Taču tovakar māti un meitu spārnoja Žoāma vīrišķīgie vārdi, iespiezdamies dziļi sirdīs, un abas devās mājup, vairāk nekā jebkad pārliecinātas, ka viss beigsies laimīgi. Šķiroties ieslodzītais viņas apskāva sevišķi mīļi. Šķita, ka viņš nojauš tuvo atrisinājumu, lai kāds tas arī būtu.
Palicis vienatnē, Zoāms Dakosta ilgi sēdēja kā sastindzis. Atbalstījis elkoņus uz nelielā galdiņa, viņš nolieca galvu uz rokām.
Par ko viņš domāja? Vai uzskatīja, ka cilvēku tiesa, kas pirmo reizi maldījusies, tagad viņu attaisnos?
Jā, viņš patiesi vēl loloja cerības! Viņam bija skaidrs, ka līdz ar tiesneša Žarrikesa ziņojumu ministram uz Rio- dežaneiro aizsūtīts arī Žoāma Dakostas patiesi un pārliecinoši uzrakstītais atmiņu stāsts.
Kā zināms, šajās piezīmēs Žoāms aprakstīja savu dzīvi no pirmajām darba dienām Dimantu apgabala pārvaldē līdz brīdim, kad žangada iebrauca Manausas ostā.
Tagad Žoāms Dakosta no jauna atskatījās bijušajās dienās. Viņš atsauca atmiņā pagātni — kopš tā laika, kad viņš, bārenis, ieradās Tižuko. Raktuvju galvenās pārvaldes birojā, kur, par spīti jaunībai, Dakosta bija pieņemts darbā, viņš ar savu centību ātri vien virzījās uz augšu. Žoāmu gaidīja spoža nākotne, viņš cerēja sasniegt ievērojamu stāvokli… Un pēkšņi briesmīga katastrofai Dimantu nolaupīšana, konvoja zaldātu nogalināšana, aizdomas, kas krita uz viņu — vienīgo, kurš varēja būt izpaudis konvoja slepenās aizbraukšanas datumu, tad apcietināšana, tiesa un, lai arī kā pūlējās aizstāvis, pēdējās stundas Viljarikas cietuma nāvinieku kamerā, bēgšana apstākļos, kas liecina par nesalīdzināmu drosmi, slapstīšanās ziemeļu provincēs, beidzot, Peru robežas pāriešana un draudzīgā palīdzība, ko nelaimīgajam, badā mirstošajam bēglim sniedza fazendas viesmīlīgais saimnieks Magal janss.
Ieslodzītā iztēlē ainojās šie notikumi, kas tik nežēlīgi bija izpostījuši viņa mūžu. Iegrimis domās, ļaudamies atmiņām, Žoāms Dakosta nesadzirdēja dīvaino troksni aiz vecā klostera sienām, neievēroja loga režģiem apmesto
virvi, ne zāģa čirlistoņu pa dzelzs stieņiem, ko manītu katrs, kas nebūtu tik dziļi iegrimis sevī.
Nē, Žoāms Dakosta vēl dzīvoja savās jaunības dienu atmiņās pēc ierašanās peruāņu provincē. Viņš redzēja sevi fazendā vispirms kā strādnieku, pēc tam kā vecā portugāļa kompanjonu, kas nežēlo spēkus Ikitosas fermas uzplaukumam.
Ak, kāpēc viņš savam labdarim neatklāja visu! Ma- galjanss viņam būtu ticējis. Lūk, vienīgā kļūda, ko Žoāms Dakosta sev nepiedeva. Kāpēc vajadzēja slēpt, kas viņš ir un no kurienes ieradies, it īpaši tobrīd, kad vecais portugālis savienoja viņa un Jakitas rokas! Jakita taču nekad nešaubītos, ka Žoāms briesmīgajā noziegumā nav vainīgs.
Tajā brīdī troksnis ārpusē pieņēmās un saistīja Žoāma uzmanību.
Ieslodzītais īsu brīdi pacēla galvu. Acis pievērsās logam, taču skatiens palika izklaidīgs, it kā neapzinīgs, un mirkli vēlāk galva noslīga uz rokām. Žoāms domās atkal atgriezās Ikitosā.
Tur slimības gultā gulēja vecais saimnieks. Pirms nāves viņš vēlējās nodrošināt meitas nākotni, padarot par vienīgo fermas saimnieku savu palīgu, kura vadībā ferma bija uzplaukusi. Vai toreiz Žoāmam nevajadzēja visu izstāstīt? Varbūt… Taču viņš neiedrošinājās … Žoāms atcerējās laimīgi kopā ar Jakitu aizvadītos gadus, atcerējās bērnu piedzimšanu un visu savu dzīvi, ko aptumšoja vienīgi atmiņas par Tižuko un sirdsapziņas pārmetumi, ka viņš tuviniekiem nav atklājis briesmīgo noslēpumu.
Notikumi virknējās Žoāma Dakostas atmiņā neparasti spilgti.
Beidzot atausa prata brīdis, kad nācās dot piekrišanu meitas un Manoela laulībām. Vai viņš drīkstēja pieļaut, ka Min ja laulājas ar svešu vārdu, vai drīkstēja neatklāt Manoelam savu noslēpumu? … Nē! Un tieši tāpēc, paklausīdams tiesneša Riveiro padomam, Žoāms nolēma pieprasīt lietas jaunu izskatīšanu un panākt pelnīto reabilitāciju. Kopā ar ģimeni viņš devās ceļā, bet iejaucās Torress, tad sekoja nelieša pretīgais piedāvājums, sašutušā tēva atteikšanās savas dzīvības un goda dēļ upurēt meitu, pēc tam nodevība, apcietināšana …
Pēkšņi spēcīgs grūdiens no ārpuses atvēra kameras logu.
Žoāms Dakosta pacēla galvu, pagātnes atmiņas izgaisa kā ēnas.
Ielēcis pa logu kamerā, tēva priekšā nostājās Benito, bet nākamajā mirklī loga režģos izzāģētajā spraugā parādījās Manoels un nolēca viņam blakus.
Žoāms Dakosta pārsteigumā gandrīz iekliedzās, Benito laikus viņu apklusināja.
— Tēt, -— viņš teica, — vai redzat logā izlauztos režģus? . .. No turienes līdz zemei nolaižas virve . . . Simt soļu no cietuma kanāla malā gaida piroga. Araužo jūs aizvedīs tālu prom no Manausas, otrajā Amazones krastā, kur neviens jums nesadzīs pēdas. Tēt, jābēg nekavējoties! . .. Tiesnesis pats mums deva šo padomu …
— Tas katrā ziņā jādara! — Manoels piebilda.
— Jābēg? Man?… Vēlreiz bēgt? Atkal bēgt?…
Un, rokas sakrustojis uz krūtīm, izslējies Žoāms Dakosta atkāpās kameras dibenā.
— Nekad! — viņš teica tik stingri, ka Benito un Manoels apjukumā sastinga.
Abi jaunekļi nebija gaidījuši iebildumus. Viņiem nebija ienācis prātā, ka bēgšanai pretosies pats ieslodzītais.
Piegājis pie tēva un ieskatījies viņam acīs, Benito satvēra tēvu pie rokas, nevis lai vestu prom, bet lai viņš dēlu uzklausītu un piekāptos.
— Jūs teicāt «nekad», tēt?
— Nekad!
— Tēt, — tad ierunājās Manoels, — arī man taču ir tiesības jūs tā saukt, — paklausiet mūs! Mēs jums sakām, ka jābēg, ne mirkli nevilcinoties, jo, paliekot šeit, jūs nodarīsiet pāri sev un citiem.