienu, aizmirstiet grāmatas, staigājiet basām kājām, nosau- ļojieties melna, līdz pagurumam strādājiet tīrumā, guliet salmos, interesējieties par dzīvniekiem un augiem, smejieties un piedalieties visās rotaļās, kurās na,y iespējams iztikt bez viegla ziluma vai kritiena valgajā zālē, vakarā, kad smaržīgais siens kliedē savu aromātu, kas sajaucies ar skursteņu dūmiem, — un jūs kļūsiet tāda pati kā visi.
Nomierinošie vārdi ielīksmoja un uzmundrināja meiteni.
— Jā, tā es arī darīšu, tas ir burvīgi, — viņa sacīja ar pacilātību, ko iedvesmoja gleznainās ainas; it kā jau būtu kļuvusi pa pusei mežonīga, spēcīga un brūna, viņa drosmīgi pavicināja roku. — Es tur nopurināšu ābolus visām ābelēm; bet rāpšanās pāri žogam? Kad biju maza meitene, es kāpelēju pa kokiem. Grantom! Labais Grantom! Glābiet mani!
— Izglābšu. — Viņš pateica to domīgi, bet vienlaikus skarbi un enerģiski, tomēr tā, ka vajadzēja gaidīt vēl kādus vārdus, varbūt noteikumus. Tad Grantoms pagrieza lampu, ar smaidā sastingušu seju viss parādīdamies tās spilgtajā gaismā. Ap viņa, moža un gudra sirmgalvja, mīlīgi piemiegtajām acīm smaids savilka krunciņu tīklu, šīs acis tagad spulgoja asi, kā aceņu dzirkstis. — Bet paklausieties, — pēkšņi sarosījies, viņš sacīja, — es tikai nedaudziem saku to, ko dzirdēsiet jūs; vienīgi tiem, kuru dvēseles struktūra atbilst manējai. Jūs teikto sapratīsiet. Lai jūs nepārsteidz un nemulsina mans jautājums: vai jūs esat pārliecināta, ka tās ir halucinācijas?
Nojauzdama, ka tas ir viltīgs pārbaudījums, Rūna, mazliet uztraukusies, sacīja:
— Jā, esmu pilnīgi pārliecināta; dīvaini būtu domāt savādāk; vai ne?
— Domāt, — Grantoms teica, lūkodamies uz viņas pieri, — domāt. Vai — zināt. Ko mēs zinām par sevi? Tomēr mēs patiešām zinām kaut ko tādu, kas atrodas ārpus tīras pieredzes. Vai jūs nedomājat, ka mūsu nervozitāte, tagad tik nozīmīgā un augstā tembrā skanošas nervozitātes kopsumma, ir tāda parādība, kas piemitusi arī iepriekšējiem gadsimtiem? Atzīmēsim vien šo milzīgo starpību, neskarot cēloņus. Piecpadsmitā gadsimta cilvēks pazina dvēseles sasprindzinājuma spēku, bet ne tā sazarojumus; katrā
gadījumā tik neskaitāmus, tik līdzīgus azbesta šķiedru dalāmībai; tur, kur piecpadsmitā gadsimta cilvēks vienkārši sauca «gribu», tagadējos laikos šis «gribu» ir ietērpts mainīgi pretrunīgu dvēseles strāvojumu un motīvu smalkākajos audeklos, kur jau pats tā pamats nav vis vēlēšanās, bet — pasaules uzskats. Tagad apskatīsim tuvāk. Mēs nodrebam no nepareizas skaņas, viebjamies, ja žests ir neprecīzs vai aplams; par tik ierastu lietu ir kļuvis saindēties vai saindēt citus ar savu noskaņojumu, ka šāds paradums ir izplatījies visās šķirās un visos dzīves apstākļos; vārdi «es zināju, ka jūs tā teiksiet», «to pašu arī es nodomāju», saprašanās ar pusvārdiem vai pat ar vienu skatienu; pagriešanās atpakaļ, ja skatās mugurā; sajūta, ka pirms mums kāds ir bijis tur, kur mēs tik tikko esam ienākuši; noskaņojuma maiņa un dziļums — ir tikai nožēlojami un ikdienišķi piemēri, kuri liecina, ka tas, ko mēs uztveram ar nerviem, iegūst stihiskus apmērus un kļūst ārkārtīgi spēcīgs. Vai tik jūs tagad nedomājat, ka varbūt drīz pienāks laiks, kad šai savijumā, šai kopā saplūdušajā nervu spēku sakopojumā izzudīs visi nosacītie šķēršļi un sazināšanās līdzekļi? Ka vārds kļūs lieks, jo doma klusējot izzinās domu, ka jūtas noskaidrosies ārkārtīgi komplicētā veidā; ka tanī kopīgajā garīgajā okeānā parādīsies dvēseles — kuģi, kas nekļūdīgi vāģos ūdeņus un ieturēs pareizo kursu? Kādā sfērā tad šie spēki darbojas?
— Es neskaršu, — viņš klusākā balsī turpināja, — visus savus apsvērumus attiecībā uz šo punktu, kaut arī tie ir ļoti interesanti, lai nokļūtu pie galvenā, kas ir saistīts ar jums. Ir tāda sfēra — vai arī tai vajag būt —, līdzīgi tam, kā vajadzēja būt Amerikai, kad tas kļuva skaidrs Kolumbam, — kurā visi mūsu skaidrie priekšstati bez šaubām ir reāli. Ar to es gribu sacīt, ka tie sāk eksistēt mūsu noteiktas piepūles brīdī. Tāpēc es aplūkoju halucināciju kā fenomenu, ko rada stingra realitāte, kura spēj deformēties un atkal sabiezēt. Kaut arī man ir dārgs jūsu miers, mani mulsina tas, ka es jūtu jums līdz; man lika nodrebināties tas, ka jūs priecājāties par laukiem kā dvēseles iemidzināšanas līdzekli. Ja vien jums ir spēks, proti, pacietība; ja apzinālies, ka jūs, kam jau atklāti reti un neizskaitāmi dārgumi, esat izcili izredzēta, — ievediet savā dzīvē to pasauli, kuras vizuļus jums jau sniegusi dāsna, slepena roka. Atcerieties, ka bailes iznīcina realitāti, kas sašķeļ šo pasauli kā zobens, kuru tur vēl nenobrieduši roka.