Portugālim bija taisnība. To sapratis, Žoāms Garrals, lieki nekavēdamies, nolēma strādāt fazendā, ziedojot tai visus spēkus.
Magaljansam savu cēlsirdību nevajadzēja nožēlot. Viņa saimniecība zēla. Ar Žoāma Garrala palīdzību drīz vien ievērojami pieauga pa Amazoni uz Paras provinces tirgiem pludināto koku daudzums. Fazenda pamazām paplašinājās un pēc neilga laika sniedzās gar Amazones krastu līdz Naneijas grīvai. Vecā dzīvojamā ēka tika pārbūvēta lieliskā divstāvu mājā, kuru no visām pusēm apņēma gandrīz pilnīgi aizēnota, krāšņumkokos grimstoša veranda; dārzā netrūka mimozu, vīģes koku, bauhīniju un paulīniju, kuru stumbrus klāja pasiflora, koši sārtās bromēlijas un niķīgās liānas.
Tālāk, aiz milzīga krūmāja un kokveidīgu augu biezokņa, slēpās ēku ansamblis, kur dzīvoja fazendas kalpotāji, — tur bija saimniecības ēkas, nēģeru būdas un indiāņu zaru slietņi. No upmalas, kas bija aizaugusi meldriem un dažādiem ūdens augiem, varēja saredzēt tikai saimnieka māju.
Plaša pļava, lagūnu malās rūpīgi attīrīta no krūmiem, bija lieliskas ganības. Lopiem te barības netrūka. Jauns nozīmīgs peļņas avots bija ganāmpulks, kas šajā raženajā
No upmalas varēja saredzēt saimnieka māju.
zemē četros gados pieauga divas reizes, turklāt desmit procentus ienākumu deva kauto lopu ādas un gaļa, no kuras pārtika lopkopji. Izcirtumos dažviet bija sastādītas ma- niokas un kafijas plantācijas. Sāka kultivēt cukurniedres, un drīz vien kļuva nepieciešamas dzirnavas, lai samaltu stiebrus, kurus vēlāk pārstrādāja sīrupā, tafijā un rumā. Vārdu sakot, desmit gados pēc Žoāma Garrala ierašanās Ikitosā fazenda izvērtās par vienu no bagātākajām Amazones augštecē. Jaunā pārvaldnieka prasmīgā saimniekošana un veiksmīgie tirdzniecības darījumi ar katru dienu pavairoja fazendas labklājību.
Taču Magaljansam drīz vien kļuva skaidrs, kam viņam par to jāpateicas. Atmaksādams par nopelniem, portugālis vispirms piešķīra Žoāmam daļu savu ienākumu, bet četrus gadus vēlāk padarīja viņu par savu kompanjonu ar līdzīgām tiesībām un peļņu dalīja uz pusēm.
Saimnieka ieceres gāja vēl tālāk. Viņa meita Jakita, tāpat kā tēvs, klusajā jauneklī, kurš bija iecietīgs pret citiem un stingrs pret sevi, atklāja vērtīgas prāta un sirds īpašības. Meitene Žoāmu iemīlēja; arī Žoāmam nebija vienaldzīgs Jakitas krietnais raksturs un daiļums, tomēr šķita, ka aiz lepnuma vai kautrības viņš pat nedomā lūgt meitenes roku.
Mainīt savas domas viņu pasteidzināja nelaimes gadījums.
Reiz, kad Magaljanss uzraudzīja darbus mežā, viņu nāvīgi ievainoja krītošs koks. Saimnieku atnesa uz fermu gandrīz nemaņā; jauzdams drīzu galu, Magaljanss paaicināja tuvāk meitu, kas raudot stāvēja pie tēva gultas, un, saņēmis viņas roku, ielika to Žoāma plaukstā, lūgdams jaunekli zvērēt, ka viņš Jakitu precēs.
— Tu mani padarīji bagātu, — Magaljanss teica, — bet es nespēšu mierīgi nomirt, kamēr ar šo laulību nebūšu nodrošinājis Jakitas nākotni.
— Palikšu jūsu meitas padevīgs kalps, brālis un aizbildnis, arī nebūdams viņas vīrs, — Žoāms Garrals sākumā iebilda. — Esmu jūsu parādnieks un nekad to neaizmirsīšu. Taču tik lielu maksu, ar kādu gribat atlīdzināt par manām pūlēm, es nepelnu.
Tēvs neatlaidās. Tuvā nāve liedza kavēties, viņš prasīja solījumu, un Žoāms Garrals beidzot piekāpās.
Jakitai bija divdesmit divi gadi, Žoāmam — divdesmit seši. Abi mīlēja viens otru un apprecējās īsi pirms Magal-
Magaljanss paguva dot bērniem savu svētību.
jansa nāves, kad viņš vēl paguva dot bērniem savu svētību.
Un tā 1830. gadā 2oāms Garrals kļuva par jauno Ikitosas fazendas saimnieku, ko ar prieku apsveica visa mājas saime.
Zoāma un Jakitas laulība, šo divu prātu un siržu vienība, solīja tālāku fermas labklājības pieaugumu.
Gadu pēc laulībām Jakita vīram dāvāja dēlu, bet divus gadus vēlāk — meitu. Vecā portugāļa mazbērniem, Benito un Minjai, vajadzēja kļūt par sava vectēva cienīgiem cilvēkiem, Jakitas un Žoāma bērniem — par vecāku cienīgiem pēctečiem.
No mazās Minjas izauga ļoti pievilcīga jaunava. Tālāk par fazendu viņa nekad nebija bijusi. Meitene dzīvoja veselīgā vidē pie krāšņās tropu dabas krūts, un ar vecāku mājās gūtajām zināšanām un audzināšanu viņai pilnīgi pietika. Ko vairāk viņa iemantotu Manausas vai Belemas klostera skolās? Kur ņemtu vēl labākus tikumiskas ģimenes dzīves paraugus? Vai tālu prom no mājām viņas prāts izveidotos smalkāks un sirds — atsaucīgāka? Ja pēc mātes nāves Minjai nebūtu lemts saimniekot fazendā, viņa būtu spējīga strādāt jebkurā citā vietā.
Ar Benito bija savādāk. Tēvs prātīgi sprieda, ka dēlam nepieciešamas pamatīgas un dziļas zināšanas, kādas tolaik bija pieejamas vienīgi Brazīlijas lielākajās pilsētās. Bagātajam fermerim netrūka iespējas dēla labā darīt visu. Benito bija izcili apdāvināts, zinātkārs, apveltīts ar asu prātu un cēlu raksturu. Divpadsmit gadu vecumā zēnu aizsūtīja uz Belemu, kur lielisku pedagogu vadībā tika likti pamati izglītībai, lai ar laiku no viņa izveidotu ievērojamu cilvēku. Benito labi izprata literatūru, zinātni un mākslu. Viņš mācījās tik cītīgi, it kā tēva materiālais stāvoklis liegtu kaut brītiņu sēdēt dīkā. Benito nepiederēja pie tiem, kas uzskata, ka bagātība ļauj dzīvot bez darba. Gluži otrādi, būdams apņēmīgs, godīgs un vīrišķīgs, drosmīgais puisis bija pārliecināts, ka neviens, kas vēlas būt cilvēka vārda cienīgs, nedrīkst atteikties no sava dabiskā pienākuma — darba.