— Jā! — tiesnesis Žarrikess teica. — Jā! Šaubu nav… Mēs to labi zinām, taču tie, no kuriem ir atkarīga notiesātā dzīvība, tam netic .. . Ejiet prom!
Tiesnesis atgrūda Fragozo, kurš neparko neatkāpās. Viņš nometās tiesnesim pie kājām.
— Žoāms Dakosta nav vainīgs! — Fragozo kliedza. -— Jūs nedrīkstat pieļaut, ka viņš iet bojā! Viņš nav izdarījis noziegumu Tižuko! Vainīgs ir Torresa biedrs, kas rakstījis dokumentu! Vainīgs ir Ortega! . . .
Izdzirdējis šo vārdu, tiesnesis Žarrikess pielēca kājās. Un, tiklīdz vētrainais sašutums viņā mazliet aprima, viņš atplēta dūri ar krampjaini sažņaugto papīra lapu, izklāja to uz galda, apsēdās un, ar rokām aizsedzis acis, murmināja:
—■ Šis vārds . .. Ortega! … Pameģinasim!
Tad ar Fragozo uzzināto vārdu tiesnesis atsāka darīt to pašu, ko velti bija izmēģinājies ar daudziem citiem. Uzrakstījis «Ortega» virs pēdējās rindkopas pirmajiem sešiem burtiem, viņš dabūja šādu tabulu:
ORTEGA MVVFJV
— Nē, — Žarrikess beidzot teica. — Nekas neiznāk!
Un patiesi, burtu «V», kas atradās zem «R», ar skaitli
izteikt nevarēja, jo «V» alfabētā seko pēc «R», tas pats attiecās uz pārējiem burtiem, tikai «M» stāvēja zem «O», un to varēja izteikt ar ciparu «2».
Uz ielas šajā brīdī atskanēja skaļas, izmisīgas balsis.
Fragozo piesteidzās pie loga un, pirms tiesnesis paguva aizkavēt, atvēra to.
Iela bija ļaužu pilna. Tuvojās stunda, kad ieslodzīto no cietuma bija jāved uz soda vietu, un ļaudis steidzās uz laukumu, kur jau gaidīja karātavas.
Tiesnesis Žarrikess, kura izskats šajā brīdī bija briesmīgs, stingri vērās dokumentā.
— Pēdējie burti! — viņš murmināja. — Izmēģināsim vēl tos!
Tā bija vienīgā cerība.
Ar trīcošu roku, gandrīz nespēdams saturēt zīmuli, tiesnesis virs dokumenta sešiem pēdējiem burtiem, tieši tāpat kā nule virs pirmajiem, uzrakstīja vārdu ORTEGA.
Neviļus Zarrikesam izlauzās kliedziens. Sākumā viņš ievēroja, ka visi seši kriptogrammas burti alfabētā stāv pirms atbilstošajiem Ortegas vārda burtiem — un tātad būs izsakāmi ar cipariem, no kuriem varēs sastādīt skaitli.
Pēc tam, no katra burta atpakaļejošā alfabētiskā secībā atskaitījis cipara norādīto burtu daudzumu un uzrakstījis atrastos, viņš izlasīja:
Un tiešām, kad tiesnesis, uzrakstījis tabulu, saskaitīja burtu zīmes, lūk, kas iznāca:
Tātad šādā veidā iegūtais skaitlis bija «432513». Bet vai tieši tā ir dokumenta atslēga? Varbūt arī šis mēģinājums būs maldīgs tāpat kā visi iepriekšējie?
Balsis uz ielas pēkšņi kļuva skaļākas, tās pauda naidu un līdzjūtību, kas valdīja pūlī. Notiesātajam bija atlikušas vēl tikai nedaudz minūtes, ko dzīvot
Kā sajucis aiz bēdām, Fragozo izskrēja laukā. Viņš vēlējās pēdējo reizi redzēt savu labdari, pēdējo reizi atvadīties . . . Fragozo bija gatavs mesties pretī drūmajam gājienam un apturēt to ar saucieniem: «Nenogaliniet godīgu cilvēku! Nenogaliniet!»
