Tāpēc arī tiesnesis saņēma bezgala daudz pateicības vārdu.
Pats par sevi saprotams, ka tajā pašā dienā uz Riode- žaneiro tika aizsūtīts jauns ziņojums ar sīku notikušā izklāstu, pievienojot tam dokumenta oriģinālu līdz ar šifra atslēgu. Atlika gaidīt jaunas instrukcijas no tieslietu ministra, taču nebija šaubu, ka pavēle liks ieslodzīto nekavējoties atbrīvot.
Atvadas bija visai aizkustinošas,
Ceļotājiem vēl dažas dienas vajadzēja uzkavēties Ma- nausā; pēc tam Zoāms Dakosta ar ģimeni, brīvs no rūpēm un bažām, atvadīsies no tiesneša Zarrikesa un dosies tālāk ar žangadu pa Amazoni, līdz Parā ceļojumu noslēgs kāzu svinības, kā tas bija paredzēts Ikitosā.
Pagāja vēl četras dienas, ceturtajā septembrī pienāca pavēle atbrīvot Zoāmu Dakostu. Kriptogramma bija atzīta par neviltotu. Tas patiesi bija Ortegas — kādreizējā Dimantu apgabala raktuvju pārvaldes ierēdņa rokraksts, un nebija šaubu, ka šo atzīšanos, kur visos sīkumos tika attēlots noziegums, rakstījis viņš pats.
Viljarikā notiesātā Žoāma Dakostas nevainība beidzot bija pilnīgi pierādīta, viņš tika reabilitēts.
Todien tiesnesis Zarrikess pusdienoja uz žangadas kopā ar Dakostas ģimeni; kad tuvojās vakars, viņi sirsnīgi atsveicinājās. Atvadas bija visai aizkustinošas; šķiroties Dakostas ģimene solījās atceļā uz mājām vēlreiz apraudzīt tiesnesi Manausā un ielūdza viņu apciemot vēlāk Ikitosas fazendu.
Nākamajā dienā, piektajā septembrī, saulei lecot, atskanēja aizbraukšanas signāls. Visi iznāca uz milzīgā plosta klāja — Dakosta un Jakita, Minja, Manoels un Benito. Atgrūdusies no krasta, žangada iepeldēja upes vidū un ļāvās straumei, bet Manausas krastmalā sapulcējušos ļaužu apsveikuma saucieni lidoja tai līdzi vēl tad, kad tā nozuda Rionegro līkumā.
XX
LEJAS AMAZONE
Ko lai stāsta par ceļojuma otro daļu, par braucienu lejup pa lielo upi? Godājamā ģimene beidzot bija sagaidījusi laimīgas dienas. 2oāms Dakosta bija sācis jaunu gaišu dzīvi, un tās gaisma apstaroja arī viņa tuviniekus.
Žangada palu ūdeņiem bagātajā Amazonē tagad slīdēja daudz ātrāk. Pa kreisi palika Dona Hozē de Maturi nelielais ciemats, pa labi — Madeira, kas par savu nosaukumu var pateikties veselai flotilei baļķu un koku, kuri gan kailiem stumbriem, gan zaļojošiem zariem peldēja pa straumi no Bolīvijas vidienes. Pēc tam žangada izbrauca cauri Kanīni arhipelāgam, kura salas atgādina kastes ar tajās iedēstītām palmām, tad aizmugurē palika Serpas ciemats, kas, vairākkārt pārceldamies no viena krasta uz otru, beidzot bija apmeties upes kreisajā pusē, kur būdu priekšā kā dzeltens paklājs aizvijas smilšains liedags.
Drīz vien tajā pašā upes krastā palika arī Silves ciemats un pilsētiņa Viljabelja — galvenais gvaranas tirdzniecības centrs šajā provincē, tam sekoja Faro ciemats un slavenā upe Njamunda, kur, kā Oreljana apgalvoja, 1539. gadā viņam uzbrukušas kareivīgas sievietes, kaut gan neviens tās pēc tam vairs netika redzējis; taču šī leģenda devusi Amazones nemirstīgo nosaukumu.
Šajā vietā izbeidzās plašā Rionegro province. Bija sasniegta Paras robeža, un tajā pašā dienā, divdesmit otrajā septembrī, Dakostas ģimene, apbrīnodama ielejas nesalīdzināmo skaistumu, iebrauca tajā lielās Brazīlijas daļā, kas austrumos robežojas ar Atlantijas okeānu.
— Cik bezgala skaisti! — nemitīgi jūsmoja Min ja.
— Tikai pārāk ilgi velkas šis brauciens! — kurnēja Manoels.
— Kāds skaistums! — kundzei piebalsoja Lina.
— Kad reiz mēs tiksim galā! — nopūtās Fragozo.
Sakiet, lūdzu, — kā lai saprotas, ja pasaules uztvere
tik atšķirīga? Laiks tomēr pagāja jautri, un arī Benito, nekur nesteigdamies un nemocīdamies nepacietībā, atguva savu seno līksmo omu.
Pēc brīža žangada izpeldēja cauri bezgalīgām kakao koku plantācijām, uz kuru tumši zaļā fona abos upes krastos no Obidosas līdz Montealegrei iezīmējās visnotaļ izkaisīto būdu salmu dzeltenie vai ķieģeļsarkanie jumti.
Tad parādījās Trombetas grīva. Šīs upes melnie ūdeņi plūst gar pašām Obidosas mājām, te izveidojusies īsta maza pilsētiņa pat ar cietoksni un glītām sarkanām mājiņām gar platajām ielām; šeit, tikai simt astoņdesmit jūdžu no Belemas, atrodas lielas noliktavas, kurās uzglabā apkaimē iegūto kakao.
Drīz vien ceļotāji ieraudzīja citu pieteku — Tapažosu ar tās zaļganpelēkajiem ūdeņiem, kas plūst no dienvidrietumiem, pēc tam bagāto Santarēmu ar vismaz pieci tūkstoši iedzīvotājiem, galvenokārt indiāņiem, kuru pirmās mājeles paceļas plašajos, baltu smilti klātajos liedagos.
Pametusi Manausu, žangada peldēja bez apstājas pa nu jau brīvāko Amazones straumi. Tā brauca dienām un naktīm pieredzējušā loča modrajā vadībā. Viņi nekur vairs nepieturēja, ne lai izklaidētos, ne tirdzniecības nolūkos. Lielais plosts devās tikai uz priekšu, strauji tuvojoties mērķim.
Aiz Alemkeras ciemata upes kreisajā krastā skatienam pavērās plašs apvārsnis. Līdz šim to bija aizklājuši meži, bet tagad aiz tiem iznira pakalnu grēdas, kuru maigi viļņotās līnijas tīkami glāstīja acis, bet tālumā pie apvāršņa vīdēja nenoteiktas robotu kalnu kontūras.
Kā Jakita un viņas meita, tā Lina un vecā Sibēla to visu redzēja pirmoreiz mūžā.
Toties Manoels Paras provincē jutās kā mājās. Viņš zināja, kā sauc divkāršo kalnu grēdu, kas pamazām sašaurināja Amazones gultni.
— Pa labi, — viņš paskaidroja, — puslokā uz dienvidiem aizvijas Parvakarta kalnu grēda. Pa kreisi — Ku- ruva kalni, drīz būsim garām to pēdējām terasveidīga- jām nogāzēm.
— Tātad, mēs tuvojamies mērķim? — Fragozo ievaicājās.
— Tieši tā! — Manoels atbildēja.