Ienākot Rūnai uz lūpām jau bija jautājums, bet, tikko pametusi acis uz apmeklētāju, viņa saprata, ka jautājums ir lieks. Tas bija it kā nupat apklusušas sarunas turpinājums.
— Es nenosaukšu savu vārdu, — nepazīstamais sacīja, — un arī nepaskaidrošu jums, kāpēc tieši tagad ierodos te, bet ne vēlāk, ne agrāk. Bet jūs mani gaidījāt, un es atnācu.
Drebēdama Rūna ar mājienu aicināja viņu apsēsties un, rokas sažņaugusi, apsēdās pati, pamatoti cerēdama uzzināt kaut ko nedzirdētu. Viesis bez žestiem un bez smaida turpināja runāt; viņš uzlika savas vaska dzeltenās rokas uz asā ceļgala, kļūdams nekustīgāks par marmorā cirsto Leandru un Hēro, kas atradās.viņam aiz muguras ar savām sērām un ar savu nāvi. Viņš sacīja:
— Es zinu, kā jūs dzīvojat, zinu, ka jūsu dzīve paiet mūžīgās bailēs par jūsu vīstošo jaunību. Un tāpat es zinu, ka, domājot vienā virzienā, arvien domājot par vienu un to pašu, bez mazākās cerību ēnas uzveikt šī zibens pēdas, kas jūs apsvilinājis jūsu burvīgās, zilgās dienas vidū, jūs esat nonākusi pie mierīga un ilgās pārdomās dzimuša lēmuma.
Ar šiem vārdiem viņas stāvoklis bija uztverts un parādīts viņai pašai.
— Kā jūs sauc? — spēji kāpdamās atpakaļ, viņa sacīja tik aizsmakušā balsī, ka tā atgādināja kliedzienu. — Jūs es redzu pirmo reizi. Kuru reizi jūs redzat mani? Vai tad es esmu runājusi ar jums? Kur? Sakiet, kas mani nodevis? Jā, es vairs nedzīvoju; es sapņoju un eju bojā.
— Vienalga, kas esmu es, — nepazīstamais sacīja, kļūdams neuzticīgs savam stingumam, un ar dziļu, ļaunu vēstošu izklaidību sākdams viegli šūpoties, — es, tāpat kā jūs, esmu viņa ienaidnieks, tātad — jūsu draugs. No šā brīža, ja mēs atradīsim kopīgu valodu, jūs mani dēvēsiet vienkārši par «Vadītāju». Druds nedrīkst ilgāk dzīvot. Viņa eksistence nav ciešama. Viņš iejaucas dabas likumos, un pats ir tiešs to noliegums. Sai raksturā iemiesoti gigantiski spēki, un ja vien viņš sagribēs tos pavērst jebkurā virzienā, tas izraisīs neskaitāmas katastrofas. Es varbūt esmu vienīgais, kurš zina viņa noslēpumu; pats viņš to nekad neatklās. Jūs sastapāt viņu uzjautrināšanās brīdī — brīdī, kas bija spilgts izaicinājums visiem, kuri, satiekot viņu pūlī, ir tālu no citām domām, izņemot to, ka redz parastu cilvēku. Bet viņa ietekme ir milzīga, viņa sakari — neizskaitāmi. Neviens nenojauš, kas viņš ir, — pirmais, otrais, trešais, desmitais vārds paver viņam lētticīgas durvis un ausis. Viņš klaiņā pa jaunu dzērāju darbnīcām, savos stāstos iepazīstinot vai savaldzinot tos ar mums nezināmu planētu peizāžiem, dzejniekiem svilpo priekšā oratorijas un simfonijas tai laikā, kad dzīve brēc pēc grūti sagremojamas vienkāršības; piebalso izgudrotājiem, satrauc sapņus un iejaucas likteņa lēmumos. Nemainīgo dzīvi, kas reizi par visām reizēm dota kā saprotama glezna, viņš saviļņo un maina, un smiedamies virza to mirdzošās tālēs. Bet tas vēl nav viss. Ir dzīves, kas lemtas nabadzības bargajiem likumiem un bezizejas ciešanām; auksts ledus kā stipra garoza gulstas pār to nedzirdamo plūdumu; un viņš salauž šo ledu, ļaujot saulei iespiesties dziļūdeņu tumsā. Viņš sameklē un atrisina gadījumus, kas pēc viņa gribas sāk mirdzēt kā pasakā. Pasaule ir pilna ar viņa vārdiem, izsmalcinātajām zobgalībām, iznīcinošajām replikām un dvēseles kustībām, bet tā nenojauš, kāds avots to visu izplata. Šim cilvēkam jāpazūd.
Kur vājais ienīst, tur stiprais iznīcina. Tagad runājas griba un zelts. Izšķirieties par nepieciešamo, varbūt pat neprātīgo tēriņu; taču iegaumējiet — bez cīņas nav glābiņa; ne jau jūs dosiet šo triecienu. Sāksim iztālēm, stingri savelkot ciešu loku. Pa pasauli klaiņā čigāni, un tie zina daudz ko tādu, kas nevienam nav pieejams, izņemot viņu netīrās staiguļu apmetnes. Viņi ir alkatīgi un noslēgti. Tomēr man pie rokas ir daži īpašas sugas cilvēki, kuri, tāpat kā es, ir iedziļinājušies dzīves dūmakaino figūru aplūkošanā, tās zibošajās un tik tikko saklausāmajās šalkās. Pa zelta taku mēs nokāpjam pie šiem noskrandušajiem, pinkainajiem klaidoņiem, kur zem raibajām telšu nojumēm slēpjas viltīgs daiļums un visdažādākā rakstura ziņas par tiem virzieniem, kādos mums jādodas. Taču nenoniecināsim arī oficiālo palīdzību, vien būsim piesardzīgi un ārkārtīgi izvēlīgi, ja negribam, lai mūsu meklējumi kļūtu visiem zināmi. Šai gadījumā mūsu kārtis sajauks un atklās tā pretruna, kādā mēs ar savu uzdevumu nonāksim attiecībā pret pārējo rea- litāti. • ….
Jo ilgāk Runa viņā klausījas, jo skaidraka meitene atausa cerība; nu jau viņa nevēlējās neko jautāt, bet gribēja vienīgi darboties. Necaurredzams plīvurs pārklāja viņas dvēseli; nejuzdama naidu, skaidri neapzinādamās, ko ir uzdrošinājusies darīt, svētlaimīgi smiedamās, viņa sacīja:
— Esiet Vadītājs. Lai mērķi sasniegtu, es neskopošos un neko nenožēlošu, bet pacietīgi gaidīšu un došu visu, kas būs vajadzīgs.
Viņa izgāja un atnesa visu naudu, cik viņai Šai brīdī bija, atnesa arī čeku par krietnu summu.