— Palikt nozīmētu gaidīt nāvi, tēt, — Benito turpināja. — Pavēle izpildīt spriedumu būs klāt kuru katru brīdi. Ja jūs vēl cerat, ka tiesa atcels netaisno spriedumu, ja domājat, ka tā attaisnos to, ko pirms divdesmit gadiem nosodīja, tad maldāties. Vairs nav nekādu cerību! … Bēdziet!
Ar varu satvēris tēvu, Benito vilka viņu uz logu.
Atbrīvojies no dēla skavām, Dakosta atkal atkāpās.
— Bēgt?! — viņš iesaucās, un balsī skanēja negrozāma apņēmība. — Tas taču nozīmētu apkaunot sevi un jūs visus! Tas nozīmētu atzīt savu vainu! Ja pats labprātīgi esmu ieradies dzimtenes tiesā, man jāsagaida lēmums, lai tas būtu kāds būdams, un es to gaidīšu!
Nekad!
— Ar pierādījumiem, uz kuriem balstāties, nepietiek, — Manoels neatlaidās, — bet juridisku pierādījumu joprojām trūkst. Mēs uzstājam, ka jābēg, jo tiesnesis Žarrikess to ieteic. Jums nav citas iespējas glābties no nāves.
— Tādā gadījumā — jāmirst! — Zoāms Dakosta mierīgi atbildēja. — Es miršu, tā protestēdams pret netaisno spriedumu! Pirmo reizi izbēgu no cietuma dažas stundas pirms nāves. Jā, izbēgu! Bet tad es vēl biju jauns, man priekšā bija viss mūžs, lai cīnītos pret netaisnību. Bet bēgt šodien, lai atkal dzīvotu kā nožēlojams noziedznieks, slapstītos ar svešu vārdu, domātu tikai par to, kā maldināt vajātājus, atsāktu nemiera un baiļu pilno dzīvi, kādu esmu cietis jau divdesmit trīs gadus un reizē liktu ciest arī jums, ik dienas bīties no nodevības, kas agri vai vēlu mani var piemeklēt, un no policijas, kas beidzot mani noķers, pat ja es patvertos svešumā! Vai to var saukt par dzīvi? Nē! Nekad!
— Tēt! — tēva tiepšanās dēļ gandrīz zaudēdams pacietību, Benito neatlaidās. — Jūs bēgsiet! Es tā vēlos!
Un, atkal saķēris tēvu pie elkoņa, Benito vilka viņu uz logu.
— Nē! … Nē!
•— Tātad jūs gribat, lai es sajūku prātā?
— Mans dēls, — 2oāms Dakosta iesaucās, — laidiet mani vaļā! … Reiz es jau bēgu no Viljarikas cietuma, un ļaudis domāja, ka esmu izbēdzis no pelnīta soda. Jā, viņiem tā bija jādomā! Nē, jūsu labās slavas dēļ es atsakos bēgt vēlreiz!
Benito nokrita tēva priekšā ceļos. Viņš izstiepa rokas . . . Viņš lūdzās . . .
— Bet pavēle, tēt, — Benito atkārtoja, — pavēle var pienākt jau šodien … tūlīt pat… un tas būs nāves spriedums!
— Ja pavēle būtu jau klāt, es tomēr savu lēmumu nemainītu. Nē, dēls! Vainīgais Zoāms Dakosta bēgtu! Nevainīgais nebēgs!
Sekoja aizkustinošs skats: Benito cīnījās ar tēvu, Manoels apjucis stāvēja pie loga, grasīdamies satvert gūstekni, kad pēkšņi kameras durvis atvērās.
Uz sliekšņa parādījās policijas priekšnieks cietumsarga un dažu zaldātu pavadībā.
Priekšnieks acumirklī aptvēra, ka tiek gatavota bēgšana, bet pēc ieslodzītā izturēšanās noprata, ka viņš atteicies. Priekšnieks klusēja. Taču viņa seja pauda dziļu līdzjūtību. Droši vien arī viņš, tāpat kā tiesnesis Žarri- kess, būtu vēlējies, lai Žoāms Dakosta aizbēg.
Taču bija par vēlu!
Policijas priekšnieks, turot rokās kādu papīru, piegāja pie ieslodzītā.
■— Vispirms, — Žoāms Dakosta viņam teica, — ļaujiet man apliecināt, ka bēgšana bija atkarīga vienīgi no manis paša, bet es to nevēlējos,
Priekšnieks viegli pamāja ar galvu, tad, cenzdamies runāt stingri, teica:
— Žoām Dakosta, nupat saņemta pavēle no Riodežaneiro.
— Ak, tēt! — Manoels un Benito iekliedzās.
— Šī pavēle, — sakrustojis rokas uz krūtīm, Žoāms Dakosta vaicāja, — vai tā liek izpildīt nāves spriedumu?
— Jā!
— Un kad?
— Rīt.
Benito metās pie tēva. Viņš vēlreiz mēģināja vilkt viņu prom .. . Zaldātiem nācās izraut apcietināto no dēla skavām.
Tad policijas priekšnieks deva zīmi — un abus jaunekļus izveda laukā no cietuma. Vajadzēja izbeigt satriecošo skatu, kas jau tā bija pārāk ieildzis.
— Cienītais, vai rīt pirms soda izpildīšanas es drīkstēšu dažus mirkļus pavadīt kopā ar Pasanjas tēvu? — Žoāms Dakosta policijas priekšniekam vaicāja. — Lūdzu, paziņojiet viņam visu!
— Paziņosim.
— Vai man atļausiet pēdējo reizi satikt tuviniekus, apskaut sievu un bērnus?
— Jūs tiksieties.
— Pateicos, cienītais, — Žoāms Dakosta teica. — Bet tagad lieciet apsargāt kameras logu! Nevēlos, ka mani no šejienes aizved pret paša gribu.
Policijas priekšnieks palocījās, tad kopā ar sargu un zaldātiem aizgāja.
Notiesātais palika viens, viņam bija atlicis tikai nedaudz stundu, ko dzīvot.
XVIII
FRAGOZO
Tātad pavēle bija pienākusi, unr kā tiesnesis Žarrikess paredzēja, tā lika nekavējoties izpildīt Zoāmam Dakos- tam piespriesto nāves sodu. Nekādu attaisnojošu pierādījumu notiesātajam nebija. Tiesas lēmums palika spēkā.
Jau nākamajā dienā, trīsdesmit pirmajā augustā, Žoāmu Dakostu gaidīja karātavas.
Brazīlijā uz nāvi sodītos parasti apžēlo un nāves sodu izpilda tikai nēģeriem, bet šoreiz tas draudēja baltajam.
Šādi stingri likumi ir Dimantu apgabalā, kur sabiedrības interešu labā uz nāvi notiesātos nekad neapžēlo.
Žoāmu Dakostu nekas vairs nespēja glābt. Viņam bija jāzaudē dzīvība un gods.
Tajā pašā trīsdesmit pirmā augusta rītā uz Manausu auļoja kāds jātnieks, tik neganti dzīdams zirgu, ka pus- jūdzi no pilsētas vārtiem spēcīgais dzīvnieks nokrita zemē, vairs nejaudādams pakustēties.
Cilvēks pat nepūlējās zirgu dabūt kājās. Acīm redzot, zirgs bija notrenkts līdz pēdējam, tāpēc jātnieks tagad, par spīti nogurumam, metās, ko kājas nes, uz pilsētu.