Pamazām viņu ceļojumi zaudēja grandiozo vērienu un koncentrējās ap nedaudzām līnijām, kas ar komplicētām zīmēm bija uzrādītas savdabīgā kartē, kurā mēs neko nesaprastu. Virzīdamās no perifērijas, tās
riņķodamas arvierl ciešāk savilkās ap zināmu centru vai, pareizāk sakot, — ap teritoriju ar nenoteiktām robežām, kuru ietvaros mērķis bija jaušams skaidrāk, varbūtība, ka to iespējams sasniegt, pieauga, kaut arī tā bija atkarīga no visai nelielām izredzēm uz vienkāršu nejaušību, kas tomēr deva neapšaubāmas cerības.
Jau varēja noskārst kaut kādu neskaidru atrisinājumu. Jau nezcik reizes pārbaudītie fakti atkārtojās lieliskā, raitā secībā, līdzīgi bezskaņas šāviena attālam uzliesmojumam; jau pēdas, kas veda taisni uz priekšu, pašas metās zem kājām, acumirklī sasaistīdamas visus rūpīgos apsvērumus vienā pēdējā darbībā … darbība vērsās plašumā, rokas, tukšumu satvērušas, nespēkā stingdamas, nodrebēja, un pretsitiens smalkās drumslās sadragāja noslēpumainos slazdus. Tad pienāca diena, kuras gaismā, it kā nekas nebūtu noticis, pārsteidzoši skaidri savās vietās nostājās viss, ko var saskatīt ikdienišķi ļaudis ar ikdienišķām acīm.
Mēs atgriežamies pie Rūnas Beguemas, kuras dvēsele bija pietuvojusies tumsas robežai. Viņas balss bija kļuvusi dzedra, skatiens mierīgi stings, kustības gurdas un asas. Bet ne reizes visā tai laikā, kad Rūna meklēja nāvi nevainīgā un drosmīgā cilvēka kvēlajai sirdij, viņa nenosauca lietas to īstajos vārdos un mokošās ilgās domās nepakavējās pie tām. Viņa gāja bojā un ar vienaldzīgu izmisumu aizstāvējās, razdama atbalstu pārliecībā, ka Druda nāve nesīs atbrīvošanu un nomierinājumu. Šī nojausmai vai neciešamu moku izraisītai, bet bezgalīgi ieilgušai dziņai līdzīgā pārliecība radīja mērķi, kas tika uzticēts Vadītājam, un tikai ar viņu Rūna runāja par to, taču vienmēr lūdza, lai pēc iespējas mazāk viņu traucē.
Nav tādas lietas un tāda mērķa, kas agri vai vēlu nepārņemtu kāda atsevišķa cilvēka visas domas un visu dvēseli, kurš līdz tam varbūt dzīvojis bez īpašiem plāniem, tomēr savas lomas priekšnojautā un noskaņā. Viņu vajadzēja izvilkt no līdzenā galvu zālāja, pazīt un iezīmēt milzum daudzu viņam pēc sejas līdzīgu vidū, dubultnieku vidū, kas atstāj maldīgu oriģināla iespaidu. Likās, nekas tamlīdzīgs nav savienojams ar tiem spēkiem un pieredzi, kāda var būt meitenei, kuras aizbraukšanu un ierašanos pacilātā tonī atzīmēja avīzes hronikā par augstākās sabiedrības dzīvi. Tiešām, Rūna nebūtu varējusi to paveikt, ja pilnīgi izprastu uzdevuma īpatnības un skaidri apzinātos, kas būtu darāms; priekšā stāvēja atklāts publisks izaicinājums vai vairāku pilsētu iedzīvotāju pārlūkošana un pārbaude, kas prasītu ne vienu vien gadu.
Vajadzīgais cilvēks ieradās pats, it kā būtu centies notvert paguruma brīdi, lai pieklauvētu, ienāktu un sāktu runāt. Tukšajā, naksnīgajā ielā bija dzirdama riteņu dārdoņa, kas kļuva arvien skaļāka, un Rūna, atgaiņājusi miegu, pareizāk sakot, domu stingo nekustīgumu, ar kādu, atlaidusies uz spilvena, kurš dedzināja vaigu, centās gremdēties aizmirstībā, ieklausījās neredzamās ekipāžas saceltajā troksnī.
