— Lukturi tuvāk! — kaut kur no malas sauca.
— Nevaru tikt galā, — seglos sēdošais žandarms, kopā ar kuru būtu vajadzējis jāt Tavijai, sacīja. — Pieejiet no abām pusēm un pieturiet pie iemauktiem šo velnu.
Bija tāda tumsa kā cilvēkam ar aizsietām acīm: ne zvaigžņu, ne mēness; iztālēm mirgoja nomales retās laternas. Brīžiem brāzmaini uzklupa vējš. Šķita, tādā tumsā uz mūžiem ir aizmirsta diena un ir pagaisis viss, izņemot klaudzienus un balsu čalu. Steidzīgas rokas padotā luktura gaisma ļāva Tavijai saskatīt zaldātu kaskas, kuri viņu turēja, un ar iemauktiem augšup uzrauto zirga galvu ar ārprātā spulgojošām
acīm; no zirga mutes krita putu lēkšķes. Tagad visi kliedzieni un balsis skanēja meitenei aiz muguras; beidzot viņu gandrīz vai iemeta seglos un, stīpai līdzīgas nepiekāpīgas rokas ap vidukli aptverta, viņa nokļuva seglos un juta, ka seju viņai svilina un kveldē nožuvušās asaras.
— Laid auļos, Prost! — kāds sauca zaldātam, kurš veda projām Taviju. — Ei jūs, dodiet ceļu, ātri zirgos un jājiet viņam pakaļ; skatieties ar abām!
— Laid vaļā zirgu, — žandarms sacīja.
Tie, kuri turēja zirgu, paskrēja nost; zaldāts sarāvās, ievaidējās un, pirms pamirušajā dzirdē norima šāviena blīkšķis, kas it kā iecirtās sejā, atlaida vaļā rokas, gāzdamies ar galvu uz leju, bet Tavija, zaudējusi līdzsvaru, noslīdēja no segliem; kāja viņai samežģījās, un nokritusi meitene nodomāja, ka ir beigta. Zirgs zviegdams pazuda.
Visās pusēs eksplodēja kliedzieni, dimdēja soļi un šķindēja zobeni. Piecēlusies Tavija atslējās pret sienu, kur viņu zaldāti tūdaļ satvēra, nevaldāmās dusmās un niknumā purinādami, jo domāja, ka viņa šāvusi.
— Pārmeklējiet, atņemiet revolveri! — turpat, viņai dzirdot, kāds sacīja, — sasieniet viņu!
Rupjā pieskāriena apvainota, Tavija veikli izgrieza roku un iesita tuvākstāvošajam pa seju; tai pašā brīdī trīs šāvieni, spalgi atgrūduši tumsu, it kā pašā jandāliņa vidū ārkārtīgi spoži iecirtās acīs un sagrieza visu ar kājām gaisā; grīļodamies divi zaldāti pagāja nost un vaidēdami nogāzās zemē; pārējie, kā prātu zaudējuši, drāzās, kurp acis rāda, steigā tvarstīdami un grūstīdami cits citu.
— Mūs galē nost! Ko blenžat, jāielenc māja un visa iela! Zirgos! Kur arestētā?!
Pamirusi Tavija piespiedās pie sienas un aizsargājoties pacēla roku; tai laikā, kad panika un zirgu pakavu rīboņa kopā ar spožo zobenu zibu griezās ap viņu, liekot ceļgaliem sagrīļoties, no bailēm pagurusi, meitene sāka kliegt. Pēkšņi viņai pie pašas auss atskanēja steidzīgi čuksti:
— Saturieties; nesakiet ne vārda un klausiet man.
— Bet kas jūs esat? — tāpat čukstus, aizelsdamās, meitene pajautāja.
— Tas esmu es — Krukss.
Meitene nepaguva ne attapties, kad spēji, mierīga spēka pilna ap muguru apvijās kāda roka, kas enerģiski atrāva viņu no zemes; tai pašā laikā kautiņa troksnis attālinājās, it kā tam pāri būtu pārmests liels vadmalas gabals.
