— Sīs durtiņas un šo zelta atslēdziņu, — stāstīja Karlo, — ļoti senos laikos darinājis kāds veikls meistars. Paraudzīsim, kas noglabāts aiz durtiņām.
Viņš iebāza slēdzenīti atslēgas caurumā un pagrieza… Atskanēja paklusa, ļoti patīkama mūzika, it kā mūzikas kastē būtu sākušas spēlēt ērģelītes.
Karlo tētis pagrūda durtiņas. Tās čīkstēdamas lēni vērās vaļā.
Tobrīd aiz loga nodimdēja steidzīgi soļi un Karabasa Barabasa balss norēca:
— Tarabaras karaļa vārdā — arestējiet veco blēdi Karlo!
Karabass Barabass ielaužas kambarītī zem kāpnēm
Karabass Barabass, kā jau zinām, bija veltīgi nopūlējies pierunāt miegaino policistu, lai arestē Karlo. Nekā nepanācis, Karabass Barabass skriešus devās pa ielu projām.
Viņa plīvojošā bārda ķērās garāmgājējiem aiz pogām un lietussargiem. Viņš grūstījās un kņadzināja zobus. Puikas viņu pavadīja griezīgiem svilpieniem un svieda viņam pa muguru ar sapuvušiem āboliem.
Karabass Barabass iedrāzās pie pilsētas priekšnieka. Priekšnieks šai karstajā stundā vienās peldbiksitēs sēdēja dārzā pie strūklakas un dzēra limonādi.
Priekšniekam bija sešas pazodes, deguns iegrimis sārtajos vaigos. Zem liepas viņam aiz muguras četri drūmi policisti vienā laidā korķēja vaļā limonādes pudeles.
Karabass Barabass nokrita ceļos priekšniekam pie kājām un, ar bārdu iztriepdams asaras pa visu seju, gaudoja:
— Es, nelaimigais sērdienis, esmu apvainots, apzagts, piekauts.. .
— Kas tev, sērdienim, darījis pāri? — priekšnieks tusnīdams jautāja.
— Mans niknākais ienaidnieks, vecais leijerkastnieks Karlo. Viņš nozaga man trīs pašas labākās lelles, viņš grib nodedzināt manu slaveno teātri, viņš aizdedzinās un aplaupīs visu pilsētu, ja viņu tūliņ nearestēs.
Pastiprinādams savus vārdus, Karabass Barabass izvilka sauju zelta naudas un iebēra priekšniekam tupelē.
īsi sakot, viņš tā sapūta un samelsa, ka iztrūcies priekšnieks pavēlēja četriem policistiem, kas stāvēja zem liepas:
— Sekojiet cienījamam sērdienim un dariet likuma vārdā visu, kas vajadzīgs!
Karabass Barabass ar četriem policistiem aizdrāzās uz Karlo kambarīti un iebrēcās:
— Tarabaras karaļa vārdā — arestējiet zagli un nelieti!
Taču durvis bija ciet. Kambarītī neviens neatsaucās. Karabass Barabass pavēlēja:
— Tarabaras karaļa vārdā — lauziet vaļā durvis!
Policisti piespieda, satrunējušās durvju pusītes izgāzās no
virām, un četri braši policisti, zobenus šķindinādami, ar brikšķi ievēlās kambarītī zem kāpnēm.
Tas notika tai pašā brīdī, kad Karlo tētis saliecies gāja iekša pa slepenajām durtiņām.
Viņš pazuda pēdējais. Durtiņas — džinks… — aizcirtās. Klusā mūzika mitējās. Kambarī zem kāpnēm mētājās tikai savazāti apsēji un saplēsts audekls ar uzgleznoto pavardu …
Karabass Barabass pielēca pie slepenajām durtiņām un saka tās dauzīt ar dūrēm un papēžiem:
Tra-ta-ta-ta!
Taču durtiņas bija stipras.
Karabass Barabass atskrējās un likās durvīs ar dibengalu.
Durtiņas nepadevās.
Viņš piecirta kāju un uzbļāva policistiem:
— Lauziet vaļā tās sasodītās durvis — Tarabaras karaļa vārdā!…
Policisti taustīja viens otru: šim belziena pēdas uz deguna, tam puns pakausi.
— Nē, tas ir ļoti grūts darbs, — viņi atteica un devās pie pilsētas priekšnieka ziņot, ka viņi visu izdarījuši pēc likuma, taču vecajam leijerkastniekam, šķiet, palīdz pats nelabais, jo viņš izbēdzis caur sienu.
Karabass Barabass plēsa sev bārdu, nogāzās uz grīdas un ņēmās kā traks kaukt, gaudot un valstīties pa tukšo kambarīti zem kāpnēm.
Ko viņi atrada aiz slepenajam durvīm
Kamēr Karabass Barabass valstījās kā negudrs un plūca sev bārdu, Buratino pa priekšu un viņam pakaļ Malvīne, Pjero, Artemons un vispēdīgi Karlo tētis devās lejup pa stāvām akmens kāpnēm pazemē.
Karlo tētis turēja rokā sveces galu. Tās plīvojošā uguntiņa meta lielas ēnas no Artemona pinkainās galvas vai Pjero izstieptās rokas, taču nespēja apgaismot tumsu, kurā grima kāpnes.
Malvīne knieba sev ausīs, lai aiz; bailēm nesāktu kaukt.
Pjero, kā parasti, ne no šā, ne no tā murmināja pantus:
Dej pa mūriem ēnas garas, Bailēm nav pār mani varas. Lai šīs kāpnes nez cik stāvas, Lai mums tumsa draud ar nāvi, — Tik un tā šis ceļojums Kaut kur izbeigsies tak mums …
Buratino bija aizsteidzies biedriem priekšā, viņa baltā rūķu cepure tikko vīdēja dziļi lejā.
Pēkšņi tur kaut kas iešņācās, nokrita, sāka ripot un atskanēja Buratino žēlā balss:
— Šurpu, palīgā!
Vienā mirklī Artemons, aizmirsis brūces un izsalkumu, apgāza Malvīni un Pjero un kā melns viesulis šāvās zemē pa kāpnēm.
Noklabēja zobi. Kāds radījums nejauki iespiedzās.
Tad viss apklusa.
Tikai Malvīnes sirds sita skaļi kā modinātājs pulkstenis.
Plats gaismas stars no lejas iesitās kāpnēs. Sveces uguntiņa Karlo tētes rokās kļuva dzeltena.
— Skatieties, skatieties ašāk! — Buratino skaļi sauca.
Malvīne ar skubu sāka atmuguriski rāpties lejā — no pakāpiena uz pakāpienu; lēkādams viņai sekoja Pjero. Vispēdējais salīcis kāpa Karlo, koka tupelēm vienā gabalā mūkot no kājām.
Lejā, tur, kur stāvās kāpnes beidzās, uz akmeņiem izliktā laukumiņa sēdēja Artemons. Viņš laizījās. Pie kājām tam gulēja nožņaugta žurka Cauksture.
Buratino ar abām rokām cēla augšā sadēdējušo tūbas aizkaru, kas sedza caurumu akmens sienā. No turienes plūda zilgana gaisma.
Pirmais, ko viņi, pa caurumu ielīduši, ieraudzīja, bija saules staru kūlis. Tas plūda pa apaļo logu velvētajos griestos.