— Bet jūs burvīgi dejojat! — viņa pačukstēja. — Tik viegli kā pūciņa!
Un labsirdīgais resnītis no visas sirds piedeva Ta- vijai izaicinošās runas par pūderi. Šai brīdī slaikā meitene, kuru sauca par Alisi, aukstasinīgi ņurcīja un valstīja pa rokām klīrīgo, priekā starojošo Ritu; galu galā Celestīna atsitās ar muguru pret vienu no muzikantiem, un balle beidzās.
— Tā kā jūs esat viskrāšņākie, — Tavija sacīja brašuļiem, kuriem galvās bija beretes un kuru vienādie tērpi sastāvēja no gaišzilām blūzēm un sarkanām atlasa apkaklītēm, — tad nu gan mēs te sataisīsim īstu krāsu saziedu. Kā būtu, ja es vienu no jums apsēdinātu sev blakus, — tieši jūs, Murrej, jo jūs man mīlīgi smaidāt pretī, turklāt mana baltā kleita un jūsu melnā josta tik 1 abi sader kopā?! Ralf, manu bērniņ, nāc šurp! Alīsīt, draudziņ, ļauj man pie tevis mazliet piespiesties.
Viņas apkampās un smiedamās viena otrai sirsnīgi noglāstīja galvu.
— Paklau, tagad ir kaut kā līksmāk, — nāciet, nāciet, sēžaties, sēžaties, visi, visi, visi! Šis krēsls ir klibs; šis, kaut arī nav klibs, pārāk vārgs priekš jums, Buts; nu, vai visi ir apsēdušies? U-uh!
Tā, pļāpādama, smiedamās, pastumdama vienu, apsēdinādama un pārsēdinādama citu, Tavija izkārtoja visus ap apaļo galdu un pati apsēdās starp Alīsi un Murreju. Uz galdu viņa raudzījās ne bez lepnuma. Alīse bija atnesusi saldu pīrāgu, Rita — torti, Ralfs izvilka desu, bet Murrejs — cukātu kasti; bez tam, samirkšķinājušies viņi abi basā viens otram apsolīja «kārtīgi iemest»; to dzirdēdamas, dāmas novilka «hm», paraustīja plecus un cita citai jautāja:
— Vai tu kaut ko saproti? Nē. Bet tu? Vēl mazāk par tevi!
Kopš tā brīža Taviju varēja redzēt trijos stāvokļos: uz krēsla sēžot un trinoties un sev priekšā kratot it kā riekstu satvērušās, dūrītē sažņaugtās rokas rādītājpirkstu; stāvus uztrūkušos, lai, piecērtot kāju, pastiprinātu kaut kādu trauksmainu vārdu jēgu, un pārliekušos plivināmies pār traukiem piekrauto galdu. Viņa smējās un runāja bez apstājas, bet uz sirds, šķiet, bija uzgūlies akmens, kas traucēja brīvi uzelpot. Tā reizēm smeldz zobs, — smeldz, ja iedomājas par to.
Kā ēd un dzer — mēs zinām, ja nu tikai iešķindas nokritusi karote vai aizrijas, izsprauslādams no mutes kafiju, smējīgs blakussēdētājs, kļūdams par iemeslu spiegšanai un krēslu grūstīšanai, — atgādināt der vienīgi to.
— Kā tad tavs brauciens, Tavij? — Alīse pajautāja, paskatīdamās uz Ritu, kas arī iemeta kādu vārdu pa starpām.
— Vai tu v i s p ā r esi izlēmusi nestrādāt? — Rita sacīja. — Goda vārds, tādas svinības nedarītu kaunu nevienam!
Tavija apgrieza apakštasīti otrādi, uzmeta to gaisā, saķēra un atsāka mētāšanu, runādama:
— Es to lietu esmu nogulējusi, nogulējusi! Nokavēju. Tur salīga citu.
Pēkšņi viņai sagribējās izstāstīt visu, bet, pavērusi muti un jau nozibinājusi acis, juta, ka nespēj. Ir mirkļi, kuriem nevar pieskarties bez izbrīna, varbūt arī bez izsmiekla no klausītāja puses, katrā ziņā par tiem stāsta zem četrām acīm, nevis jautru viesību čalā.
— Ā… ē… ē… — viņas vārgā vēlme aprobežojās ar šīm nevarīgajām skaņām; viņa nosarka un pagrūda Murreju, uzvilkdama ar pirkstu viņam uz vaiga «Ptjū».
— Lai tas paliek, — Tavija vienaldzīgi sacīja,
— šodien man negribas runāt, par savu neveiksmi.
— Nu, lai tā arī notiek! — Ralfs iesaucās, plīkšķinādams sev pa ceļgalu. — Ķersimies pie būtiskā. Murrej, nes šurp pudeles, viļķis man ir pašam.
Ne vārda neteikdams, Murrejs ar stingu seju kā mēnessērdzīgs piecēlās, izgāja un atgriezās, nesdams pudeles, kuras kā ķekari karājās viņam pirkstu starpās.
— Tā tik ir ķepa, — Flaks sacīja. — Bet kur tad šī dārgā manta bija?
— Baidīdamies, ka atradīsim visus galīgi pilnā, — Murrejs teica, — un nevienam ļaunu nevēlēdami, atstājām tās galerijā.
Izsmējusies visa kompānija sāka apskatīt etiķetes. Celestīna, ar pirkstiem apvilkdama katru burtu, izlasīja: «Rums.»
— Rums! — viņa šausmās iesaucās. — Bet tad gan mēs būsim pagalam! Vai tu, Alīs, dzersi šo draņķi? Bet tu, Rita? Es — nē, neparko!
— Ir arī muskats, — Ralfs pieklājīgi iebilda,
— rau, te viņš ir, kanārijputniņu padzēriens, dzērāju izsmiekls un filozofijas nabadzība!
— Bet kas tad tas? — Rita ievaicājās, nopietni aplūkodama pudeli.
— Parastā rīcineļļa, — Murrejs atbildēja. Beidzot šai sakarā viņi visu bija pārsprieduši un
izsmējušies, un Murrejs sāka ieliet; dāmas pasniedza viņam glāzes, ar pirkstiņu, ko lika gandrīz pie paša glāzes dibena, rādīdamas, cik iepildīt, bet, no pude-
Ies guldzieniem līstošā vīna līmenim ceļoties, pakāpeniski virzīja pirkstiņu augstāk.
— Bet mana, mana, mana necilā pudelīte, ko es nopirku, — Tavija sacīja, — vai man to likt galdā?
— Noteikti, noteikti! — vīrieši iesaucās. Butss klu- suciešot svīda, klausījās un, seju slaucīdams, starot staroja.
— Tad nu iedzeram! — lika priekšā par citiem nepacietīgākais Flaks.
Te kāds pielika pie lūpām, kāds izmeta visu, un saskanīgu apsveikumu troksnis apņēma Taviju, kura, mazliet ar vīnu aizrijusies, nošķaudījās un pateikdamās nervozi pameta ar roku.