Rūna, acis nolaidusi, klausījās un nespēja pacelt skropstas. Grantoms runāja lēni, bet brīvi, ar skaidras pārliecības apvaldītu vienkāršu spēku; bet viņa nepacēla acis, gaidīdama vēl kaut ko, kas, šķita, ja viņa paskatīsies, nekad netiks pateikts. Pateicoties dotībām, kas piemīt visai daudziem, un instinktam, viņa aizsēja ciet muti visiem iespaidiem, tikai ar prātu atzīmēdama Grantoma runas posmus, bet domās neatbildēdama uz tiem.
Grantoms turpināja:
— Realitātes, par kurām es runāju, ir patiesas, visuresošas realitātes tāpat kā gaisma un ūdens. Tā, piemēram, es, Grantoms, zinātnieks un ārsts, nepavisam neesmu tāds, kādu mani iedomājas; es esmu Hozirenejs — cilvēks, kas zināmā brīdī, kurš vairs nepakļaujas atmiņai, ir aizmirsis sevi; ne manai sejai, ne gaumei, ne temperamentam, ne paradumiem galīgi nav nekā kopēja ar šā tipa Grantomu. Bet par to mēs parunāsim citā reizē.
Tad Rūna nomanīja, ka viņai vajag un viņa var tagad paskatīties tā, kā bija noskaņota. Viņa paskatījās tik tramīga kā mednieks, kura pirksts ir gatavs nospiest gaili, un ieraudzīja Grantomu savādākā gaismā: acis ar baltu joslu virs vērīgās zīlītes. Seja, zaudējusi fokusu — to neredzamo centru, uz kuru harmonijā tiecas visi sejas vaibsti, atgādināja no nedabiskām līnijām veidotu primitīvu un baismīgu zīmējumu. Viņas priekšā sēdēja ārprātīgais.
— Grantom, — meitene maigi sacīja, — nu kā tad? Vai laulības un lauki? Vai pagaidām man to nevajadzētu apvienot?
Grantoms sakustējās, paraustīja plecus, sarauca uzacis un nopūties sakārtoja acenes. Tagad viņa sejā, kas no aceņu apakšas raudzījās tik pieklājīgi atturīgi kā cilvēkam, kurš ir kļūdījies sarunu biedrā, vairs nebija ne mazāko izķēmojuma pēdu. Viņš nolieca galvu un piecēlās. Rūna pasniedza roku.
— Jā, — viņš apstiprināja, — viss ir tā, kā es teicu, vai tādā garā. Zāles jums nav vajadzīgas. Sveiki.
Un viņa izgāja ārā, prātodama, vai Grantoms tiešām teica to, kas Rūnu pašu tā pārsteidza. Bet viņš teica to, tieši to, un viņa nebija atminējusi ārsta īpašo mirkli.
X
Nākamajā dienā viņai atveda rozes no Ardas; šis apvidus bija slavens ar puķēm, jo tur paradīzes vienkāršībā audzēja visizcilākās šķirnes. Viņa ņēmās ap to valgo daiļumu tik uzmanīgi un mīļi, kā māte sukā sava puisēna sajukušās cirtas. Tikai tagad, kad viss
sevišķais, kas pirmo ierosmi, šķiet, bija radis Drudā, līdzīgi magnētam, kurš dzelzs skaidiņas izkārto rakstā, mierīgi pievārēja Rūnu, — viņu pārņēma un izbrīnīja dabiskā burvība, kas slēpjas ziedā, kurš ir radīts, lai pak]autu sev pasauli. Uz apaļa galda viņas priekšā gulēja smaržīgs lēvenis ar tumšzaļām lapām un stingro kātu durstošo, gludo virsmu. Aromāts, kas iespiežas visur, likās, arī bija tā rožainā gaisma, kura paslēpjas starp ziedlapām un kuras tā pietrūkst mākslīgajām rozēm. Paši ziedi atdusējās sava izaicinošā lapojuma vidū tik debešķīgi nekaunīga krāšņuma brīnišķā daudzveidībā, kāds piemīt miegā iegrimušai meitenei, kas izlaidusies gultā. Atlasam līdzīgi ierotījušos ziedlapiņu blāvā nokrāsa maigi atēnoja vainaga aristokrātisko greznību, kurš bija tumšsārts kā nakts un kura stingrās ziedlapas, šķiet, zvēresta saistītas, koši kvēloja, bet neraisījās vaļā. To purpura un rītausmas vidū kā maijā uzkritis sniegs žilbinoši mirdzēja baltās rozes, kurām, nevilšus piedodot nokrāsu, vārds «roze» piešķir omulīgu vitalitāti, kas dvesmo baltu valdzinājumu. Un dzeltenās — vai dēvēt tās tā, atkārtojot neprecīzā vārda senseno apgrēcību, — nē, nevis zeltainās, nevis dzeltenās, bet tas, kas šo vārdu spilgtajā sevišķumā paliek neizteikts, — starp citām karalienēm bija līdzīgas lieliskam samtam, kura krokās iegūlis sulīgs stars.
Rūna tās sakārtoja, iegremdēdama vāzēs, un tur, krāšņāk par visiem dārgā stikla rakstiem, rozes ieņēma tām paredzētās vietas, lai sagaidītu skatienus.
Kamēr meitene tā darbojās, viņā brieda vēstule; bet viņa ne uzreiz saprata, ka tā ir vēstule. Izklaidīgi gremdēdamās ziedos un to aromātā, kas līdzvērtīgs pašai mīlestībai, viņa dzirdēja vārdus, kas radā?- piepūles rakstā, pirkstu un rožu kustību dvēselē, pašā pieskārienā. Nu atlaidās vaļā kāti, kurus savienot viņai gribējās efekta dēļ, bet traucēja uz iekšpusi ierotījies pumpurs, un bez jebkādas skaņas sāka ritēt valoda: «Es gribu tikties ar jums, pārbaudīt un pārvērtēt sevi.» Sie vārdi vērsās pie stingras un drošas rokas, kas nebija līdzīga sievišķīgajai Lidsa rokai, kurš bija atsūtījis to puķu dārzu, ap kuru viņa tagad aizrautīgi darbojās, — pie iedomātas, neesošas, bet nepieciešamas rokas viņa vērsās, un tādā rokā viņa iztēlē skatīja savas rozes. «Ņemiet tās,» teica tas, kura seju Rūna neredzēja, «atrodoties man blakus, nebaidieties ne no kā.» Uz viņas rokas uzkrita ziedlapiņa; «Es gaidu, ka jūs man uzrakstīsiet,» viņš pamudināja; tai pašā brīdī, sadūrusi pirkstu, kamdēļ rokas kustība neviļus savienoja divas rozes, balto un tumšsarkano, viņa. ieraudzīja tās kopā sakļāvušās, tik atšķirīgā, bet iekšķīgi tik tuvā un abpusēji nepieciešamā daiļumā, ka tas nevarēja nenotikt. «Ko mēs zinām par sevi un, ja es jums rakstu, — vai tā ir nejaušība? Būt kopā — pagaidām tas ir viss, par ko domāju es. Vai jūs iepriecina šie vārdi?» — tā, nemaz nedomādama par neredzamo kaltu, kas veido noskaņojumu, viņa improvizēja runu stingrajai rokai; te viņai pasniedza vēstuli.