— Kas tur spīd? — viņa neviļus iejautājās. — It kā oglītes būtu izbārstītas; Kruks, mans dārgais, paskaidrojiet taču man beidzot, — jūs mani izglābāt un esat tik labs, bet kāpēc nepateikt tūlīt?
Domādams, ka meitene tūdaļ sāks raudāt, Druds saudzīgi noglāstīja viņas vējā atvēsušo roku.
— Spīd mitrajā pagrabā, pūst velve; sapuvušās sijas ir pilnas ar sīksīkiem kukainīšiem; zem mums ir ūdens, un spīguļodami tajā atspoguļojas prauli, nekas vairāk, — viņš sacīja. — Drīz viss beigsies.
Viņa noticēja, palūkojās augšup, bet neko neieraudzīja; valdīja klusuma sakalta vējaina tumsa, pa tam atspulgi ūdenī, par kuriem bija stāstījis Druds, mainoties un pārejot no raksta rakstā, iezīmējās izkliedētā puslokā. Viņas mokas beidzot sasniedza robežu; alkas izprast notiekošo pārvērtās skaudrās afekta sāpēs — vēl mazliet, un viņa izplūstu raudās un ārprāta kliedzienā. Meitene drebēja arvien stiprāk, elpu smacēja vaidi un skumjas. Druds, to sapratis, sakoda zobus, stingdams no sasprindzinājuma, kas divkāršoja ātrumu; beidzot viņš varēja teikt:
— Skaties. Vai redzi šo logu?
Asaras rldama, Tavija izberzēja acis, mazliet ieslīpi lūkodamās lejup, kur, trūkstot perspektīvai, parādība, uz kuru bija norādījis Druds, likās ar roku aizsniedzama un tumsā vizēja šaurs vertikāls četrstūris, virmodams neskaidrās kontūrās; ja vērīgi ieskatījās, četrstūri varēja atzīt par logu; -tas palielinājās tik tikko jūtami, kā virzās pulksteņa rādītājs, ja no tā nenovērš acis. Šis brīdis, piekļāvies augšpēdus apvēr- stās apziņas magnētam, līdzīgi metāla skaidiņām izkārtojās nekustīgā rakstā; bailes izzuda; līksms, muļķīgs «urrā!», pāršāvies pār strīpu, iēdārdējās Dru- dam ausīs kā gavilējošs, visu apskaidrojošs minējums, un Tavija viņa rokās sāka lēkāt kā rotaļājoties notverts kazlēns.
— Nekas vairāk kā dīvains, fantastisks sapnis, — viņa vīpsnādama sacīja, — nu, tagad mēs ar jums parunāsimies. Sapnī nav kauns; neviens neuzzinās, ko dari un ko runā. Kas uz mēles, to arī teikšu; žēl, ka redzu jūs tikai sapnī. Vai man labāk nepamosties? Bet sapnis vairs nav šaušalīgs … Mums šo to vajadzētu noskaidrot, cienījamais Montē Kristo. Neiedrīk- stieties tik cieši spiest mani sev klāt! Bet turēt varat. Liela muiža, sapnī es nejutīšos neveikli. Ziniet, ka jūs manai sirdij esat tīkams. Bet vai es jums patīku? Kur ir jūsu mašīna ar zvārgulīšiem? Kā jūs varējāt zināt, ka vecis ir nomiris? Sakiet man, kas jūs esat, noslēpumaino cilvēk? Un kā jūs dzīvojat? Vai jums nav garlaicīgi, vai jums nav smagi garā nabago nejēgu vidū?
Tā runādama, viņa smējās un kratīja Druda paklausīgo roku, kļāvās viņam pie krūtīm, kur jutās omulīgi, vienlaikus ārkārtīgi laisiki un gurdeni, ne bez pašpārmetumiem prātodama par sapņa tiesībām.
— Vai es sarkstu? — viņa skaļi domāja.
— Tad šis ir tavs sapnis? — Druds pajautāja tādā dīvainā tonī, kā balsis skan tikai sapnī.
— Nu jā, sapnis, — meitene bezrūpīgi apgalvoja, turēdama viņa roku un raudzīdamās logā, kas drāzās virsū, — sapnis, — viņa atkārtoja, paceldama galvu, lai labāk apskatītu ķieģeļu mūri. Logs apņēma viņus un pārsviedās atpakaļ.
— Sapnis, — acis berzēdama un kāju piecirzdama, Tavija sacīja — Druds jau bija nolaidis viņu zemē. Notirpušās kājas lika viņai atspiesties uz galda, un no šīs kustības skārda krūze iešķindēdamās aizripoja pa grīdas flīzēm. Stebss klusu ciešot to pacēla, ar visu būtni starodams un smaidīdams.
Viņa nodrebēja, saslējās un pārmeta skatienu no Stebsa uz Drudu; pakāpās atpakaļ, satraukumā paņēma krūzi un meta atkal, ieklausīdamās, kā nošķind skārds. Priekšmeta balss, ko nevarēja sadalīt rēgos, atklāja patiesību.
— Tas nav sapnis, — apsēzdamās un rokas klēpī salikdama, meitene lēni noteica; kā no brīnumaina trieciena viss iemirdzējās un ieskanējās viņā.
Druds paraudzījās uz Stebsu, ar rokas mājienu likdams saprast, lai viņš iet projām. Tavija, rokas sažņaugusi, paspēra pāris soļu tuvāk, tā ka Druds tagad atradās viņai līdzās.
— Skatieties manī ilgi!
Viņš paskatījās ar tādu izteiksmi, kādu — viņš to bija uzminējis — meitene vēlējās, — pazemīgi un atklāti.
— Tagad neskatieties uz mani.
— Dievs ar tevi, neskatos, — Druds satraukti sacīja, — apsēdies un savaldi savu sirdi. Sevī tu atradīsi visu.
— Lieciet mani miera, netraucējiet ar savām valodām, — tikko dzirdami Tavija sacīja. — Citādi kaut kas sajuks …
Bet notikušais visā tā plašajā vērienā nebija viņai pa spēkam. Viņa noskurinājās.
— Pārāk daudz visa, — Tavija teica, ar bālu un nomāktu seju paskatīdamās Drudā.
Fakti bija par viņu stiprāki, un viņa nespēja ar tiem tikt galā ne spriedelējot, ne uztraucoties; dzīve viņu bija tik spēji aizmetuši otrā krastā, no kura iepriekšējais bija redzams tikai dūmakā tīts, bet šis ir brīnumains, taču klusē.
— Zaldāts mani tā saspieda, ka vēl tagad sāp rokas. Jājautā — par ko?
— Tev sekoja, cerēdami uzzināt, kur meklējams Druds. Mēs apmainījāmies dažiem vārdiem, kad mani zvārguļi vēl bija laika kavēklis, kad tu ar savu jauko sirdi cēlies aizstāvēt apsmieklā likto. Tāpēc tev pa pēdām gāja, pēcāk brauca pieklājīgs cilvēks ar gudru seju. Mani sauc Druds — vai tu esi dzirdējusi par mani?
No viņas sejas nenozuda domīga un padevīga izteiksme, bet skatiens, kas klusā izklaidībā maldījās apkārt, bija krēslains — tas nedzirkstīja, nespul- goja. Viņas iespaidi bija sastinguši, līdzīgi milzīgam, aklam plankumam aizsedzot apziņu, un Druds saprata to, bet neuztraucās.