Atstājusi puķes, Rūna sāka lasīt laipno un asprātīgo brašā balamutes vēstījumu: glaimi, joki, vērojumi, asprātības un slavas dziesmas, — tas tikko jaušamais, vien mierīgai sirdij saprotamais vīrišķīgā gara spiediens, kādu izmanto sirds sporta psihologi. Bez smaida viņa izlasīja pierastos, veiklos glaimus, bet tur bija postskripts, kur viens vārds — H a 11 s — viņu smagi saviļņoja: «Lūk, ļaunā ziņa, kas dabiski izraisa godbijīgu klusēšanu, — un es nolieku spalvu:
Azudžā no drudža miris kapteinis Halls. Miers viņa lieliskajai dvēselei.»
Viņai, šķiet, pēkšņi apžilba acis un, pārvilkusi tām pāri ar aukstu roku, Rūna vēlreiz izlasīja satriecošo postskriptu. Tomēr viņa izlasīja atkal to pašu — ne vairāk, ne mazāk; vienīgi vairāk — savā dvēselē, saprazdama, ka vēstule, kas, kārtojot puķes, tikko bija dzimusi viņā, ar šo triecienu jau ir sagumzīta; ka tā bijusi iecerēta un paredzēta nosūtīšanai uz Azu- džu — glābiņa labad, — bojā gājušajam virsniekam.
XI
Septembra beigās Rūna pārcēlās uz Gvinklu, kur kalni ielenc ieleju ar padebešu sniegu, un kalponei stingri noteica nevienam nedarīt zināmu viņas adresi un visiem aizliedza sev rakstīt. To uzzinājušas, viņas aprindas saskatījās ar manierīgu smaidu, kas sveica par likumu kļuvušo kaprīzi.
Rūna zemnieku ģimenē noīrēja trūcīgi iekārtotu istabu un dzīvoja tāpat kā apkārtējie ļaudis. Neievērodama izsmejošos vai nelabvēlīgos skatienus, viņa strādāja vīna kalnos un dārzos, līdz pagurumam stiepdama grozus, pilnus ar vīnogām un plūmēm, rakdama zemi, mazgādamās strautā, ar sauli guldamās un celdamās, pārtikdama no raudzētas maizes un piena, nepazīdama grāmatas, dodamās tālās pastaigās pa mežu, kura pirmatnējā milzumā skumji aplūkoja savu iekšējo pasauli, kā aplūko dārgu trauku, kurš, plaisas sašķelts, zaudē savu noslēgto vienotību. Lai kā arī viņa nogura, lai kā arī viņa smaka nost šajā pasaulē, kur vienādi skan laipnīb un lamas, kur prasība aizstāj vēlmi, kur neviens neredz lapas un ziedus tā, kā tos redzam mēs — it kā grāmatu lasot, — viņa neko nebija zaudējusi ne no stājas, ne no runas veida un, glezno plecu nodrebinot zem augļu grozu smaguma, gāja tā, kā ierodoties ballē. Meitene iedega, viņas rokas kļuva sarkanas un raupjas, bet viņa īstenoja iecerēto ar tādu neatlaidību kā cilvēks, kurš, bezmiega mocīts, pagriezies ar seju pret sienu, skaita līdz simtam un ir gatavs vēl un vēlreiz darīt to atkārtoti, kamēr iemigs. Tā pagāja nedēļa, otra, — trešajā viņa juta, ka šī plaši izpletušies zeme, kas plaukst un zeļ darbā, viņai ir tuva un mīļa; ka, nemaz nedomājot, vien nomierinoši nopūšoties, «es» un «viņa» var apvienot vārdā «mēs». Viņa sāka trallināt, laipni uzsmaidīja garāmgājējiem, ar kurpes purngalu bakstīja zariņu, atkal izjuta lietu nemainīgumu un mēru. Rūna atspirga.
Reiz vakarā vējš noklusa; rieta debesis kļuva bālas un skaidras kā spogulis, kas atspulgo tukšumu. Virs horizonta sarkanās strēles pacēlās trīs mākoņi — cits par citu milzīgāki, tie lēni vēlās uz izdziestošo zenītu — uz apciemojumus neiepazinušas lieliskas zemes drumstalu. Tiklīdz iztēle šo efemerīdu monumentālajam vieglumam piešķīra baltas gaismas pārplūdināta peizāža zemes formas, tūdaļ līdzīgi ceļiniekam tā jau klaiņoja augstumos, neaptverama un mūžīga mērķa teiksmainajā vientulībā. Bez vēlmēm laižoties skaidrā miegā, kas atdarījis dvēselei acis, bija viegli nogrimt pārdomās par šīs zemes atspulgiem, bet nebija viegli atgriezties sevī, — skumji un tālīni skanēdams, šādos mirkļos krītot izzuda kaut kas rotājumam līdzīgs.
Rūna ilgi neapjauta, ka viņas liegajai apcerei pievienojas nemiers, bet, vakara gaišo ēnu vidū samanījusi tumšu neskaidru svītru, juzdama briesmas, piecēlās. Roku izstiepusi, viņa centās atgrūst šo uzbrukumu — viesuli, kāds — sirds viņu nevīla — bija sacēlies Hesperīdu ēnainajos dārzos. Rota|ājošos bērnu skaļās balsis pēkšņi kļuva neskaidras, it kā skanētu aiz sienas; spēki atstāja viņu; bezpalīdzīgi pievērsusi skatienu mākoņainā masīva līganajai kustībai, viņa ieraudzīja, ka tieši sejā, līdzīgi šurp lidojošam putnam, traucas spulgas, domīgas acis, — ne vaibstu, ne ķermeņa līniju šai šausmīgajā rotaļā nebija, — tik vien Druda acis, kļuvušas neciešami dzīvas, vakarblāzmas sārtumā tuvodamās krita un lidoja no gaisa kraujas. Kā tikšanās reizē, tās bija tuvas un skaidras, bet, tiklīdz nelaimīgās sirds atradās pie bezsamaņas dzelmes, acumirklī pagaisa.
Divas dienas Rūna bija slima, trešajā, spēji jūtot riebumu pret to, kas vēl tik nesen deva spēku un ielīksmoja, — viņa atgriezās mājās. Meitene nebija zaudējusi cerības. Tieši otrādi, šai jaunajā cerībā, kas tik vienkārši bija pasniegusi viņai savu roku, Rūna it kā satika senu draugu, kuru bija aizmirsusi. Bet draugs bija šeit, blakus — vajadzēja tikai uzticīgi vērsties pie viņa. Viņa balss bija tikpat mierīga kā bērnības dienās, — mūžīga kā ūdens šalkoņa un vienkārša kā elpa. Vajadzēja paklausīties, ko viņš teiks, uzklausīt un noticēt viņam.