Torress aizkūpinaJa pīpi.
— Jāpapildina, — viņš gluži vienkārši nolēma.
Tad, izvilcis no kabatas īsu, no koka saknes darinātu pīpi, piebāza to ar stipri kodīgu senas petēna šķirnes Brazīlijas tabaku; Francijā šo tabaku ievedis Niko [6], kuram arī jāpateicas par šā visienesīgākā un izplatītākā nakteņ- auga ieviešanu.
Sai tabakai nebija nekā kopīga ar moderno pirmās šķiras skaferlati, ko ražo franču fabrikās, bet Torress šai jautājumā, tāpat kā daudzos citos, nebija izvēlīgs. Viņš uzšķīla uguni, aizdedza mazliet lipīgās vielas, tā saucamās skudru posās, kuru izdala īpaši plēvspārņi, un aizkūpināja pīpi.
Pēc desmitā dūma viņa acis aizvērās, pīpe izslīdēja no rokām un viņš aizmiga, pareizāk sakot, iegrima nemaņai līdzīgā snaudā, ko gan nevarētu nosaukt par īstu miegu.
II
ZAGLIS UN APZAGTAIS
Torress bija nogulējis apmēram pusstundu, kad zem kokiem kaut kas iečabējās. Tie šķita viegli soļi, it kā kāds uzmanīgi lavītos basām kājām, lai neviens nesadzirdētu. Piesargāties no jebkuras aizdomīgas tuvošanās, tas būtu pirmais, ko mūsu klaidonis iesāktu, ja negulētu. Bet tik tikko jaušamais troksnis nespēja iztraucēt viņa miegu, un nezināmais varēja nemanīts pienākt desmit soļu attālumā no koka, zem kura gulēja Torress.
Nāca nevis cilvēks, bet pērtiķis guariba.
No visiem Augšamazones džungļos bieži sastopamajiem tvērējastes pērtiķiem — graciozajiem sahuasiem, ragainajiem sapažū, pelēkspalvainajiem monām un vaikstīga- jiem saguīniem, kuri šķiet uzlikuši maskas, — guariba nenoliedzami ir pats savdabīgākais. Saticīgs un nebūt ne ļauns, ar ko tas atšķiras no niknā, nejaukā mukuras, guariba ir sabiedrisks un labprāt dzīvo barā. Monotonas balsis, kas atgādina baznīcas kora dziedāšanu, jau pa gabalu vēstī šo dzīvnieku tuvošanos. Kaut arī guariba nav plēsīgs, tomēr uzbrukt tam bīstami. Katrā ziņā, kā tālāk redzēsim, aizmidzis ceļotājs, kuru tādā bezpalīdzīgā stāvoklī pārsteidz šis pērtiķis, ir zināmā mērā apdraudēts.
Guariba, ko Brazīlijā dēvē arī par barbado \ ir liels dzīvnieks. Vingrie, stiprie locekļi liecina, ka šim zvēram, kas tikpat veikls uz zemes, kā koku zaros meža milzeņu galotnēs, spēka netrūkst.
Bet šoreiz guariba virzījās uz priekšu piesardzīgi, sīkiem solīšiem. Tas meta skatienus gan pa labi, gan pa kreisi un nemierīgi kustināja asti. Šos pērtiķu cilts pārstāvjus daba apveltījusi četrām rokām, kuru dēļ tos dēvē par četrro- čiem, turklāt izrādījusi tiem vēl lielāku dāsnumu, piešķirdama arī piekto «roku» — asti, kuras galiņam piemīt tvertspēja, gluži tāpat kā rokām.
Vicinādams pamatīgu zarainu rungu, kas pērtiķa stiprajās ķetnās varēja kļūt par bīstamu ieroci, guariba klusītiņām tuvojās aizmigušajam. Pērtiķis droši vien pirms brītiņa bija pamanījis koka pakājē guļošo cilvēku, kura miers, protams, mudināja aplūkot gulētāju tuvāk. Un tā, mazliet vilcinādamies, guariba devās uz priekšu, līdz beidzot apstājās trīs soļu attālumā no Torresa.
Guaribas spalvainā sēja sašķiebās grimasē, atklādama asus, ziloņkaula baltus zobus, zvērs draudoši savicināja rungu, kas mežu uzraugam nesolīja neko labu.
Bez šaubām, Torresa izskats guaribam neiedvesa simpātijas. Iespējams, ka zvēram bija īpaši cēloņi ienīst šo cilvēku dzimtas pārstāvi, kas nejauši neaizsargāts gadījies ceļā. IespējamsI Kā zināms, daži dzīvnieki ilgi neaizmirst nodarītās pārestības, tātad varbūt arī šis perināja sevī naidu pret meža klaidoņiem.
Jāpiebilst, ka vietējiem iedzīvotājiem, it īpaši indiāņiem, lai vai kādas sugas pērtiķi ir iecienītākais medījums un viņi tos medī ar īstu Nimroda dedzību ne vien izpriecas, bet arī gardās gaļas dēļ.
Ja nu arī guariba netaisījās stāties mednieka lomā, ja neaizmirsa, ka pēc dabas ir zālēdājs, un nekāroja mežu uzraugu aprīt, tomēr šķita, ka tas nolēmis vismaz izrēķināties ar vienu no saviem sensenajiem naidniekiem.
Tāpēc, labu brīdi nopētījis gulētāju, guariba sāka lodāt ap koku. Zvērs virzījās ļoti lēnām, aizturētu elpu, taču tuvojās aizvien vairāk. Kustības bija draudīgas, sejas izteiksme nežēlīgi ļauna. Nekas nebūtu vieglāk kā nosist mierīgi guļošo vīru ar vienu rungas belzienu, un tajā brīdī Torress patiesi bija par matu no nāves.
Varbūt Torress rīkojās neuzmanīgi, novietodams kārbiņu ar dokumentu un visu savu bagātību turpat blakus zem koka saknēm, taču šī neuzmanība šoreiz izglāba viņa dzīvību.
Saules stars, izspraucies cauri zariem, pārslīdēja pār kārbiņu, un tās gludā, spožā metāla virsma pavizēja kā spogulis. Pērtiķis ar šai sugai raksturīgo nepastāvību acumirklī tika iztraucēts.
Guariba — ja vien dzīvnieks vispār spēj domāt — pēkšņi mainīja nodomu. Noliecies, pacēlis kārbiņu, pērtiķis dažus soļus atkāpās un, turēdams to pie acīm, itin pārsteigts grozīja rokās un pētīja, kā tā spulgo saules staros. Iespējams, ka vēl vairāk guaribu pārsteidza monētu šķinda lādītē. Tāda mūzika dzīvnieku apbūra. Tieši kā gra- bulītis bērna rokās. Tad pērtiķis pielika kārbiņu pie mutes — un viņa zobi noskrapstēja, slīdot pār metālu, taču lādīti pārkost zvērs nemēģināja.
Guariba droši vien šķita atradis kādu neparastu augli, viscaur mirdzošu milzu mandeli ar brīvi lēkājošu kauliņu zem čaumalas. Bet, kaut arī pērtiķis savus maldus drīz vien noskārta, viņam ne prātā nenāca kārbiņu aizmest. Gluži otrādi, vēl ciešāk sažņaudzis to kreisajā rokā, zvērs aizmeta rungu, kas krītot notrieca kādu nokaltušu zaru.