Pirmajos skolas gados Belemā Benito iepazinās ar Ma- noelu Valdesu. Šis Paras tirgotāja dēls mācījās ar Benito vienā institūtā. Līdzīgie raksturi un gaumes abus tuvināja, viņi cieši sadraudzējās un drīz vien kļuva nešķirami.
1832. gadā dzimušais Manoels bija gadu vecāks par Benito. Viņš dzīvoja kopā ar māti, pārtikdams no nelielā mantojuma, ko pēc nāves bija atstājis tēvs. Pabeidzis vidusskolu, Manoels sāka studēt medicīnu. Viņš ļoti cienīja šo cēlo profesiju un karsti vēlējās kļūt par kara ārstu.
Laikā, kad satikām abus draugus, Manoels Valdess, jau saņēmis doktora grādu, bija ieradies dažus mēnešus atpūsties Ikitosas fazendā, kur mēdza pavadīt brīvdienas. Šo jaunekli ar patīkamajām manierēm, cēlo seju, zināmu iedzimtu pašlepnumu, kas viņam lieliski piestāvēja, Žoāms un Jakita uzņēma tikpat kā savu otro dēlu. Ja dēla loma Manoelam ļāva sevi uzskatīt par Benito brāli, tad attiecībās ar Minju tāds pagodinājums šķita nevietā, jo pret meiteni viņš izjuta daudz maigāku pieķeršanos nekā brāļa mīlestība.
1852. gada piektajā mēnesī, kad sākās mūsu stāsts, Žoāmam Garralam palika pilni četrdesmit astoņi gadi. Tveicīgajā klimatā, kas ātri iedragā veselību, par spīti tam, ka ļaudis tur priekšlaikus noveco, Garrals ar savu atturību, mērenību un vienkāršo dzīves veidu bija pratis sevi labi saglabāt. īsi apcirptie mati un garā bārda jau sirmoja, piešķirdama viņam stingra puritāņa izskatu. Atklātā seja pauda brazīliešu tirgotājiem un fermeriem raksturīgo neuzpērkamo godīgumu. Šajā ārēji vēsajā cilvēkā varēja jaust kaismīgu temperamentu, ko iegrožoja stipra griba. Skaidrais skatiens pauda mundrumu un lielu iekšēju spēku, uz ko varēja paļauties ikviens, kas meklēja viņa palīdzību.
Un tomēr rāmais, veselīgais cilvēks, kas dzīvē likās sasniedzis visu, glabāja sevī" kādas dziļas skumjas, kuras gaisināt nespēja pat Jakitas maigā mīlestība.
Kāpēc godīgais, cienījamais fermeris, kura laimei visi apstākļi bija kā radīti, kāpēc viņš nekad nebija līksms? Kāpēc šķita, ka viņu spēj iepriecināt tikai citu laime, nevis savējā? Vai patiesi viņu nospieda slepenas bēdas? Šis jautājums nedeva miera viņa sievai.
Jakitai bija jau četrdesmit četri gadi. Arī viņa bija mācējusi pretoties klimata postošajai ietekmei, kaut gan tropu zemēs sievietes noveco jau trīsdesmit gados. Jakitas glītie mazliet saasinājušies vaibsti joprojām nezaudēja portugāļiem raksturīgās klasiskās līnijas, kurās tik dabiski apvienojas lepnums un dvēseles skaistums.
Bērni vecāku maigajai mīlestībai atbildēja ar tikpat sirsnīgu pieķeršanos.
Benito tad bija divdesmit vienu gadu vecs, dzīvespriecīgs, drosmīgs un pievilcīgs, atklātu sirdi un strauju dabu, ar ko atšķīrās no sava drauga, daudz nopietnākā, savaldīgākā Manoela.
Pavadījis gadu Belemā, tālu no dzimtajām mājām, kopā ar draugu atgriezies fazendā, ieraudzījis atkal tēvu, māti un māsu, no jauna nonācis varenajos Augšamazones džungļos — mežu biezokņos, kuru noslēpumi vēl gadsimtiem ilgi cilvēkiem nebūs pieejami, jauneklis sajuta nepasakāmu prieku — Benito taču bija aizrautīgs mednieks!
Minjai nupat bija apritējuši divdesmit gadi. Meitene bija pievilcīga tumšmate zilām acīm, kurās it kā atspulgo- jās viņas dvēsele. Vidēja auguma, slaida un gracioza — Minja atgādināja savu daiļo māti. Nopietnāka par brāli, sirsnīga, līdzjūtīga un laipna — viņa bija visu mīlule. To, bez šaubām, apliecinātu katrs, pat nenozīmīgākais fazendas kalpotājs. Tikai Minjas brāļa draugam Manoelam Val- desam par meiteni kaut ko taujāt būtu lieki. Pārāk ieinteresēts šajā jautājumā, Manoels nespriestu pietiekami objektīvi.
Garralu ģimenes apraksts nebūtu pilnīgs, ja neminētu ne vārda par daudzajiem fermas ļaudīm.
Pirmkārt jāatzīmē gadus sešdesmit vecā nēģeriete Si- bēla, kurai saimnieks bija dāvājis brīvību, taču, savā jaunībā auklējusi Jakitu un ļoti viņu iemīlējusi, Sibēla palika pie Garraliem. Kā īsts ģimenes loceklis vecā aukle drīkstēja uzrunāt ar «tu» gan māti, gan meitu. Krietnās nēģe- rietes dzīve bija aizritējusi fazendas laukos un mežainajos upes krastos, kas ieskāva fermu. Ikitosā Sibēla nokļuva bērnībā, kad vēl pastāvēja nēģeru tirdzniecība, un pēc tam nekad vairs ciematu nepameta. Te viņa apprecējās, agri kļuva atraitne un, zaudējusi vienīgo dēlu, sāka kalpot Magaljansam. Sibēla pazina tikai to Amazones daļu, kas plūda šeit garām viņas acu priekšā.
Fazendā dzīvoja arī jauna daiļa mulate, Minjas istabene, viena vecuma ar savu saimnieci, sirsnīgi tai pieķērusies. Mulati sauca Lina. Viņa piederēja pie tām jaukajām, mazliet izlutinātajām būtnēm, kuras dievina savas kundzes un kurām savukārt tiek piedota daža laba vaļība. Mundra, rosīga, piemīlīga un laipna — Lina darīja visu, ko iedomājas, nekas šajās mājās viņai netika liegts.
Minjai nupat bija apritējuši divdesmit gadi.
Fazendas strādniekus varēja sadalīt divās grupās: indiāņi, skaitā ap simts, strādāja fermā kā algotņi; nēģeri, divreiz lielākā skaitā, vēl joprojām vergoja, kaut gan viņu bērni jau tika atbrīvoti. Žoāms Garrals bija aizsteidzies priekšā Brazīlijas valdībai. Jāpiebilst, ka šajā zemē pret nēģeriem, kas bija atvesti no Bengelas, Kongo vai Zelta Krasta, izturējās maigāk nekā citur, un nožēlojamus neģēlības paraugus, kādi nereti gadījās citu zemju plantācijās, Ikitosas fermā, bez šaubām, nevarēja atrast.
IV
VILCINĀŠANĀS
Manoels mīlēja drauga Benito māsu, un arī meitene nelikās vienaldzīga pret viņu. Abi bija pratuši novērtēt viens otru: viņi patiesi bija saderīgs pāris.