Jakita noglauda vīra roku.
— Dārgo Žoām, — viņa teica, — vai es būtu maldījusies? Vai tu neparedzēji, ka tas notiks agri vai vēlu un ka šīs laulības nodrošinās mūsu meitai visas iespējas būt laimīgai?
— Jā… — Žoāms atbildēja. — Visas… Bez šaubām … Un tomēr, Jakita, šīs laulības… Laulības, kuras mēs paredzējām … Kad tās būs? Vai drīz?
— Kā tu vēlēsies, Žoām.
— Un mēs tās svinēsim šeit? … Ikitosā?
Šis jautājums deva iespēju uzdot otru, ko Jakita jau sen glabāja sirdī. Taču viņa to izteica tikai pēc zināmas vilcināšanās.
— Paklau, Žoām, — pēc īsa klusuma Jakita sacīja. — Runājot par kāzu svinībām, gribu kaut ko ieteikt un ceru — tu tam piekritīsi. Mūsu kopdzīves divdesmit gados jau vairākkārt esmu tevi lūgusi aizvest mani un meitu uz Amazones lejasteces provincēm, uz Paru, kur nekad neesam bijušas-. Rūpes par fazendu, darbi, kuros nepieciešama tava klātbūtne, nekad neļāva izpildīt šo lūgumu. Tava aizbraukšana kaut vai tikai uz dažām dienām būtu nākusi par ļaunu fazendai. Bet nu, kad viss rit tik gludi, par ko agrāk neiedrošinājāmies ne sapņot, vai tu tomēr nevarētu vismaz uz pāris nedēļām atrauties no saviem pienākumiem, kaut atpūtai vēl nav īstais laiks?
Žoāms Garrals klusēja, taču Jakita manīja viņa roku nodrebam it kā pēkšņās sāpēs. Bet Žoāma lūpās pavīdēja viegls smaids; tas šķita mēms lūgums sievai izteikt savas domas līdz galam.
— Žoām, — Jakita atsāka, — tāda izdevība mūsu dzīvē nekad vairs neatkārtosies. Minja apprecēsies, pametīs mūs un aizbrauks tālu prom. Tas būs pirmais sarūgtinājums, ko meitene mums sagādās, un, līdzko iztēlojos tuvo šķiršanās brīdi, man sažņaudzas sirds. Es priecātos, ja varētu Minju pavadīt līdz Belemai. Vai tev neliekas, ka mums vajadzētu iepazīt viņas nākamo vīramāti, sievieti, kam uzticēsim savu meitu un kas Minjai aizstās mani? Turklāt arī Minja pati nevēlas darīt pāri Valdesa kundzei, nosvinot kāzas bez viņas. Ja tava māte būtu dzīva, kad mēs precējāmies, dārgo Žoām, arī tu taču gribētu viņu redzēt savās kāzās.
Dzirdot šos vārdus, Žoāms atkal neviļus sarāvās.
— Mīļais draugs, — Jakita turpināja, — kopā ar Minju
un mūsu abiem dēliem — Benito un Manoelu, kopā ar tevi — ak, cik labprāt es apskatītu dzimto Brazīliju, braucot pa skaisto Amazoni līdz provincei jūras piekrastē! Šķiet, ka tur šķiršanās no meitas man nebūtu tik sāpīga. Atgriezusies varētu iztēloties Minju svešajās mājās, kur viņu gaida otra māte. Nevajadzētu iedomāties meiteni kādā nezināmā tālē. Viņas dzīve man tad liktos tuvāka.
Žoāms cieši paraudzījās sievā un, joprojām neteikdams ne vārda, ilgi viņā nolūkojās.
Kas viņā norisa? Kāpēc viņš vilcinājās piekrist tik pamatotai prasībai, kāpēc kavējās teikt jāvārdu, kas, šķiet, ļoti iepriecinātu tuviniekus? Saimnieciskās rūpes vairs nevarēja būt pietiekami svarīgs aizbildinājums. Dažas Žoāma Garrala prombūtnes nedēļas fazendai nekaitētu. Patiesi, tā nekādus zaudējumus neciestu, ja saimnieku šai laikā aizstātu pārvaldnieks. Un tomēr Žoāms Garrals arvien vēl vilcinājās.
Saņēmusi vīra roku, Jakita vēl sirsnīgāk to paspieda.
— Mīļo Žoām, — viņa teica, — mans lūgums nav tikai untumi. Nē! Es ilgi pārdomāju priekšlikumu, kuru nupat dzirdēji, un, ja tu tam piekritīsi, tas būs manu kvēlāko ilgu piepildījums. Bērniem mūsu saruna nav noslēpums, arī viņi pievienojas manam lūgumam. Minja, Benito un Manoels lūdz, lai mēs abi dodamies viņiem līdzi. Piebildīšu, ka mums visiem labāk patiktu kāzas svinēt Belemā, nevis Ikitosā. Tas nāks par labu mūsu meitai, ievedīs viņu sabiedrībā, nodrošinās viņas stāvokli; atbraukusi kopā ar vecākiem, viņa nejutīsies tik vientuļa svešajā pilsētā, kur turpmāk pavadīs savas dzīves lielāko daļu.
Žoāms Garrals, atbalstījis elkoņus uz galda, aizklāja rokām seju, it kā sakopojot domas pirms atbildes. Acīm redzot, viņu māca šaubas, kuras viņš centās pārvarēt, zināms nemiers, ko sieva pareizi noģida, taču nespēja izskaidrot. Žoāma seja pauda slepenu iekšēju cīņu. Jakita aizkustināta gandrīz nožēloja, ka uzsākusi sarunu. Katrā ziņā viņa samierināsies ar visu, ko izlems vīrs. Ja brauciens viņam liksies pārāk smags, Jakita apspiedīs savas ilgas, viņa nekad vairs nerunās par aizbraukšanu no fazendas, nevaicās vīram par neizprotamā noraidījuma cēloni.
Pagāja dažas minūtes. Žoāms Garrals neatskatījies aizgāja līdz durvīm. Šķita, ka viņš pēdējo reizi atvadās no šejienes krāšņās dabas, no tā pasaules stūrīša, kur bija nodzīvojis divdesmit savas dzīves laimīgākos gadus.
Tad viņš lēnām pienāca klāt sievai. Viņa sejā bija radusies jauna izteiksme — tā izskatās cilvēks, kurš pēc ilgām šaubām pieņem svarīgu lēmumu.
— Tev taisnība, — viņš apņēmīgi teica.— Šis ceļojums nepieciešams. Kad vēlies braukt?
— Ak, Žoām! Mīļo Žoām! — Jakita, priekā starodama, iesaucās. — Es tev pateicos! … Mūsu bērnu vārdā pateicos!
Un, kamēr vīrs sievu apskāva, viņai acīs sariesās asaras.
Tajā brīdī aiz durvīm atskanēja jautras balsis.
Mirkli vēlāk, gandrīz reizē ar Minju, kas iznāca no savas istabas, uz sliekšņa parādījās Manoels un Benito.
— Bērni, tēvs piekrīt! — Jakita sauca. — Mēs visi braucam uz Belemu!
Žoāms Garrals sadrūmušu seju klusējot saņēma dēla dedzīgo pateicību un meitas skūpstus.
— Un kad atļausiet svinēt kāzas, tēt? — Benito vaicāja.
— Kad? — Žoāms atteica. — Kad? … Gan redzēsim … To izlemsim Belemā.