— Nē, neesmu dzirdējusi, — tikpat vienaldzīgi kā iepriekš meitene atteica, — bet kas jūs esat?
— Esmu cilvēks, tāds pats kā tu. Gribu, lai tu varētu justies mierīga.
— Es esmu mierīga. Man ar jums ir labi. Te ir tik patīkami sēdēt. Bet kas" tas ir? — Tavija vārgi apvilka apkārt ar roku. — Tā taču ir senlaiku pils?
— Tā ir bāka, Tavij; bet tā, tāpat kā visi mani patvērumi — un to ir daudz, — tev ir un būs pils. Tas viss ir tevis dēļ un tev.
Viņa padomāja, tad uzsmaidīja.
— Lūk, kā! Bet ko tad … ko tad … ar ko tad es esmu izcēlusies?
— Laikam ar to, ka tu pati to neapzinies. Es gāju, bet tu liki man apstāties. Tiesa, maz laika ir pagājis, tomēr pašreiz ir īstais brīdis sākt rūpēties par tevi un ar skaidru sirdi tevi uzklausīt. Mēs, kas ļoti daudzu mums līdzīgu vidū esam vientuļi, dzīvojam pēc citiem likumiem. Stunda, gads, pieci vai desmit gadi — vai nav vienalga. Arī es esmu kļūdījies, taču iemācījos nekļūdīties. Es tevi aicinu, meitenīt, manai sirdij tik dārgā, dodies man līdz uz to pasauli, kas varbūt ne visiem ir pieejama. Tā ir klusa un žilbinoša. Taču vienai sirdij ir grūti šo spožumu atstarot; tas kļūst līdzīgs ledus spožumam. Vai kopā ar mani tu kausēsi ledu?
— Es visu pateikšu… Es pateikšu visu; bet patlaban es nevaru. — Viņa elpoja vārgi un klusi; viņas skatiens bija dīvaini mierīgs; brīžiem viņa savā nodabā čukstēja vai šūpoja galvu. — Man taču nav lielu prasību; man vienalga; lai tik nebūtu sirdēstu.
— Tavij, — Druds teica tik skaļi, ka sārtums atkal atgriezās meitenes vaigos, — Tavij, mosties!
Viņa paskatījās uz savām rokām, ar pirkstiem pārvilka pār acīm.
— Vai tad es guļu?! Bet tiesa, — visapkārt viss miglā tīts. Kas tas ir? Kas ir ar mani? Uzmodiniet!
Druds uzlika roku viņai uz galvas, tad noglāstīja kā satrauktu bērnu.
— Tūdaļ tu atgūsies, Tavij; migla izklīdīs, un viss zaudēs burvību un dīvainumu; viss ir vienkārši, kad divi domā par vienu un to pašu. Skaties ■— galds; uz tā maize, ceptas olas, kafijkanna un tases; šai telpā dzīvo bākas uzraugs Stebss; slikts dzejnieks, bet labs draugs. Viņš patiešām ir mans draugs, un es to augstu vērtēju. Te dzima arī tavs tēls — pirms gada, naktī, kad mēs spēlējām uz stikla arfas, kas bija veidota no pudelītēm; bet pēc tam es vienmēr redzēju tevi, līdz beidzot atradu. Tas arī viss; tāds pats kā citiem, un cilvēki tādi paši. Tikai vienam no tiem — man — bija lemts nepazīt ne attālumu, ne augstumu; visādā citādā ziņā Stebss mani pārspēj; viņš ir gan spēcīgāks, gan izveicīgāks, un arī lieliski prot nirt, ko es nespēju iemācīties, tāpēc reizēm viņu apskaužu. Gribi, es pasaukšu Stebsu?
— Gribu. — Tavija no apakšas palūkojās uz viņas priekšā stāvošo Drudu, tad ar abām rociņām satvēra viņa roku un, acis aizvērusi, seju sasprindzinājusi, stipri to sakratīja; atvēra acis un sāka klusi, tīksmīgi smieties. — Vai jūs man vēl daudz ko parādīsiet?
— Pietiekami, lai tev nekad nebūtu garlaicīgi. Stebs!
