Laupītāji viņus sagaidīja Viljarikas apkaimē, bet uzbrukuma laikā Ortega izlikās cīnāmies pret tiem kopā ar sardzes zaldātiem: pēdīgi viņš nokrita zemē starp nogalinātajiem, un sazvērnieki viņu aiznesa prom. Tieši tāpēc vienīgais cilvēks, kam šajā slaktiņā izdevās paglābties, apliecināja, ka Ortega kritis.
Taču noziedzniekam laupījums nekāda labuma nedeva; pēc neilga laika sabiedrotie, kuri bija palīdzējuši izdarīt noziegumu, viņu apzaga.
Palicis bez eksistences līdzekļiem, neiedrošinādamies atgriezties Tižuko, Ortega bēga uz Augšamazones provincēm Brazīlijas ziemeļos, kur darbojās mežu policija. Kaut kā vajadzēja dzīvot. Ortega iestājās vienā no nēģeru ķērāju brigādēm, uz kurām ļaudis raugās ar nicinājumu. Neviens viņam tur neprasīja, kas viņš ir un no kurienes nāk. Tā Ortega kļuva mežu policijas uzraugs un gadiem ilgi veica cilvēku mednieka darbu.
Tajā laikā viņam piebiedrojās dēkainis Torress, kuram arī bija apsīkuši eksistences līdzekļi. Abi lieliski sapratās un cieši sadraudzējās. Bet, kā jau Torress sacīja, pamazām neģēli sāka mākt sirdsapziņas pārmetumi. Viņu vajāja atmiņas par noziegumu. Ortega zināja, ka viņa vietā notiesāts cits. Viņš zināja, ka šis nelaimīgais ir viņa bijušais kolēģis Žoāms Dakosta. Bija zināms arī tas, ka netaisni notiesātajam izdevies bēgt no cietuma un ka tāpēc Ortegam pašam nāves soda briesmas nav novērstas.
Un reiz, pirms vairākiem mēnešiem, mežu policijas ekspedīcijas laikā, kad brigāde, šķērsojot Peru robežu, nonāca Ikitosas apkaimē, Ortega, nejauši sastapis Žoāmu Garralu, acumirklī saprata, ka tas ir Dakosta, kas viņu vairs nepazina.
Tieši tad Ortega nolēma darīt visu iespējamo, lai labotu netaisnību, kurai par upuri bija kritis viņa agrākais darba biedrs. Viņš sīki aprakstīja Tižuko noziegumu; raksts, protams, bija sastādīts kā kriptogramma, kuru noziedznieks cerēja nosūtīt Ikitosas fazendas saimniekam kopā ar šifra atslēgu, lai viņš to varētu izlasīt.
Nāve liedza šo ieceri īstenot. Kautiņā ar nēģeriem pie Madeiras smagi ievainots, Ortega nojauta, ka tuvojas gals. Tad noslēpumu, kas visu mūžu viņu bija nomācis, noziedznieks nolēma uzticēt draugam Torresam, kurš no viņa neatkāpās.
Atdevis pašrocīgi rakstīto atzīšanos Torresam un pieprasījis zvērestu, ka tas tiks nogādāts Žoāmam Dakostam, Ortega pateica viņa pieņemto uzvārdu un dzīves vietu, pagūdams līdz ar pēdējo elpas vilcienu izdvest skaitli «432513», bez kura dokuments nebūtu izlasāms.
Mēs jau zinām, kā nekrietnais Torress pēc Ortegas nāves izpildīja drauga pēdējo vēlēšanos, kā, nolēmis izmantot uzticēto noslēpumu savā labā, izmantoja to zemiskas šantāžas nolūkos.
Torresam bija lemts iet bojā, nesasniedzot mērķi, un viņš aiznesa līdzi drauga noslēpumu. Taču Fragozo atklāja Ortegas vārdu, kas bija parakstīts zem dokumenta, un tieši ar tā palīdzību atjautīgajam tiesnesim Zarrike- sam beidzot izdevās dokumentu atšifrēt.
