— Jā, māt, ticiet man, rīt mums droši vien vairs nebūs jābaiļojas par tēvu, — viņš sacīja.
— No tavas mutes dieva ausī, dēls! — Jakita atbildēja, skatīdamās dēlā tik vaicājoši, ka viņš ar mokām izturēja šo skatienu.
Manoels, it kā norunājis ar Benito, savukārt mierināja Minju, apgalvodams, ka tiesnesis Zarrikess nešaubās par 2oāma Dakostas nevainību un darīs visu, lai viņu glābtu.
— Cerēsim, Manoel! — nespēdama valdīt asaras, meitene teica.
Manoels pēkšņi aizgāja, pamezdams Minju vienu. Par spīti nule izteiktajiem uzmundrinošajiem vārdiem, viņš juta acīs sariešamies asaras.
Tuvojās kārtējā tikšanās ar apcietināto, un Jakita meitas pavadībā aizsteidzās uz Manausu.
Veselu stundu Benito un Manoels apspriedās ar loci Araužo. Viņi sīki izklāstīja savu plānu un lūdza locim padomu, kā pareizāk sagatavoties bēgšanai un ko uzsākt bēgļa drošības labad.
Araužo plānu atbalstīja. Viņš apņēmās līdz ar tumsu, neizraisot aizdomas, uzmanīgi aizbraukt ar pirogu viņam labi pazīstamajā kanālā līdz vietai, kur bēgli vajadzēja sagaidīt. Pēc tam viņi bez grūtībām atgrieztos Rionegro grīvā — un piroga, gluži nemanāma starp dažādiem
Araužo sāka gatavoties ceļam.
peldošiem atkritumiem un lūžņiem, kuru šajā upē nekad netrūkst, ātri slīdētu lejup pa straumi.
Araužo nebija iebildumu doties pa Amazoni līdz Madeirai, Ari viņš uzskatīja, ka tā ir vienīgā izeja. Madeiru viņš pazina vairāk nekā simt jūdžu garumā. Ja notiktu neticamais un vajātāji viņiem sekotu šajā virzienā, tad Madeiras mazapdzīvotajā piekrastē bēglis viegli no tiem izvairītos, kaut arī nāktos aizbraukt līdz Bolīvijas vidienei, bet, ja tiem nolemts pamest dzimteni, sēsties kuģī būs daudz drošāk Klusā okeāna nekā Atlantijas piekrastē.
Araužo atbalsts jaunekļus acumirklī uzmundrināja. Viņi paļāvās uz loča praktisko prātu. Apšaubīt šā krietnā cilvēka uzticamību nevajadzēja. Viņš katrā ziņā nežēlotu neko, pat dzīvību, ja tikai spētu glābt Ikitosas fazendas saimnieku.
Araužo tūlīt pilnīgā slepenībā sāka gatavoties ceļam. Benito viņam iedeva lielu summu zelta naudas negaidītiem izdevumiem braucienā pa Madeiru. Locis lika sagatavot pirogu, pavēstīdams, ka brauks meklēt Fragozo, kurš arvien vēl nebija atgriezies un par kura likteni ceļa biedri bažījās.
Pēc tam Araužo pats novietoja laivā pārtiku vairākām dienām, kā arī virves un darba rīkus, kurus jaunekļiem vajadzēja saņemt, kad laiva piestās kanāla malā norunātajā laikā un vietā.
Šāda rīcība īpaši nesaistīja žangadas komandas uzmanību. Slepenais nodoms nebija uzticēts pat abiem spēcīgajiem nēģeriem, kurus locis izraudzījās par airētājiem.
Taču uz viņiem varēja droši paļauties. Araužo galvoja par šiem nēģeriem, jo viņi, tiklīdz uzzinās, ka palīdzējuši bēgt no cietuma savam saimniekam, kad Dakosta būs atbrīvots un uzticēts viņu gādībai, darīs visu, pat riskēs ar dzīvību, lai bēgli glābtu.
Pēcpusdienā viņi bija sagatavojušies. Atlika nogaidīt tumsu.
Taču pirms šā pasākuma Manoels vēl pēdējo reizi vēlējās sastapt tiesnesi Žarrikesu. Varbūt viņš pateiks ko jaunu par dokumentu.
Benito labāk palika uz žangadas, lai sagaidītu māti un māsu.
Un tā Manoels viens pats aizgāja pie 2arrikesa, kas nekavējoties lika viņu pieņemt.
Tiesnesis joprojām tikpat satraukts sēdēja savā kabi-
Viņām atplauka cerības.
netā. Viņa priekšā uz gaida vēl joprojām gulēja nepacietīgi pirkstos saburzītais dokuments.
— Tiesneša kungs, — Manoels trīcošā balsī uzsāka, — vai no Riodežaneiro vēl neesat saņēmuši…
— Nē, — tiesnesis atbildēja, — pavēle nav pienākusi … Bet kuru katru brīdi to var gaidīt! …
— Un dokuments?
— Nekas tur neiznāk! — 2arrikess iesaucās. — Izmēģināju visu, ko tik spēju iedomāties .. . Bet nekā!
— Nekā!
— Tomēr ne gluži! Vienu vārdu skaidri salasīju… Vienu vienīgu!
— Kādu vārdu?! — Manoels iesaucās. — Tiesneša kungs, sakiet jel — kādu?
— «Bēgt!».
Manoels klusējot cieši paspieda tiesnesim roku un atgriezās uz žangadas, lai sagaidītu brīdi, kad būs jāsāk rīkoties.
XVII
PĒDĒJĀ NAKTS
Kārtējais apciemojums — šoreiz kopā ar meitu — Ja- kitai pagāja kā ik dienas, kad viņai dažas stundas ļāva tikties ar vīru. Abu sirsnīgi mīlēto būtņu tuvumā 2oāma Dakostas sirds plūda pāri maigumā. Taču vīrs un tēvs stingri turēja sevi rokās. Viņš centās uzmundrināt abas nelaimīgās sievietes, iedvest cerības, kuru pašam bija atlicis visai maz. Viņas bija nākušas sniegt ieslodzītajam garīgu atbalstu, kaut diemžēl pašām tas bija daudz vajadzīgāks, bet, redzot Žoāmu tik nesalaužamu, ar lepni izslietu galvu panesam smagos pārdzīvojumus, viņām atplauka cerības.
Arī šoreiz Žoāms atrada spēcinošus vārdus. Šo neizsīkstošo enerģiju viņš smēlās ne vien apziņā, ka nav vainīgs, bet arī ticībā, ka dievs cilvēku sirdīs ielicis daļu sava taisnīguma. Nē! Žoāmu Dakostu nevar sodīt par Tižuko izdarīto noziegumu!
Dokumentu 2oāms gandrīz nekad nepieminēja. Viltots tas vai ne, rakstījis to Torress vai īstais noziedznieks, vai tajā ir meklētais attaisnojums vai nav, — 2oāms Dakosta pat nedomāja balstīties uz šo apšaubāmo rakstu. Nē! Par labāko attaisnojošo argumentu viņš uzskatīja pats sevi, par vērtīgāko nevainības pierādījumu — savu godīga darba cilvēka dzīvi.