To dienu Rūna pavadīja klusi, viņu netraucēja ne dzīves sīkumi, ne bailes, ne atmiņas. Bijušais slīdēja it kā aiz caurspīdīgas sienas, kas bija nesatricināma un dvēseles postu caurlaidīga, un viņa klusi aplūkoja to. Tiklīdz satumsa, Rūna viena izgāja caur dārza vārtiņiem pilsētas mazo ieliņu tīklā; aiz tām bija šķērsiela ar mazu dievnamu, kas atradās nelielā laukumā. Vakara dievkalpojums bija beidzies; vairāki dievlūdzēji izgāja pa apgaismotajām durvīm, kur dziļumā mirdzēja sudrabs un svece, un devās viņai garām. Jau visi izklīda, svētnīca bija krēslaina un tukša; baznīcas sargs aiz kolonnām slaucīja grīdu, viņa milzīgā ēna slīdēja no kakta kaktā, bet viņš pats palika neredzams; likās, ka viņa slotas vienmērīgais troksnis, degošā vaska sprakšķi un klusums, vēl pilns ar siltu baznīcas smaržu, te vienmēr ir bijis un vienmēr būs, aicinot iekšēji atpūsties.
Kaut gan sānu jomās sveces beidza degt un to mēļās liesmas svēto sejām piešķīra īpašu noslēpumainas, sevī noslēgušās dzīves izteiksmi, altāris bija ■spoži apgaismots; tur mirdzēja trauku daudzkrāsainās, zeltainās dzirkstis; milzīgās sniegbaltās sveces velvju pustumsā cēla augšup mierīgu liesmu, kuras atspulgs kā zelta straume plūda pār nosūbējušajām vētru dievmātes tēla krāsām, kura pirms trīsdesmit gadiem tikusi pasūtīta un veltīta Lisas jūrniekiem. Nevaldāmie puiši rotāja savu dārgumu kā spēdami. Ne viens vien tropu niezes saēsts spalvains lamzaks, samelnējis no spirta un svelmes, piebāzts ar tādām slimībām un nodarījumiem, par kuriem runājot pat jāpadomā, kā to pateikt, atradinājies pierei krustu pārmest, bet no lūgšanām atcerēdamies tikai «Dod», — pēc ilggadēja reisa ieradās šeit nomazgāts un noskūts; aiz paģirām trīsēdams, viņš svētās Nā- carietes priekšā atstāja to, ko bija varējis vai gribējis paķert līdzi. Te, koka vitrīnās, atradās daždažādākie priekšmeti. Kuģu modeļi, jūras gliemežvāki, mazi apzeltīti enkuri, tauvu rituļi, apvīti ar koraļļiem un pērlēm, buraudekla gabali, mastu vai stūru paliekas — no tiem, kuru kuģis bija izturējis nāves uzbrukumu; ķīniešu lādītes, visu valstu monētas; šo velšu raibajā jūklī ar īgnām, kā ar cirvi tēstām sejām uz muguras
gulēja koka elki, atvesti diezin no kādas zemes. Raugoties uz šīm dīvainajām kolekcijām, neviļus bija jādomā, cik gan nabagi un cik ārkārtīgi bagāti ir tie, kuri var nest tādas veltes, paši no visas sirds tīksminādamies par savu dāvanu un tās dēļ lieku reizi iegriezdamies dievnamā, lai, aplūkojot kādu sakaltušu jūras ezi, atkārtoti sagādātu sev prieku ar domām: «Ezi esmu atnesis es; re, kur viņš ir.»
Šīs greznības vidū, kas izraisīja pārdomas un ko bija radījuši ļaudis, kuri nāvi un dzīvi pazina ne tikai pēc nostāstiem, dievišķās jaunavas lēnīgais, vērīgais skatiens bija cieši pievērsts viņas klēpī sēdošā bērna sejiņai, kurš, ar kreiso rociņu ieķēries mātes labajā rokā, bērnišķīgā kustībā, pavērsis delnu augšup, otru rociņu stiepa pretī skatītājiem. Viņa acis, šīs vienmēr drosmīgās mazā Kristus acis — raudzījās uz pasaules tāltāliem likteņiem. Pie viņa kājām, tehniski tik nevainojami uzgleznots, ka izpirka vispārējos mākslinieka meistarības trūkumus, atradās kuģa kompass.
Te Rūna, galvu noliekusi, nolaidās uz ceļiem, pazemīgi izlūgdamās žēlastību. Tomēr viņas dvēsele nesaplūda ar šīs lēnprātīgās gleznas apskaidroto mieru; neizzuda sarežģījumi, neradās atvieglojums; nemodās klusi vārdi, kas ir vienīgie nepieciešamie un nāk paši no sevis; nedzima arī citādi klusuma čuksti; tik domās viņa lika savu postu kā ar varu atvestu nedraugu starp altāri un sevi. Kaut kas netverams un ciets nespēja viņā atmaigt, neļaujot izlauzties asarām. Un šo asaru viņa dedzīgi alka. Tāpat kā domas, kā dvēsele, viņai sažņaudzās elpa, — visvairāk un vispirms viņa izjuta sevi tādu, pie kādas bija pieradusi, — un, izklaidīgi vērodama sevi, nespēja izkļūt no šīs pašapceres gūsta — mierīgā vērojuma, kas
mita viņā pašā. Itin kā siltā istabā viņa stāvētu uz aukstas grīdas basām kājām.
— Vai tad es ticu? — viņa izmisumā vaicāja.
— Ticu, — Rūna sev atbildēja, — ticu, protams, to nevar nezināt, bet esmu atradinājusies savu ticību izjust. Ak dievs, svētī jel mani!
Galīgi izmocījusies, viņa atcerējās, kā domās iegrimušā bērna acu izteiksme sākumā viņai bija devusi cerību pārdzīvot aizraujošu jūtu uzliesmojumu, un pavērsa skatienu augšup. Augstāk uzplīvojā sveču liesmas, altāris kļuva košāks, žilbinoši ievizējās dievnama zelta raksti, šķiet, visas kontūras ietvēra ugunīga svītra. Un te, vienīgo reizi visā šajā laikā — bez baiļu ēnas, jo apkārtējais kā pašiedvesmas radīts aizsargs staroja un kvēloja viņā, — caur altāra zeltaino dūmaku viņa ieraudzīja, ka Druds iziet no rāmja un apsēžas pie mazā Kristus kājām. Viņš, tērpies netīrā un raupjā zvejnieka apģērbā, likās, bija tikai nupat izkāpis no laivas; Kristus viņam apmierināti uzsmaidīja kā zēns, kurš redz amizantu tēvoci, un laipni paskatījās Viņa. Atnācējs paņēma gliemežvāku ar asu, uz iekšpusi ieliekušos malu un pielika pie auss. «Re, kā šalc jūra,» viņš klusi sacīja. «Šalc»… «jūra»… kaktos nočukstēja atbalss. Un viņš pasniedza gliemežvāku Kristum, lai tas ieklausītos, kā jūra šalc sirdīs. Ar nepacietīgu kustību puisēns satvēra gliemežnīcu, kas bija lielāka par viņa galvu, tomēr, mātei piepalīdzot, ar zināmām grūtībām noturēja to, pielika pie auss tāpat kā Druds un sāka klausīties, skatienu pavērsis tālē, no kurienes šurp plūda viļņu šalkoņa. Tad pieaugušā cilvēka pirksts nolaidās uz kompasa adatas, bīdīdams to uz priekšu un atpakaļ — visapkārt. Bērns paskatījās un piekrītoši pamāja.