IV
Ap astoņiem vakarā, kad vientulība jau bija apnikusi, Tavija pa galvu pa kaklu metās vērt vaļā durvis, tiklīdz izdzirda sērdienīgi pieklājīgu klauvējienu,
ar kādu nāk iekšā cilvēks, kas skatās atpakaļ savās pēdās.
— Es uzminēju, ka tā esi tu, Rita, — Tavija iesaucās, — pelīte, lēnulīte, un tavs, jādomā, novājējušais Butss!
Kalsnēja rudmate meitene ar smalkiem sejas vaibstiem, atskatīdamās uz aizmugurē cēli soļojošo pielūdzēju, cienīgi pārkāpa pār slieksni.
— Tā esmu es, — viņa novilka, — bet kāpēc gan lai Butss būtu novājējis?
Meitenei aiz muguras iespurdzās tik resnīgs un apaļīgs radījums, ka, likās, uz sāniem apvelts, viņš varētu griezties līdzīgi vilciņam un nebūtu jābažījas, ka ar jebkādu citu punktu viņš varētu skart grīdu.
— Kāpēc gan lai Butss būtu novājējis? Paldies dievam, apetīte viņam laba. Bet, mīļā, apsveicu tevi. Buts, apsveiciet. Te tev torte, Tavij.
Vienā rokā turēdama pasniegto torti, viņa saņēma aprautu skūpstu uz lūpām, atbildēdama ar brāzmainu šmaukstienu uz auss, ar otru roku ieķerda- mās Butsā un pievilkdama to sev cieši klāt. Butss bija divdesmit divus gadus vecs cilvēks tādā tukluma pilnā plaukumā, kāds mēdz būt desmitgadīgiem mil- zīšiem, kuru katra kustība mums atgādina zīdaini Gargantiā.
— Tātad jūs, Buts, negribat novājēt, — Tavija sacīja, iekniebdama viņam elkonī, kas pēkšņi nodrebēja, — žēl, bet tad jūs man vairāk patiktu! Kā jūs esat nosvīdis! Jums taču apkaklīte spiež. Rita, tu nemaz neuzmani, lai viņš pa kāpnēm kāptu lēni, — nabadziņš, nabadziņš, kā viņam sirds sitas, kā viņš elš! Jums jānopūderējas. Gribat, es jūs nopūderēšu?
Zobodamās viņa jau metās pēc pūderslotiņas, taču Butss, pacēlis abas rokas, ar šo kustību visnožēlojamākā veidā aizsargājās; patiess izbīlis un mulsa atspoguļojās viņa tumši pietvīkušajā sejā, bet acis kļuva valgas, tomēr, kaut ko jocīgu atcerējies, viņš spēji iesprauslājās, sāka ķiķināt un pārplūda klusos smieklos.
Jā-no … jā-nopūderējas, — viņš beidzot, aizelsdamies un ar mutautiņu slaucīdams seju, izteica, — nē, nē, es nekad, nekad, nekad … ne… nepūderējos! Pateicos jums. Uz veselību!
Šie Butsa vārdi, ko viņš izgrūda steigā, bet ar kvēlu riebumu pret pūderi, lika saimniecei atkrist uz taburetes, piespiest rokas pie mutes, lai apvaldītu krampjaino smieklu lēkmi; pat Rita lēnprātīgā mierā sāka smieties.
— Tomēr, mīlulīt, — viņa apvaicājās, — tu esi tik uzbudināta, ka mani pārņem nemiers. Nu? Kas ar tevi ir?
Jauns klauvējiens pie durvīm pārtrauca šo piezīmi.
— Es visu vakaru būšu tāda! — Tavija paspēja izteikt. — Redzi, mana mīļā, nervi.
Vēl arvien smiedamās, viņa atvēra durvis un apskāva tumšmataino Celestīnu Diforu, kurai zem milzīgās cepures slēpās maza pērtiķēna melnīgsnējā sejiņa un kura kādreiz kopā ar viņu bija strādājusi grāmatu tirgotavā.
— Sveika, Celestīniņ, sveika!
— Apsveicu, Tavucīt, apsveicu!
— Jā, vecums nav prieks, Celestīnuk, nekrietnele, ko tu esi atvedusi? Ā, tavs brālis!
Rokās saķērušās, viņas reizes trīs viena otras priekšā palēcās; tad Flaks, Celestīnas brālis, izmeklēti un veikli apsveica Taviju, viņa manieres, zobgalīgā, pašapzinīgā seja, iestudēto, publiskās ballēs populāro, šķobīgo žestu īpašais pārspīlētais smalkums padarīja šo jaunekli ar nobružāto seju par izveicīgu, jebkurā mirklī attapīgu kavalieri.
— Ziedēt kā rozei un rotāt dzīvi, plaukt arvien krāšņāk un košāk! — viņš nobeidza apsveikumu.
Uzmanīgi, ar spridzīgu smaidu, kā rājienu uzklausījusi šo tirādi, Tavija svinīgi pasniedza viņam kokaini stingu roku un, neganti kratīdama laipnīgā apsveicēja ķepu, nopūzdamās sacīja:
— Ak! Jūs caururbāt man sirdi! Vai viņš caururba man sirdi vai ne? — tūlīt pat, vērsdamās pie visiem pēc kārtas, viņa nopietni nobēra: — Caururba vai ne? Caururba vai ne? — līdz atdūrās pret pieklājīgi sāņus pavirzījušos Butsu. Aizkustinoši noliecis galvu, resnulis aizrautīgi nodudināja:
— Nē, nē, nē! — un bikli pašķielēja uz Ritu, bet viņa izlēciens tika uzņemts ar žēlīgu grimasi.
Te Tavija sataisījās pārdabūt viesus no virtuves gaišajā, tīrajā istabā, bet caur puspievērtajām durvīm no lejas atskanēja mandolīnu metāliskie trilleri, kurus padzirdis, Flaks, uzacis saraucis, piezīmēja:
— Ahā, nu nāk Ralfs un Murrejs!
Patiešām, divi stalti jaunekļi, pastūmuši uz priekšu tikpat labi noaugušu, smagnēju, vīrišķīga izskata meiteni ar neglītu, bet patīkamu seju, nostājās iepretī durvīm, izlika vienu kāju uz priekšu un, piemetuši rokas pie samta beretēm, izvilināja no stīgām «neprātīgi aizraujošu» valsi. Tā, nepārtraukdami spēlēt valsi, viņi ienāca iekšā, tā arī palokoties sasveicinājās. Te visvaldzinošākais sātans, kāds jebkad ir tupējis zem brunčiem, iesmilkstējies parāva meitenes aiz stilbiem, ievaidēdamās tās metās pie kavalieriem, pielāgojās rokas skāvienam un sāka griezties uz vietas, jo virpuļot apkārt pa riņķi tādā šaurībā būtu neiespējami pat cāļiem. Kaut gan Butss vairāk grozījās nekā dejoja, Tavija, liekas, bija apmierināta.