VI
Druds pacēla viņu uz rokām, skaudams tās ap vieglo meitenes ķermeni tik mierīgi, it kā viņam nekas nedraudētu, un, pamanījis, ka meitenes plecu saspiedusi viņa kreisā roka, nesteidzīgi iekārtojās ērtāk. Bet viņas sajūtas jau bija notrulinājušās, un tikai dziļa nopūta, ar sāpēm uzsūkdama pagurušajai sirdij jaunu spēku, parādīja Drudam, cik meitenei bijis grūti un cik viegli kļuvis tagad. Viņa bija stipri saviļņota un klusa, bezgala svētlaimīga un vārga. Bet pilnīgas drošības sajūta kā vienmērīgs siltums jau apņēma viņu; meitene it kā nozuda masīvajā sienā, kas aiz viņas atkal sakļāvās kopā. Šo iespaidu vēl pastiprināja pilnīgais klusums, kura tālē šaudījās vien tērpa čaukstoņai vai klusas strūklas šļakstiem līdzīgas nevienmērīgas un tikko sadzirdamas skaņas, kas lika viņai domāt, ka ir noslēpta kaut kur mājas tuvumā, kādā nejaušā vietā, kas tomēr ir nepieejama. Pāri viņas sejai, atvēsinādams deniņus, slīdēja vējš, un tas bija iespējams tikai atklātā vietā.
— Palīdziet taču, — viņa tikko dzirdami sacīja, — paskaidrojiet visu un pēc iespējas ātrāk, es jūtos slikti; apziņa atstāj mani. Vai tas esat jūs? Kur es tagad atrodos?
— Pacieties un tici, — Druds teica. — Vēl nav pienācis laiks paskaidrojumiem; šimbrīžam labāk klusē. To es saku bez draudiem. Tev laikam nepavisam nav ērti?
— Nē, nekas. Bet mani vairs nevajag turēt. Es pie- celšos kājās, laidiet vaļā.
— Arī tam vēl būs laiks. Tur, kur mēs stāvam, ir mitrs. Es atrodos līdz ceļiem ūdenī.
Tavija instinktīvi pievilka kājas. Druda «tu» neko nesaviļņoja viņas dvēselē, kas bija ipieglaudusies glābiņam un aizsardzībai; viņš sacīja «tu» ar tāda cilvēka vienkāršību, kas ir stāvokļa kungs un formai nepiešķir nozīmi. Viņa apklusa, bet nerimstošais vējš kā noslēpums pūta sejā, un meitene neko nevarēja saprast.
— Es nerunāšu, — Tavija vainīgi sacīja, — bet vai drīkstu jums pāris vārdos pajautāt tikai vienu?
— Nu, runā, — Druds lēnīgi piekrita.
— Kādēļ ir tik klusu? Kāpēc šajās sienās pūš vējš?
— Vējš pūš logā, — brīdi klusējis, Druds atbildēja, — mēs atrodamies vecā noliktavā; tās logs saārdīts; noliktava ierīkota pagrabstāvā, tāpēc pa to arī klejo ūdens un vējš.
— Vai mēs nenoslīksim?
— Nē.
— Es tikai paris vardu, ne vairak, ciešu klusu.
— To es redzu.
Viņa apklusa un sāka šūpot kāju, kas nokarājās pāri Druda saliektajam elkonim, lai tādējādi pārbaudītu, kāds viņam garastāvoklis, taču Druds bargi pievilka kāju un sacīja:
—Jo mazāk tu kustēsies, jo labāk. Gaidi un klusē.
— Klusēju, klusēju, — meitene ar skubu atsaucās; savāds skats lika visai viņas uzmanībai pārsviesties uz gaismas puteklīšu veidotu apli, kas bija sastindzis tieši apakšā kā fosforescējošs dūmakā tīts ornaments; pa to tik lēni kā mušas klaiņāja dzelteni un sarkani punkti.