Pa to laiku tiesnesis Žarrikess virs rindkopas pirmajiem burtiem uzrakstīja atrasto skaitli, atkārtojot to vairāk reižu, kā bija nepieciešams:
Nevainīgs! Nevainīgs!
«īstais vainīgais dimantu no …»
Tiesnesis priekā iekliedzās. Skaitlis «432513» bija ilgi meklētā atslēga! Vārds Ortega ļāva to atklāt! Beidzot dokumenta šifrs bija rokā,, un tagad Žoāma Dakostas nevainību varēs neapgāžami pierādīt. Nelasot vairs tālāk, tiesnesis Žarrikess izskrēja no kabineta uz ielas, skali saukdams:
— Stāt! Stāt!
Vienā mirklī, izlauzies cauri pūlim, kas pašķīra viņam ceļu, Žarrikess sasniedza cietumu, tieši tajā brīdī no turienes izveda Žoāmu Dakostu, kuram izmisīgi ķērās klāt sieva un bērni.
Pieskrējis pie Žoāma Dakostas, tiesnesis aizelsies, nespēdams parunāt, tikai vicināja rokās dokumentu, līdz beidzot izdvesa:
— Nevainīgs! Nevainīgs!
XIX
NOZIEGUMS TIŽUKO
Ierodoties tiesnesim, drūmais gājiens apstājās. Tālumā vairākkārt dobji atbalsojās pūļa sauciens:
— Nevainīgs! Nevainīgs!
Pēc tam iestājās dziļš klusums. Ļaudis gribēja dzirdēt, ko teiks tiesnesis.
Žarrikess apsēdās uz akmens soliņa, un, kamēr Min ja, Eenito, Manoels un Fragozo viņu apstāja, kamēr Žoāms Dakosta apskāva sievu, viņš, izmantojot, iegūto skaitli, ar ciparu palīdzību nomainīja kriptogrammas burtus, vispirms atšifrēdams pēdējo rindkopu, un, kad uz papīra bija izveidojušies vārdi, atdalīja tos citu 110 cita, salika pieturas zīmes un skaļi nolasīja.
Dziļajā klusumā atskanēja:
Tiklīdz tiesnesis beidza, visapkārt ļaudis skaļi uzgavilēja.
Patiešām dokumenta pēdējā rindkopa, rezumējot raksta saturu, pilnīgi attaisnoja Ikitosas saimnieku un bija labākais pierādījums, kas glāba no nāves briesmīgās juridiskās kļūmes upuri.
2oāms Dakosta sievas, bērnu un draugu vidū nespēja vien spiest rokas apsveicējiem. Lai cik stingrs bija viņa raksturs, tagad tomēr iestājās reakcija — pār vaigiem noritēja prieka asaras, bet sirdī viņš pateicās dievam, kas, tik apbrīnojami glābdams viņu īsi pirms nāves soda, nepieļāva vislielāko noziegumu — netaisni apvainota cilvēka bojā eju-.
Jā, Žoāma Dakostas attaisnojums izgaisināja visas
šaubas. Tižuko nozieguma īstais vainīgais pats bija atzinies un sīki izklāstījis apstākļus, kādos noritējusi vardarbība. Ar šifra atslēgas palīdzību tiesnesis Žarrikess turpat uz vietas izlasīja visu kriptogrammu.
Un, lūk, ko tajā apliecināja Ortega: šis nelietis bija kalpojis dimantu raktuvju pārvaldē kopā ar Žoāmu Da- kostu. Jaunais ierēdnis, kuram pienācās pavadīt konvoju uz Riodežaneiro, bija Ortega. Briesmīgais nodoms tikt pie bagātības slepkavības un laupīšanas ceļā viņu nebiedēja, un viņš pavēstīja kontrabandistiem konvoja izbraukšanas dienu.