Balss atbildēja:
— Bruņurupuča Tortila noslēpumu.
Purvadūķis aiz šausmām lēni noslīdēja pagaldē. Karabasam Barabasam atkārās žoklis.
— Kur atrodas durvis, kur atrodas durvis? baiss kauca ka rudens naktī vējš dūmenī…
— Atbildēšu, atbildēšu, stāvi klusu, stāvi jel klusu! Karabass Barabass nočukstēja. — Durvis ir veca Kai lo kambarīti aiz uzgleznotā pavarda…
Tikko viņš bija šos vārdus pateicis, no āra Ienāca saimnieks.
— Āre, uzticami ļaudis, par naudu tie jums, sinjor, atvedis kaut pašu velnu…
Un viņš norādīja uz lapsu Alisi un runci Bazilio, kuri stavēja uz sliekšņa. Lapsa godbijīgi noņēma veco platmali.
— Sinjors Karabass Barabass uzdāvinās mūsu nabadzībai desmit zelta gabalus, un mēs nodosim jūsu rokās nelieti Buratino, no šās vietas neizkustēdamies.
Karabass Barabass iebāza roku vestes kabatā zem bārdas un izvilka desmit zelta gabalus:
— Te būs nauda, bet kur ir Buratino?
Lapsa vairākkārt pārskaitīja naudas gabalus, nopūtās, atdodama pusi runcim, un parādīja ar ķepu:
— Viņš ir šai krūzē, sinjor, jums tepat deguna gala…
Karabass Barabass pakampa no galda krūzi un trakās dusmās trieca to pret akmens grīdu. No lausku un apgrauzto kaulu čupas izlēca Buratino. Kamēr visi stāvēja, mutes iepīt tuši, viņš kā bulta izšāvās no traktiera pagalmā — taisni pie gaiļa, kas lepni te ar vienu, te ar otru aci aplūkoja nobeigušos tārpiņu.
— Tu esi tas, kas mani nodevis, tu, vecā kotlešu guļa! degunu nikni pastiepis, Buratino viņam uzbrēca. Nu, tagad šķin, ko nagi nes…
Un viņš cieši ieķērās gailim varenajā astē. Gailis, neka nesa prazdams, izplēta spārnus un deva kājām ziņu. Buratino tenteriski vien tam pakaļ, no kalna lejā, ceļam pāri, pa lauku uz mežu.
Karabass Barabass, Purvadūķis un traktiernieks pedīgi attapās no izbrīna un izskrēja Buratino pakaļ. Taču, lai cik viņi lūkojās uz visām pusēm, Buratino nekur nebija Ieraugāms, tikai tālumā pa lauku pilnā sparā diedza gailis. Bet, ta ka visi zināja, ka gailis ir muļķis, tad neviens viņam nepievērsa uzmanību.
Buratino pirmoreiz mūža krīt izmisuma, taču viss beidzas laimīgi
Muļķa gailis, gluži nomocījies, knābi ieplētis, tikko vairs jaudāja paskriet. Buratino beidzot palaida vajā viņa saburzīto asti.
— Vācies, ģenerāl, pie savām vistām…
Un viens pats devās turp, kur caur lapotni spoži mirgoja Gulbju ezers.
Rau, arī priede akmeņainajā nogāzītē, rau, ari ala. Visapkārt izsvaidīti salauzīti žagari. Zāle nobradāta riteņu sliedēm.
Buratino briesmīgi sāka dauzīties sirds. Viņš nolēca no pa- kalniņa, ielūkojās zem grumbuļainajām saknēm.
Ala bija tukša!!!
Ne Malvīnes, ne Pjero, ne Artemona.
Tikai divas lupatiņas mētājās zemē. Viņš tās pacēla, — tās bija no Pjero krekla atrautas piedurknes.
Draugus kāds bija nolaupījis! Viņi bija pagalam! Buratino nokrita uz mutes zemē, — viņa deguns iedūrās dziļi smiltīs.
Tikai tagad viņš saprata, cik draugi tam dārgi. Lai ari Malvīne noņemas ar audzināšanu, lai Pjero tūkstoškārt no vietas lasa pantiņus, — Buratino būtu atdevis pat zelta atslēdziņu, lai atkal ieraudzītu draugus.
Viņam turpat pie galvas bez trokšņa pacēlās irdena zemes čupiņa; izlīda samtains kurmis ar rožainām ķepiņām, trīs reizes čīkstoši nošķaudījās un pastāstīja:
— Es esmu akls, bet lieliski dzirdu. Surp atbrauca rateļi, ko vilka aitas. Tajos sēdēja Muļķu Pilsētas gubernators Lapsa un slepenpolicisti. Gubernators pavēlēja:
«Ņemt ciet neliešus, kas piekāvuši manus labākos policistus pie dienesta pienākumu izpildīšanas! Ņemt ciet!»
Slepenie atbildēja:
«Vau!»
Viņi metās alā, un tur sākās briesmīga kņada. Tavus draugus sasēja, iesvieda rateļos kopā ar paunām un aizbrauca.
Kāda jēga bija gulēt, degunu smiltīs iebāzušam! Buratino pietrūkās kājās un sāka skriet pa riteņu pēdām. Apjoza apkārt ezeram un iznāca ar biezu zāli apaugušā laukā.
Gāja, gāja… Nekāda plāna viņam galvā nebija. Jāglābj biedri, vairāk nekā.
Viņš nonāca pie kraujas, no kuras aizviņnakt bija noripojis dadžos. Lejā viņš ieraudzīja pieglumējušo dīķi, kur dzīvoja bruņurupucis Tortils. Pa ceļu lejup uz dīķi brauca rateļi; tos vilka divas galīgi izģindušas, nopluskājušās aitas.
Uz bukas sēdēja trekns runcis piepūstiem vaigiem un zelta brillēm, — viņš kalpoja pie gubernatora par slepeno ausīs čukstētāju. Aiz viņa — cienīgais Lapsa, gubernators… Uz saiņiem gulēja Malvīne un Pjero, un apsējos ievīstītais Artemons, — viņa allaž tik skaisti izsukātā aste ar pušķi vilkās pa zemi.
Rateļiem pakaļ soļoja divi slepenpolicisti — dobermanpinčeri.
Pēkšņi slepenpolicisti pacēla savus suņa purnus un ieraudzīja uz kraujas Buratino balto cepurīti.
Straujiem lēcieniem pinčeri devās pa stāvo nogāzi augšā. Taču, iekām tie nokļuva līdz augšai, Buratino — viņam jau vairs nebija kur sprukt — pacēla rokas pār galvu un kā bezdelīga šāvās lejup no visstāvākās vietas taisni netīrajā, ūdenslēcu aizvilktajā dīķī.
Viņš krita lejup pa līkni un, protams, būtu nokļuvis dīķī tēvoča Tortila aizsardzībā, ja neuznākusi spēja vēja brāzma.
Vējš paķēra viegliņo koka Buratino, sagrieza, savirpināja to «dubultgrīstē», pasvieda sāņus, un viņš krizdams iedrāzās taisni rateļos, gubernatoram Lapsam uz galvas.
Treknais runcis ar zelta brillēm aiz pārsteiguma novēlās no bukas un, tā kā viņš bija nelietis un gļēvulis, izlikās paģībis.
Gubernators Lapsa, kas arī bija pēdīgais zaķapastala, spiegdams laida ļekas vaļā pa nogāzi un turpat ielīda āpša alā. Jauki viņam tur neklājās: āpši mēdz bargi izrēķināties ar tādiem nelūgtiem viesiem.