Un, tikko jaušami, taču ļoti izteiksmīgi pamādami viens otram ar galvu, abi līgavaiņi droši vien sapratās.
Beidzot, par spīti paisumam, kas, nedaudz palēninot žan- gadas gaitu, lika sevi manīt, jau sākot ar Obidosu, ceļotāji pabrauca garām divām pilsētiņām — Monteaīe- grei un Prainjai de Ontereiro, pēc tam Šingu grīvai, pie kuras apmetušies jurumas cilts indiāņi, kas nodarbojas galvenokārt ar savu ienaidnieku galvaskausu preparēšanu dabzinību kabinetu vajadzībām.
Varen plaša te izpletās Amazone, un skaidri bija jaušams, ka upju karaliene drīz izvērtīsies īstā jūrā. Astoņas, desmit pēdas gara zāle klāja tās krastus, kuru malas ieskāva niedru biezoknis. Pēc brītiņa kā tumši punkti aizmugurē palika pilsētiņas, kuru ziedu laiki jau bija pagājuši, — Boavista un Gurupa.
Un nu upe sadalījās divās platās atzarēs, kas tecēja uz Atlantijas okeānu: viena no tām nogriezās uz ziemeļaustrumiem, otra plūda tieši uz austrumiem, bet starp abām izveidojās lielā Maražo sala. Šī sala ir vesela province. Tās perimetrs nav mazāks par simt astoņdesmit jūdzēm. Salu klāj upju tīkls un purvi, rietumos tā apau-
Araužo izvēlējās ceļu cauri lieliskiem mežiem gar šur tur izkaisītām saliņām.
gusi mežiem, austrumos — savannām, kas ļoti izdevīgas lopkopībai, un tajās ganās neskaitāmi lopu bari.
Šeit lielā Maražo sala Amazones ceļā ir vienīgais dabiskais aizsprosts, kas sadala to divās straumēs netālu īso tās vietas, kur upe savus ūdeņus salej jūrā. Braucot tālāk pa lielāko atzari, garām Kaviānas un Meksiānas salām, žangada nonāktu ap piecdesmit jūdžu platajā grīvā, kur sadurtos ar ūdens valni pororoku, šo bīstamo paisumu, kas trīs dienas pirms jauna vai pilna mēness fāzēm divu minūšu laikā parasto sešu stundu vietā sabango upes ūdeņus divpadsmit līdz piecpadsmit pēdas virs normālā līmeņa.
Šie spēcīgie jūras paisumi un bēgumi ir visbīstamākie. Par laimi, mazākā upes atzare, tā saucamais Breivisa kanāls, dabiska Paras upes pieteka, nav pakļauta briesmīgajai dabas parādībai, paisumi un bēgumi tajā norit daudz mierīgāk. Locis Araužo to labi zināja. Tieši tāpēc viņš izvēlējās šo ceļu cauri lieliskiem mežiem gar šur tur izkaisītām saliņām, kas apaugušas varenām muriti palmām, turklāt laiks solījās būt tik jauks, ka nevajadzēja bīties vētru, kas dažkārt saviļņo Breivisa kanālu.
Pēc pāris dienām žangada pabrauca garām šā kanāla vārdā nosauktajam ciematam; tā apkaime ik gadus vairākus mēnešus slīkst palu ūdeņos, taču ap 1845. gadu šis ciemats ievērojami paplašinājās un izvērtās pilsētiņā ar apmēram simts mājām. Senāk te dzīvoja tapuijas- cilts, taču šie Lejas Amazones indiāņi, arvien vairāk sajaukdamies ar balto rasi, drīzumā iznīks pavisam.
Žangada joprojām peldēja pa upi. Lāgiem tā tuvojās krasta mangrovēm, riskējot aizķerties aiz garajām, āķveidīgajām saknēm, kas stiepās virs ūdens kā milzu krabja kājas, šo tropu koku gludos stumbrus ar gaišzaļām lapotnēm plostnieki reizēm izmantoja par atbalsta punktu, dzenot žangadu uz straumes vidu.
Tad, ar plašu grīvu pievienojoties Amazonei, parādījās Tokantinsa, kurā saplūst daudzas Gojasas provinces upes, pēc tam Možu un Santa Annas pilsētiņa.
Abās upes malās garām slīdēja lieliska panorāma, un šķita, ka no žangadas viena gala uz otru to nemitīgi virza kāds dīvains mehānisms.
Tagad upē jau redzēja simtiem laivu, gan ubas un igaritē, gan vižilingas un dažāda veida pirogas, kā arī mazus un viduvējus Lejasamazones vai Atlantijas piekrastes kuģīšus, kuri cits aiz cita sekoja žangadai kā laivas, kas pavada milzu kara kuģi.
Pēdīgi labajā krastā iznira Santa Marija de Belema do Para — pilsēta, kā to dēvē provinces iedzīvotāji, — ar savām gleznainajām, baltajām vairākstāvu māju rindām, klosteriem, kas slēpās palmu ēnā, ar savas katedrāles un Mersedeses dievmātes baznīcas zvanu torņiem, ar veselu flotili šoneru, brigu un trīsmastu burinieku, kas palīdz šim tirdzniecības centram uzturēt sakarus ar Veco Pasauli.
Žangadas pasažieriem sirdis sāka sist straujāk. Beidzot bija klāt ceļojuma mērķis, kas vēl nesen likās nesasniedzams. Kad Zoāms Dakosta Manausā tika apcietināts un brauciens pusceļā pārtraukts, vai kāds varēja cerēt, ka reiz tomēr ieraudzīs Paras galvaspilsētu?
Un tomēr piecpadsmitajā oktobrī, četrarpus mēnešu pēc aizbraukšanas no īkitosas, ceļotāju priekšā aiz upes līkuma pēkšņi iznira Belema.
Par žangadas ierašanos pilsētā bija pavēstīts pirms vairākām dienām. Notikums ar Žoāmu Dakostu visiem bija zināms. Belema gaidīja šo krietno cilvēku. Viņam kopā ar ģimeni pilsētā gatavoja svinīgu uzņemšanu.
Simtiem laivu devās pretī iebraucējiem, un drīz vien žangadu ielenca ļaudis, apsveicot tautieti ar atgriešanos dzimtenē pēc ilgās trimdas. Tūkstošiem ziņkārīgo, pareizāk sakot, draugu pulcējās uz peldošā ciemata vēl ilgi, pirms tas iebrauca ostā, bet plosts bija pietiekami liels un izturīgs, lai uzņemtu kaut vai veselas pilsētas iedzīvotājus.
Ar vienu no pirmajām pirogām, kas steidzās pretī žan- gadai, ieradās Valdesa kundze. Beidzot Manoela māte varēja apskaut dēla izredzēto, savu nākamo meitu. Cienījamā dāma pati nebija spējīga aizceļot līdz Ikitosai; bet vai Amazone kopā ar viņas nākamajiem radiniekiem nebija atvedusi šurp arī daļiņu fazendas?
Pievakarē Araužo stingri pietauvoja žangadu krastā, nelielā līcītī aiz arsenāla. Šeit nu vajadzēja būt žangadas pēdējai ostai pēc astoņsimt jūdžu garā ceļojuma pa lielo Brazīlijas upi. Tagad indiāņu teltis, nēģeru būdas un noliktavas ar vērtīgo kravu palēnām tiks nojauktas; mazliet vēlāk savukārt nozudīs zaļumos un ziedos grimstošā saimnieka māja, pēc tam ari baznīciņa, kuras
Pie baznīciņas durvīm abus pārus sagaidīja Pasanjas tēvs.