ZELTA ATSLĒDZIŅA JEB BURATINO PIEDZĪVOJUMI
A.Tolsojs
TULKOJUSI ANNA SAKSE ILUSTRĒJUSI MARGARITA STĀRASTE
IZDEVNIECĪBA „LIESMA" RĪGĀ 19 6 5
TULKOJUSI ANNA OZOLA-SAKSE
Redaktore A. Sprlvule. Māksi, redaktors V. Selkovs. Tehn. redaktore V. Sporāne. Korektore /. Rolava. Nodota salikšanai 1964. g. 27. augustā. Parakstīta iespiešanai 1964. g. 21. novembrī. Papīra formāts 70 X 90'/… 6.75 fiz. iespiedi.; 8.90 uzsk. iespiedi.; 5,64 izdevn. 1. Metiens 25 000 eks. Maksā 49 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 18359/J-1834. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības parvaldes Paraugtipogrāfijā Rīgā. Puškina ielā 12. Pašūt. Nr. 1416.
So grāmatu veltu Ludmilai Iļjiņičnai Tolstojai
Priekšvārds
Kad es biju mazs — ļoti ļoti sen, — es lasīju kādu grāmatu, ro sauca «Pinokio jeb koka lelles piedzīvojumi» (koka lelle itāliski — buratino).
Es saviem biedriem, meitenēm un zēniem, bieži stāstīju aizaujošos Buratino piedzīvojumus. Bet, tā kā grāmata bija pazudusi, tad es stāstīju katrreiz citādi, izdomādams tādus piedzīvojumus, kādu grāmatā nemaz nebija.
Tagad, pēc daudz daudz gadiem, es atcerējos savu veco iraugu Buratino un nolēmu izstāstīt jums, meitenes un zēni, neparasto stāstu par šo koka cilvēciņu.
Aleksejs Tolstojs
Galdniekam Džuzepem pagadījas pie rokas malkas pagale, kas pīkstēja cilvēka balsī
Sensenos laikos kādā pilsētiņā Vidusjūras krastā dzīvoja vecs galdnieks Džuzepe, saukts Zildegunis.
Reiz viņam pagadījās pie rokas malkas pagale, parasta pagale, ar kādām ziemas laikā kurina pavardu.
— Nav slikta, — Džuzepe sevī noteica, — no tās varētu iztaisīt tādu kā galda kāju …
Džuzepe uzlika brilles, kas bija notītas ar aukliņu, — jo arī brilles bija vecas, — pagrozīja malkas pagali rokās un sāka to ar cirvīti tēst. Bet, tikko viņš bija sācis tēst, kāds neparasti smalkā balstiņā iepīkstējās:
— Ai-ai, lēnāk, lūdzami!
Džuzepe atstūma brilles uz paša degungaliņa un sāka aplūkot darbnīcu, — neviena nav…
Viņš paraudzījās zem ēvelsola, — nav neviena…
Viņš ielūkojās grozā ar ēveļskaidām, — nav…
Viņš izbāza galvu pa durvīm, — arī uz ielas neviena…
«Vai tiešām man tā tikai likās?» Džuzepe nodomāja. «K;is gan te varēja pīkstēt? …»
Viņš atkal paņēma cirvīti, un atkal — tiklīdz cirta pa pagali…
— Vai, sap taču, es saku! — sīka balstiņa iegaudojas.
Šoreiz Džuzepe no tiesas pārbijās, viņam pat brilles no-
svīda… Viņš izskatīja visus istabas kaktus, ielīda pat pavardā un, galvu piešķiebis, ilgi vērās dūmenī.
— Nav neviena …
«Varbūt es kaut ko nepiemērotu esmu iedzēris un man ausīs džinkst?» Džuzepe klusībā prātoja.