— Kas gan brauc naktī? Uz kurieni? — viņa jautāja, neviļus ievērodama, ka klausās ar dīvainām gaidām, ka asinis dzīslās sāk neprātīgi pulsēt; likās, tieši viņai tuvojas šī vientulīgā nakts dārdoņa. Tā skanēja arvien skaļāk, skaidrāk, un arvien straujāki kļuva tās spalgie treļļi; kāds steidzās, un Rūna atspiedās uz elkoņa, ieklausīdamās, vai atkal neiedār- dēsies riteņi. Taču troksnis norima iepretī viņas mājai; cits troksnis, kas dzima gausi un neskaidri, skāra
sasprindzināto dzirdi; tālīns zvans, kluss kā oda sīciens, atkal zvans, — jau tuvāk, attālu durvju klaudzieni, neskaidru soļu troksnis un — klusums. Neizturējusi viņa piezvanīja pati un ar atvieglojumu juta, ka šī patstāvīgā rīcība paglābj viņu no stinguma.
Klusi pieklauvējusi, ienāca istabene.
— Pie jums atbraukuši, — viņa sacīja, — un mēs neko nevarējām padarīt. Kariete ar ģerboņiem: no tās izkāpa cilvēks, kas uzstājīgi pavēlēja nodot jums vēstuli. «Tiklīdz to izlasīs,» viņš sacīja, «jūs saņemsiet rīkojumu nekavējoši aizvest mani pie jūsu kundzes.» Mēs apspriedāmies. Redzēdams, ka mēs neuzdrošināmies jūs traucēt, viņš smiedamies iedeva mums katram dažas zelta monētas. Nu mums bija skaidrs, ka tāda acīmredzot svarīga persona neuzdrīkstētos jūs veltīgi traucēt. «Riskēsim,» mēs nodomājām …
— Kā! — neviļus sašutusi, Rūna teica. — Tikai dažas zelta monētas… Es gribu redzēt šo vēstuli. Jūs dabūsiet nožēlot, ja tā nebūs pietiekami nopietna tādam nedzirdēti pārdrošam apmeklējumam.
Viņa uzplēsa aploksni, drūmi raudzīdamās istabenē, kas paspēja stomīdamās nošļupstēt:
— Neviens nezina, kāpēc mēs viņu ielaidām. Viņā ir kaut kas tāds, it kā viņš zinātu, ko dara. Viņš ir tik mierīgs.
Rūna vairs neklausījās istabenē. Pievērsusi skatienu atlaspapīra lapiņai, viņa redzēja un pārdzīvoja vārdu, vienu vienīgu vārdu: «Druds»; jebkuram citam radījumam pati frāze varētu likties bezjēdzīga. Viņa- izlasīja: «Pa Druda pēdām,» — zīmītē vairāk nekā nebija, bet izrādījās, ka arī tā pietiek.
— Pasniedziet apģērbu, — meitene strauji sacīja,
acumirklī saņurcīdama vēstuli, kā ņurca mutautiņu, — vediet šo cilvēku uz marmora viesistabu.
Tad nakts vidū iegaismojās logi, kas izgāja uz dārzu. Gaisma spoži apmirdzēja statujas un paklājus; šo nedabiski rosmīgo nakts stundu pildīja noslēpuma klusajā lokā ieslēgta trauksme. Slimīgi cenzdamās sevi apvaldīt, ienāca Rūna, un seja viņai kļuva dzedra un stinga, kad viņa ieraudzīja cilvēku, kurš bija viņai pievērsis puspievērto šauro acu smagnējo skatienu. Šīs acis pauda sasprindzinātu, gandrīz maniakālu uzmanību, kas ir vienāda ar netīkami griezīgu skaņu; ap tumsnējās sejas vaigu kauliem vijās sirmi, uz krūtīm sprogās krītoši mati, kas atmiņā atdzīvināja astoņpadsmito gadsimtu. Gludi skūtās mutes līkne visu seju rotāja ar drūmu gaismu, kas atgādināja Džokondas smaidu. Tāda seja varētu likt nodrebēt, ja kāds dungojot bezrūpīgi pagrieztos pret to. Viņš bija ģērbies melnos svārkos un platmali turēja rokās.