Patiesi, šis raksts, īstākais pierādījums, kuru visi tik dedzīgi meklēja, bija neapstrīdams Žoāma Dakostas nevainības apliecinājums, kas glāba viņa dzīvību un godu.
Pēc tam kad cienījamais tiesnesis visiem par brīdinājumu skaļā balsī bija nolasījis Ortegas drausmīgā nozieguma attēlojumu, pūļa apsveikuma saucieni divkāršojās.
Tagad, saņēmis neapstrīdamu pierādījumu, Žarrikess, pirms tam vienojies ar policijas priekšnieku, pavēstīja, ka, gaidot jaunu pavēli no Riodežaneiro, Zoāms Dakosta cietumā vairs neatgriezīsies, bet dzīvos pie viņa.
Nevienam iebildumu nebija, un Zoāms Dakosta savu tuvinieku un Manausas ļaužu pavadībā kā īsts tautas varonis tika gandrīz vai uz rokām aiznests līdz tiesneša mājām.
Beidzot krietnais Ikitosas fazendas saimnieks saņēma gandarījumu par savas ilggadīgās trimdas ciešanām, taču viņš priecājās par to vairāk ģimenes nekā sevis dēļ, turklāt ļoti lepojās ar savas dzimtenes pilsētu, kas nebija pieļāvusi zemisku netaisnību.
Bet ko pa to laiku darīja Fragozo?
Lāga puisi no visām pusēm ielenca draugi. Benito, Ma- noels un Minja netaupīja glāstus, no viņiem neatpalika arī Lina. Velti lūkodams atspēkot uzslavas, Fragozo vairs nesaprata, kuru īsti uzklausīt. Viņš taču nemaz nebija pelnījis šos cildinājumus! Par visu jāpateicas tikai nejaušībai! Vai tas kāds nopelns, ja viņš pazinis bijušo mežu policijas uzraugu? Nē, protams, nē! Tiesa gan, viņš bija iedomājies uzmeklēt Torresa kādreizējos darba biedrus, taču viņš nebūt nespēja paredzēt, vai tas ko dos un ka Ortegas vārds būs tik vērtīgs.
Brašais Fragozo! Apzināti vai ne, viņš tomēr bija izglābis 2oāmu Dakostu!
Bet cik apbrīnojama notikumu secība beidzot noveda pie mērķa: glābiņš pēdējā brīdī, kad Fragozo Ikitosas mežā gandrīz aizgāja bojā; sirsnīgā uzņemšana fazendā; tikšanās ar Torresu uz Brazīlijas robežas; šā dēkaiņa nokļūšana uz žangadas un galu galā laimīgā sagadīšanās, ka Fragozo Torresu jau bija kaut kur sastapis.
— Jā, tā tas tiešām bija! — Fragozo iesaucās. — Taču par laimīgajām beigām jāpateicas nevis man, bet Linai!
— Man? — jaunā mulate nesaprata.
— Jā gan! — Fragozo iesaucās. — Vai es jebkad aplaimotu tik daudzus cilvēkus, ja nebūtu bijis jūsu liānas, Lina, un jūsu iedomas tai sekot?
Lieki teikt, cik sirsnīgi Fragozo un Linu apsveica un slavēja ne vien Dakostu ģimene, bet arī visi viņa jaunie daudzajos pārdzīvojumos Manausā rastie draugi.
Bet vai savs nopelns apsūdzētā attaisnošanā nebija arī tiesnesim Zarrikesam? Ja, par spīti smalka analītiķa spējām, tiesnesis nevarēja dokumentu uzreiz atšifrēt, viņš tomēr pareizi bija noteicis, kāda ir šifra sistēma. Un kurš vēl bez viņa ar viena paša Ortegas vārda palīdzību būtu atradis skaitli, ko zināja tikai abi mirušie — īstais noziedznieks un Torress?