Un, durvis pavēris, viņš saka saukt.
— Eju, eju! — Stebss atbildēja no kāpnēm, kur bija stāvējis, gaidīdams uzaicinājumu. Viņš bija sasukājies, nomazgājies un, kaut gan viss norisinājās naktī, viņa bikses bija iztīrītas ar benzīnu un ziepēm.
— Cik jauki! — viņš sacīja. — Cik lieliska nakts! Nemaz negribas novērst skatienu no zvaigžņu pasaulēm, un es aplūkoju tās … Ko jūs teicāt?
— Stebs, — Druds viņu pārtrauca, — apsēdies; jau otro reizi mēs ar tevi šķiramies tik pēkšņi. Bet kopā ar mani ir dzīva radība, kuru es visu laiku meklēju, un tai vajadzīga pamatīga atpūta. Par bāku ziņas ir arī tiem, kurus mēs nemīlam. Tāpēc es neaizkavēšos, tikai paēdīšu. Bet tu drīz saņemsi ziņu un ieradīsies uz visiem laikiem.
— Paldies, Kaln, — Stebss sacīja. — Kā sauc mūsu jauno draugu?
Druds iesmējās:
— Viņu sauc «Lielais mazais draugs», viņu sauc «Tavija», viņu sauc «Žiglā tērce», viņu sauc «Burvīgais zvārgulis» …
— Jā, mēs esam četrpadsmit, — Tavija piebilda, — taču visi nav pārskaitīti. Bet pārējos jūs zināt… Vai tā ir taisnība, ka es esmu jūsu draugs, draugs, bet tikai uz visiem laikiem?! *
— Viņš to zina. Viņš ir Kalns, — Stebss sacīja, piepildot meitenes šķīvi. Bet viņa nevarēja ēst, vien steigā iedzēra kafiju un atkal sāka pēc kārtas lūkoties gan Drudā, gan Stebsā, tai pašā laikā, kad Stebss jautāja, uz kurieni tagad dosies Druds. Viņu mocīja ziņkāre. Meitene nebija gluži viņa gaumē, bet Druds viņu bija atnesis un sargāja, tāpēc Stebss aplūkoja Taviju ar tādu neizpratni, kā pastnieks aplūko šifrētu vēstuli, kuru viņš atvēris. Bet Stebsam bija lemts pie Tavijas pierast un viņai pieķerties ļoti drīz', — daudz ātrāk, nekā šai mirklī viņš domāja, prātā pielīdzinādams Drudam Tanheizera Venēru, kāda tā attēlota gleznā, mazāk — Diānu, vēl mazāk — Psiheju; taču viņa psiholoģiskā vilšanās bija patīkama.
Būdams ziņkārīgs kā kaza, Stebss tomēr vairījās iztaujāt par notikušo, gan iepriekš zinādams, ka atbildi nesaņems, jo Druds nekad nesteidzās atklāt sirdi tiem, kuri to nebija saviļņojuši tieši šajā brīdī. Taču kādu mazumiņu viņš pateica:
— Kad vēlāk uzzināsi, kas noticis, tu domāsi, ka es esmu viņu izglābis; nē — viņa bija tā, kas savā sirdī loloja glābiņu. Mēs gājām pa vienu ceļu, es viņu panācu, un viņa pagriezās pret mani, un tagad mēs iesim kopā.
Tad Druds piecēlās, atnesa lielu segu un piegāja pie meitenes, sacīdams:
— Nevilcināsimies, te nav īstā vieta, kur kavēties, izmantosim tumsu un šo atpūtu, lai turpinātu ceļu. Rīt tev vairs nebūs noslēpumu, es pateikšu visu, tikai mājās. Jā, man ir mājas, Tavij, un ne vienas vien; ir arī daudz draugu, uz kuriem varu paļauties tāpat kā uz sevi. Nebaidies ne no kā. Laiks mums atnesīs gan vienkāršību, gan vieglumu, gan vienādus uzskatus par visu, gan daudz jauku dienu. Tad šo skarbo nakti mēs atcerēsimies ar prieku.