Visu skatieni pievērsās gūsteknei, kas velti pūlējās izrauties no četrām spēcīgām rokām, kuras viņu ma- šināli turēja. Raudādama, atriebībā degošās acis plaši iepletusi, asaru pārpilno muti nicīgi sakniebusi, kaut gan seja jau gluži bērnišķīgi raustījās un bēdājās, Tavija beidzot pārstāja pretoties un griezt ārā rokas, bet, cik spēka, sažņaugusi dūres, spēji un iespaidīgi sakratīja tās. Viņa runāja, cīnīdamās ar elpas trūkumu:
— Es pieprasu, — viņa teica dedzīgā izmisumā, — lai jūs man šo joku paskaidrotu! Šodien ir mani svētki, diena, kad esmu dzimusi, bet jūs mani saņēmāt ciet kā ielas zagleni! Re, mani viesi, mani draugi, — ko viņi domās par mani?!
— Tavij, dumiķīte! — asaras slaucīdama, viņu pasteidzās pārtraukt Alīse, — nerunā muļķības!
— Mēs domāsim, ka tu esi bērnišķīgs vārīklis, — viņas roku saspiezdams, Murrejs sacīja. — Paklausies, ar šiem ļaudīm strīdēties ir veltīgi. Mēs paliksim un sagaidīsim tevi. Nekaujies ar viņiem un brauc, ja reiz tā. Kļūda ir pārāk rupja. Velns zin, ko viņi tur saputrojuši.
— Atļaujiet vienu vārdu, — Tavija sacīja cilvēkam, kurš vadīja arestu, — kāds ir jūsu nekrietnās rīcības iemesls?
— Jums visu paskaidros uz vietas, — tas atteica, ar skatienu virzīdams zaldātus uz durvju pusi. — Es rīkojos pēc pavēles un absolūti neko nezinu.
— Jūs melojat, — Tavija naidīgi un sarūgtināti attrauca, •— melojat, jūs esat pieradis melot! Kas jums te ko darīt ar veselu nodaļu? Es jums vēlreiz jautāju: kāpēc tāda nelietība?
— Pietiek, — ierēdnis noteica, — atsveicinieties un bez ierunām ejiet lejā. Jūs aizvedīs. Nu, kungi, — viņš vērsās pie viesiem, — jūs visus es kādu laiku aizkavēšu. Jāizdara kratīšana. Kamēr tā nebeigsies, neviens no šejienes neizies.
— Ļaujiet taču man viņus apkampt, — Tavija sacīja žandarmiem. Viņu palaida; meitene apskāva draugus un, nonākusi līdz Murrejam un Ralfam, pacēlās pirkstgalos un skūpstīdama notriepa visus ar asarām. Zaldāti neatkāpās no viņas ne soli; viņai pasniedza cepuri, šalli un silto jaku. Bāzdama drebošās rokas jakas piedurknēs, bet nevarēdama tajās trāpīt, viņa steigšus saposās, uz saucieniem atbildēja ar gaisa skūpstiem, pamāja ar roku un zobenu šķindas un zābaku rīboņas pavadībā izgāja ārā, kur, pamanījusi, ka ierēdnis, ievērojis aizkavēšanos, atskatījās ar tādu izskatu, it kā gribētu uzkliegt, mierīgi parādīja viņam mēli.
V
Zobus sakodusi, asaras rīdama un trīcēdama, it kā drausmīga vēja grūsta, Tavija sāka aši iet pa galeriju cieši apkārt soļojošo zaldātu vidū. Lejā, pagalmā, garām slīdēja lukturi, rībēja pakavi; pa blakusdzī- vokļu durvīm raudzījās bērni un sievietes, pieķērušies cits citam, it kā arī viņiem draudētu briesmas. Baiļ- pilniem, jautājošiem skatieniem viņi vērās meitenes apjukušajā sejā. Tavija, pēdējos spēkus saņēmusi, māja ar galvu vai bezpalīdzīgi uzsmaidīja tiem, kurus pazina. Kad gājiens aizsniedza tādas durvis, pa kurām plūda gaisma un balsu čala, tās strauji aizcirtās un otrpus tām atskanēja paklusas lamas. Zaldāti steidzās; divi gāja pa priekšu, ar rokas mājienu pavēlēdami vākties nost no ceļa tiem, kas pagadījās pretim, un cilvēks acumirkli piespiedās pie sienas; vien Kvangs, nekustīgi nostājies pašā ejas vidū ar degošu pīpi zobos, pagāja nost tik nesteidzīgi, ka žandarms draudīgi satvēra zobenu.
— Es neko nedomāju! — Kvangs paspēja uzsaukt meitenei. — Uz redzēšanos, gaidu ar uzvaru!
Tavija pazibsnīja Kvangam ar acīm tik izteiksmīgi, ka viņš saprata, cik stipri ir apjukusi meitene.
— Nu, jā, — atskanēja viņai aizmugurē, — saķēruši kā putniņu un cauri.
Šie drūmie, bet dedzīgie vārdi vēl sildīja viņu kā silta vēja pūsma, kad viss pēkšņi apstājās: uz kāpnēm kliegdams izskrēja zaldāts:
— Kariete aizbraukusi! Tur visi zirgi sākuši trakot: trīc un raujas ārā, kučieris neko nevarēja izdarīt. Kā parāva, tā arī aizauļoja!
Saucienu duna nomāca šos vārdus; pa tam gājiens sablīvējās vienuviet, kad tas bija iztaisnojies, atkal atskanēja steidzīgas pavēles. Tavija ar dziļu tīksmi klausījās, kā daļa zaldātu, viņu pametuši, norībināja pa pakāpieniem lejā — kaut ko kārtot un skaidrot.
— Tā jums vajag, — viņa caur zobiem novilka. •— Pat zirgi gudrāki par jums!
Tie zaldāti, kuri bija palikuši ar meiteni, grūstīdami izveda viņu spožo mājas logu izgaismotajā pagalmā, kur, ielēkuši seglos, ar pūlēm valdīja no nezin kā sabijušos zirgus; tie zviedza un ar pakaviem kārpīja zemi, kāpdamies atpakaļ vai, šausmās sprauslājot, cirzdamies sāņus.
— Nu, ko lai dara? — kāds pikti sacīja.
— Sēdini meiteni seglos, — cits uzkliedza. — Turiet acis vaļā un iegaumējiet, ka šis ir bīstams gadījums!
— Ieročus pilnā gatavībā!
— Stāt: arestēto ņemiet vidū!
— No kā viņš baidās? — atskanēja piesardzīgi čuksti.
— To neviens nezina, te pats velns neko nevarētu saprast.
Taviju pieveda pie zirga; no. segliem noliecies zaldāts sniedza viņai roku; cits, kas atradās aizmugurē, negaidot spēcīgi viņu pacēla. Meitene metās uz priekšu un izmisumā iespēra ar kāju zirgam pa sāniem, kālab tas spēji izauļoja pa vārtiem uz ielas, kur pret bruģakmeņiem spalgi, skaldīgi cirtās pakavi, tāpēc bija saprotams, ka jātnieks tik tikko apvalda lopiņu, kas ir gatavs sākt trakot; tas krāca un zviedza. Tad satracināti sāka kliegt cilvēki, kas bija metušies darīt tam visam galu.
— Bet nu sātans, ne meitene, — sacīja tas, kurš turēja Taviju.
— Negribu, — meitene drūmi izgrūda, cīnīdamās ar stingro roku tvērieniem un rāvieniem, kam pretoties viņa vairs gandrīz nejaudāja.
— Traka nakts! — atskanēja viņai pie auss.