Ievērojis sievieti, kas jau ilgu laiku, uz ceļiem sastingusi, bija noliekusies tik zemu, ka ar pieri skāra grīdu, sargs kādu laiku gaidīja, ka viņa celsies augšā — jo viņš jau gatavojās aiztaisīt un aizslēgt dievnama durvis. Taču sieviete nekustējās. Tad viņš tai uzsauca, bet pēc tam sapurināja un izbijies atnesa aukstu ūdeni. Atjēgusies Rūna atdeva viņam naudu, cik vien bija līdz, un, aizbildinājusies ar ne- veselumu, palūdza pasaukt važoni, kas arī tika izdarīts. Nogurusi un salauzta, kā nogurst pēc ilga ceļojuma, viņa atgriezās mājās, jautādama sev, — vai tagad ir vērts un vai tagad drīkst dzīvot?
III DAĻA
novakars un tāle
I
^mmā p pulksten divpadsmitiem naktī Tavija atgriezās Sanriolā. Visi šīs dienas maznozīmīgie un ievērojamie notikumi, kam līdzīga meitenes dzīvē vēl nekā nebija bijis, brauca un izkāpa reizē ar viņu, un viņa nevarēja tos padzīt. Tie dzīvoja un lenca Taviju zem Kruksa zīmes.
Pa vecās mājas stikloto galeriju, starp žāvēties izkārto veļu, nevajadzīgām kastēm un citiem krāmiem, ar kāju paveldama nost tukšu pudeli vai klupdama pret kaķi, Tavija sataustīja savas durvis un, ar nogurušu roku ielikusi atslēgu, domīgi pagrieza to. Te viņai uznāca mazais apstulbums, līdzīgi lielajam apstulbumam Lisā, kad, pielikusi pie lūpām pirksta galiņu, viņa ne mazāk kā pusstundu nostāvēja pie vitrīnas tik dziļā izklaidībā kā Sokrāts, spriezdama par visu un neizspriedusi neko. Uztraukumā un neauglīgos mēģinājumos šis mazais apstulbums beidzot izplūda vētrainās nopūtās un lika ar godkāru skatienu paskatīties uz sevi no malas kā uz pieredzējušu cilvēku — uz šitādu rūdītu tēvaini, kuru tagad grūti ar kaut ko pārsteigt.
Atslēga, beidzot izdarījusi pilnu riņķveida kustību, izara slēdzenes noslēpumainās iekšas un sasila karstajā rokā, izraudamās no dzelzs ar knaukšķi, kas Tavijas sirdī viesa ne vien cieņu pret sevi, bet arī izraisīja vēlēšanos vienā rāvienā izdarīt kaut ko vēl svarīgāku. Ieiedama iekšā, viņa drūmi pavērās visapkārt.
Noputējusi elektriskā spuldzīte, ap kuru nekavējoši saradās mušas, ar savu nokvēlināto stieplīti uzliesmoja nekārtības vidū, pie kuras atgriežoties pēc citiem iespaidiem, mēs pirmoreiz to ievērojam. Katru priekšmetu ieskauj saltums un tukšums; zaudējis dvēseli kā sažuvusi buķete, putekļos un gružos mūs sagaida pamestais mājoklis. Liekas, veselu gadu mēs neesam te bijuši, — tik skaudras ir nepacietīgās mājīguma alkas, — pēc jūkļa, ko atstājusi steidzīgā un cerību pilnā pošanās ceļā.
