— Viņš pacēlās gaisā, bet viņš taču teica, ka pacelsies; un teica — kāpēc: zvārgulīšu radīto skaņu vibrācijas dēļ. Cik skaisti tas iznāca! Pareizi kāds sacīja, ka gaiskuģošanas mākslā sākusies jauna ēra! Sen jau laiks šīs lietas taisīt skaistas un daudzveidīgas, kā taisa, piemēram, mēbeles.
Cauri šādām, saviļņojošu atmiņu pilnām domām par to, kā viņu ielenca ziņkārīgie, kas bija ieņēmuši galvā, ka tieši šī meitene zina visu, par to, kā viņa bēgšus no tiem glābās, neatvairāmi rēgojās paša Kruksa seja; vēl arvien Tavija dzirdēja viņa balsi, to, kā viņš teica: «Mēs drīz redzēsimies.» Kāpēc viņš tā teica? Kā viņš zina, ka Torps ir miris? Viņa beidzot sāka skaisties, jo ne izskaidrot, ne arīdzan kaut ko piedomāt nespēja, pat mugura iesmeldzās no prātošanas. «Kāpēc viņš pat nepavaicāja, vai es gribu viņu redzēt?» — lūk, jautājums, pret kuru atdūrusies Tavija sāka atkārtot: «Vai gribu viņu redzēt? Vai gribu viņu redzēt?» — kamēr tas viņai apnika. «Gribu. Jā, gribu un viss; viņš pret mani labi izturējās.» No šīs domas viņa sāka justies sērdienīgi nogurusi, aplaupīta un vientuļa; acīs sakāpa asaras. Tavija apraudājās, apēda gabalu maizes, padzēra tēju, nomierinājās un apgūlās, stingri nolēmusi rītā dzimšanas dienu atdzīvināt ar jautrību un savu ne- daudzo paziņu pacienāšanu.
Griezdamās ar seju pret sienu, viņa pieskārās krūtīm un juta, ka kaut kā trūkst. Nebija medaljona, ko viņa bija atstājusi Lisas lombardā.
— Bet, tiklīdz pārdošu šalli, es to izpirkšu, — meitene nodomāja. — Pasūtu sev labu sapni, ļoti interesantu. Gribu Kruksu. Droši vien redzēšu, kā lidoju ar viņu šurpu turpu tai viņa daiktā.
Ak, Kruks, vai jūs nezināt, ka viena meitene domā par jums un neko nesaprot un guļ … guļ… ggu …
Te nu lūpas, pie kurām tā arī palika pielikts rādītājpirksts, savilkās urskulī; tad Tavija, skatīdama visu to, ko neieraudzīsim mēs, apklusa.
Septiņos no rīta Tavija pamodās un ieraudzīja visu to, ko redzam arī mēs. Pāris' minūtes viņa knosījās, pūlēdamās aizdzīt naksnīgo dzestrumu, kas bija iespraucies zem segas, apspraudīja segu sev visapkārt, izberzēja acis un aptvēra īstenību. Tam visam bija svinīga nokrāsa, mīklaina vakar un mazrocīga šodien. Starp pašreizējo un sen pagājušo kā neaptverama atgadījuma fragments gulēja ceļojums uz Lisu.
Kaut gan, būdama nogurusi, viņa bija gulējusi ciešā miegā, tomēr, iekšēja rīkojuma modināta, kādu neapzināti dodam paši sev, ja rītā mūs gaida kas grūts, uzmodās tik agri.
— Sai datumā tad nu es esmu dzimusi, — meitene sacīja, izvilkdama no segas apakšas rokas, glāstīdama tās un aplūkodama it kā no malas.
Skumīgi viņa konstatēja, ka par tām var tikai pavīpsnāt, katrā ziņā tās ne tuvu nebija tik jaukas kā statujai vai kā tēloja slavenās gleznās. Bet tomēr nekas. Patīksminājusies par rokām, meitene ar satraukumu aptaustīja kajas, — vai tik tās nav līkas,— ja nu pēkšņi tās ir līkas? Vienu viņa izvilka no segas apakšas, pacēla gaisā, bet ievēroja tikai to, ka tā ir balta, taisna un ar mazu pēdu. Pēkšņi viņa iedomājās, ka kāds vēro šo pamācošo noņemšanos, tāpēc, savandījusi gultu, ienira tajā kā ūdenī, tūlīt pat pievākdama vakar uz krēsla nomesto apģērbu, un, lai būtu omulīgāk, apģērbās zem segas.
Ar avīzēs iesaiņotu šalli rokās viņa izgāja no virtuves. Iedama viņa sastapa arī dažus kaimiņus. Jautra, kupraina veļas mazgātāja ņipri rībināja meitenei pakaļ pa kāpnēm, satvēra viņas roku un kliedza, it kā tā būtu kurla:
— Vai tad nebiji aizbraukusi? Kad atbrauci?
Punktiru laulātais pāris, koķetīgi vecīši, iebraucēji
aktieri bez skatuves, ar tējkannu laistīja puķu podus; ieraudzījuši Taviju, viņi abi reizē metās pie meitenes, un acis tiem dega klīrīgā ziņkārē.
— Vai jūs, Tavij, savas lietas nokārtojāt? — jautāja večiņa; vecītis, vienu uzaci uzraucis, meklēja atbilstošu izteicienu atkarībā no tā, kāda būs atbilde.
— Jā, savas lietas, — viņš atkārtoja. — Atklājiet sevī talantu, aktiera talantu, ar jūsu augumu, kas ir kā radīts …
Ar ledainu skatienu laulene viņu pārtrauca, kālab, galvu plecos ierāvis, viņš apklusa un, saldeni un tīksmīgi smaidīdams, nokratīja no piedurknes diega galu.
— Pie kā tad jūs kalposiet, mana mīļā? — Pun- ktira madāma apvaicājās tādā tonī, kādā runā viegli sasirdzis cilvēks.
Vēl vairāki kaimiņi ar basās kājās uzautām kurpēm, ar pīpi vai matadatu zobos uzdeva Tavijai tos pašus jautājumus, un visiem tiem viņa atbildēja, ka nav piekritusi sīkstulīgajiem noteikumiem tik grūtā darbā.
— Nu, gan jau kaut kā! — skanēja kopēja atbilde.
Visīsāk meitene runāja ar miesās pilnīgo Kvangu,
kas sēdēja uz gultas maisa pie durvīm, kājas izstiepis šķērsām pāri galerijai, un nenovāktu tās pat tad, ja te soļotu vesels eskadrons; — vajadzēja mest tām apkārt līkumu vai kāpt pāri. Kvangs bija kurinātājs. Pamanījis Taviju, viņš tikai patirināja kāju, taču nepavilka to sāņus, bet pakasīja muguru. Izņēmis no mutes pīpi, viņš sacīja izklīstošajā dūmu gredzenā:
— Nesanāca?
— Nē, — Tavija garāmejot izmeta. Tā sarunājoties, viņi "pat nepaskatījās viens uz otru.