Nē, šodien viņš neko nepiemērotu nebija dzēris… Mazliet nomierinājies, Džuzepe paņēma ēveli, piedauzīja ar āmuru, lai asmens izlien ne pārāk daudz un ne pārāk maz, bet tā mēreni, uzlika pagali uz ēvelsola un — līdzko noritinājās pirmā skaidiņa…
— Vai, vai, vai, vai, paklausieties, ko jūs knaibāties? — izmisīgi iespiedzās sīkā balstiņa …
Džuzepe nometa ēveli, kāpās, kāpās atpakaļ un apsēdās taisni uz grīdas: viņš atskārta, ka smalkā balstiņa nāca no pagales.
Džuzepe atdavina runājošo pagali savam draugam Karlo
Tobrīd pie Džuzepes ienāca viņa sensenais draugs leijerkastnieks, vārdā Karlo.
Kādreiz Karlo ar platu salmeni galvā un ar lielisku leijerkasti bija staigājis apkārt pa pilsētām un dziedādams un muzicēdams pelnījis sev maizes kumosu.
Tagad Karlo bija jau vecs un vārgs, un viņa leijerkaste sen saplīsusi.
— Sveiks, Džuzepe! — viņš sacīja, ienākdams darbnīcā. — Ko tu tā sēdi uz grīdas?
— Es, vai redzi, esmu pazaudējis mazu skrūvīti… Lai, rauj viņu jods! — Džuzepe atbildēja un pašķielēja uz pagali. — Nu, bet kā tev klājas, vecais?
— Slikti, — Karlo atbildēja. — Domāju, domāju, kā lai nopelnu maizi… Būtu kaut tu man palīdzējis, padomu devis, vai..,
— Kas tur liels, — Džuzepe jautri iesaucās un klusībā nodomāja: «Tūdaļ es tikšu vaļā no tā nolādētā malkas gabala.» — Nekas nav vienkāršāk: vai redzi, uz ēvelsola guļ varena pagale, ņem to sev, Karlo, un aiznes mājās..,
— E-he-he, — Karlo sašļucis novilka, — un kas būs tālāk? Aiznesīšu pagali mājās, bet manā būcenī pat pavarda nav.
— Es tev no tiesas saku, Karlo… Ņem nazīti, izgreb no šās pagales lelli, iemāci to runāt visādus jokus, dziedāt un dejot un nēsā apkārt pa sētām. Nopelnīsi sev maizes riecienam un glāzītei vīna.
Tobrīd uz ēvelsola, kur gulēja pagale, jautra balstiņa iečl- vinājās:
— Bravo, lieliski izdomāts, Zildeguni!
Džuzepe atkal sāka aiz bailēm drebēt, bet Karlo tikai izbrīnā lūkojās apkārt, — no kurienes gan skan balss?
— Nu tencinu, Džuzepe, par padomu, dod tad arī šurp to savu pagali.
Džuzepe paķēra pagali un aši pasvieda to draugam. Bet vai nu viņš bija neveikli pagrūdis, vai arī tā pati palēcās un iebelza Karlo pa galvu.
— Ak tad tādas tās tavas dāvanas! — Karlo apvainots Iesaucās.
— Piedod, draudziņ, es tas nebiju, kas tev iebelza.
— Tātad es pats sev būšu iebelzis pa pauri?
— Nē, draudziņ, jādomā, pagale pati tev iebelzusi.
— Nav tiesa, tu iebelzi…
— Nē, es ne…
— Es zināju, ka tu esi žūpa, Zildeguni, — Karlo sacīja, — bet tu turklāt esi arī melis.
— Ak tu man lamāsies! — Džuzepe iekliedzās. — Nu, panācies jel tuvāk!…
— Panācies pats tuvāk, es tevi kampšu aiz snīpja!…
Abi večuki sapūtās un klupa viens otram virsū. Karlo sakampa Džuzepi aiz zilā deguna. Džuzepe pagrāba Karlo aiz sirmajiem matiem, kas tam auga ap ausīm.