Sīs mājas visus stāvus apjoza segtas stiklotas galerijas, uz tām vērās virkne durvju no šauriem pusdzīvoklīšiem, kam virtuve atradās pie pašām durvīm, aiz tās bija neliela istaba ar diviem logiem, kuri bija vērsti pret putekļainā pagalma pusnokaltuša- jiem krūmiem., Te mitinājās trūcīgi amatnieki, sīktirgotāji, cēlsirdīgi nabagi un matroži. Tavijai nebija mēbeļu, tāpat nebija neviena radinieka. Mēbeles dzīvoklī bija atstājis iepriekšējais iemītnieks, dzērājs kapteinis, kas savu amatu sen bija pametis; viņš nomira suņa nāvē kautiņa laikā uz Beradas tilta; zil- gansārtā veča smagnējais ķermenis sagrīļojies izgāza sapuvušās margas, un aculiecinieki varēja pastāstīt, ka krizdams viņš drausmīgi un skaļi lamājies. Straume aiznesa viņa līķi, grēkus un lamas uz Kaucošās aizas aso klinšu plaisām; līķi neatrada. Kapteinis bija atstājis kumodi, kuras atvilktnes reizēm nezināmu iemeslu dēļ piebrieda un nedēļām ilgi netaisījās ciet; gultu, dažus saliekamus, ar paklāju audumu klātus krēslus, s'kapi ar lupatām un tukšas tabakas kastes, koši izkrāsotu ģipša saracēni un vēl pāris šķīvju; pārējais, ja ari viņam bija piederējis kas labāks, — bija pazudis.
Tavija neatcerējās ne tēvu, ne māti; viņas māte, vīru pametusi, aizbēga ar kroņa kases izlaupītāju, caurbraucēju skaistuli; tēvs iestājās karadienestā un krita kaujā. Savu bērnību Tavija bija pavadījusi pie pusaklas attālas radinieces, vairāk nekā veča nomocīdamās ar tās slimībām un sautējošajām kompresēm, jo tās meitenei sagādāja ļoti daudz raižu. Kad Tavijai bija pilni četrpadsmit gadi, krustmātei pazīstams grāmattirgotājs pieņēma meiteni darbā savā bodē; viņa pārdeva grāmatas un dzīvoja pusbadā. Pēcāk viņš izputēja un nomira, bet Tavija iespieda avīzē sludinājumu.
Te nu ir biogrāfija, kurā vairāk jēgas nekā Kaza- novas žilbinošajā pazoļu klaudzināšanā pa apšaubāmas sabiedrības un galma zāļu parketiem. Bet ne par to domāja Tavija, apsēdusies virtuvē plīts priekšā un vārīdama tēju; viņas jaunie iespaidi bija tik spilgti, ka meitene necentās atbrīvoties no tiem. Lai arī kur viņa domās nogrimusi paskatījās, siena izgaisa naktī kā gaišs plankums un tā starojošajā dūmakā virs šausmīgā zārka svecēm traucās dīvainā aparāta sudrabainās vijas. Te viņa iztēlojās, ka, gigantiska pirksta kustināts, ņirbēdams griežas pilsētas milzu disks; te kaujas laukā nejauši nonākuša un laimīgi no tā ārā izkļuvuša cilvēka izjūtas kā pateicības vīraka dūmi vienlaikus cēlās augšup no sasāpējušajiem papēžiem uz gurdenajām acīm; te viņa no visas sirds brīnījās, ka nav noticis nekas vēl trakāks.
— Tavij, mana dārgā, — meitene runāja, — kā tu uz to skaties? Vai tad es zināju, ka ir tādas pilsētas, kur no tevis vairs nepaliek ne miņas. Patiesi, Torps ir Zilā Bārda. Bet kas tad ir Krukss? Kaut gan viņš acīmredzot ir visai kārtīgs cilvēks. Tomēr viņš ir tik naivs kā teļš. Būtu varējis savā aparātā atlidot un nolaisties viņu priekšā tieši uz galda.
To iztēlojusies, meitene, seju plaukstās iespiedusi, smējās aizgūtnēm; klusas jautrības, smieklu un tīksmes izteiksmīgās trīsas šaudījās viņas mirdzošajās acīs, kas šad tad caur pirkstiem kā caur līgavas plīvuru palūkojās uz iztēlē radīto. Viņa piederēja pie tiem nedaudzajiem patiesi laimīgajiem raksturiem, kuriem pasaulē viss ir tikpat vienkāršs kā viņu lēnprātīgā labsirdība; pēc Tavijas domām, starp aero- plānu un tauriņu diez vai bija liela atšķirība, ja nu vienīgi tā, ka tauriņam nebija propellera. Tāpēc viņu vairāk pārsteidza skatītāju neapvaldītā jūsma nekā pats eksperiments.