— Paga, bērni, bet kā tad būs ar mācīšanos? — iejautājās Karlo tētis.
Visi reizē attrauca:
— Mācīsimies no rītiem… Bet vakaros spēlēsim teātri…
— Tad nu gan, — Karlo tētis bija ar mieru, — bet es, bērniņi, spēlēšu leijerkasti godājamās publikas uzjautrināšanai; un, ja sāksim braukāt apkārt pa Itāliju no vienas pilsētas uz otru, tad es vadīšu zirgus un vārīšu auna gaļas viru ar ķiplokiem..,
Artemons klausījās, ausi piešķiebis, grozīja galvu un spožām acīm raudzījās draugos, jautādams: bet ko gan viņš lai dara?
Buratino teica: — Artemons pārzinās butaforijas un teātra kostīmus, viņam dosim noliktavas atslēgas. Priekšnesumu laikā viņš var aiz skatuves tēlot lauvas rūkšanu, degunradža kāju di- poņu, krokodila zobu griešanu, vēja gaudošanu — to var panākt, aši luncinot asti, — un citas nepieciešamas skaņas.
— Nu bet tu, bet tu, Buratino? — visi jautāja. — Kas tu gribi teātrī būt?
— Ak jūs savādnieki, es komēdijā tēlošu pats sevī un kļūšu slavens visā pasaulē!
Jaunais leļļu teātris rīko pirmo izrādi
Karabass Barabass sēdēja pie pavarda riebīga oma Nlapļa malka tikko gruzdēja. Ārā gāza lietus. Caurais leļļu traļu ļumi', teceja. Lellem rokas un kajas bija kļuvušas mitras, un uitT.uīaJu mos neviens negribēja strādāt, pat ja draudēja ar septiņastaliio pletni. Lelles jau trešo dienu nebija nekā ēdušas un, noliktavu LI/, naglām sakārtas, draudīgi sačukstējās.
No rīta nebija pārdota neviena biļete uz teātri. Un kas tad gan lai būtu nācis skatīties Karabasa Barabasa garlaicības lugas un badā pamirušos un noskrandušos aktierus!
Pilsētas tornī pulkstenis nosita seši. Karabass Barabass īgni vilkās uz skatītāju zāli — tukšs!
— Kaut velns parāvis visus visgodājamos skatītājus! viņš noņurdēja un izgāja uz ielas. Izgājis paskatījās, samirkšķina|.i acis un ieplēta muti tik platu, ka tajā bez pūlēm varētu ielaisties vārna.
Iepretim viņa teātrim pie lielas, jaunas audekla telts, neve rodams drēgno jūras vēju, drūzmējās pūlis.
Uz paaugstinājuma virs telts ieejas stāvēja cilvēciņš ar garu degunu, rūķu cepuri galvā, pūta gārdzošā taure un kaut ko klaigāja.
Publika smējās, sita plaukstas, un daudzi gāja telti iekša
Pie Karabasa Barabasa pienāca Purvadūķis; viņš stiprak nekā jebkad oda pēc dūņām.
— E-he-he, — viņš vilka, raukdams seju skābas grumbas, — ne pagalam neveicas ar dziedniecības dēlēm. gribu Iet, rau, pie viņiem, — Purvadūķis norādīja uz jauno telti, gribu pieteikties par sveču aizdedzinātāju vai grīdu slaucītāju
— Kam tad tas nolādētais teātris pieder? No kurienes tas radies? — Karabass Barabass rēca.
— Tur lelles pašas atvērušas savu teātri «Zibens», viņas pašas raksta lugas pantos un pašas spēlē.
Karabass Barabass nošņirkstināja zobus, paraustija sevi aiz bārdas un soļoja uz jauno audekla telti.
Virs ieejas tajā klaigāja Buratino:
— Pirmā izrāde, interesanta, aizraujoša komēdija par koka cilvēciņu dzīvi. Patiesīgs notikums par to, kā mēs ar asprātību, drosmi un bezbailību uzvarējām visus savus ienaidniekus…
Stikla būdiņā pie ieejas leļļu teātrī sēdēja Malvīne ar košu lenti gaišzilajos matos un tikko spēja pārdot biļetes visiem, kas vēlējās noskatīties jautro komēdiju no leļļu dzīves.
Karlo tētis, jaunos samta svārkos, grieza leijerkasti un jautri mirkšķināja ar acīm visgodājamai publikai.
Artemons aiz astes vilka no telts ārā lapsu Alisi, kas bija iešmaukusi bez biļetes.
Otrs bezbiļetnieks, runcis Bazilio, bija paguvis aizmukt un, lietum līstot, sēdēja kokā, niknām acīm blenzdams lejup.
Buratino, sapūtis vaigos, sāka taurēt aizsmakušo tauri:
— Izrāde sākas!
Un noskrēja pa kāpnītēm, lai spēlētu komēdijas pirmo ainu, kurā rādīts, kā nabaga Karlo tētis iztēš no malkas pagales koka cilvēciņu, nedomādams, ka tas atnesīs viņam laimi.
Pēdējais uz teātri atvilkās bruņurupucis Tortils, turēdams mutē goda karti no pergamenta papīra ar zelta stūrīšiem.
Izrāde sākās. Karabass Barabass drūmi atgriezās savā tukšajā teātrī. Paņēma pletni ar septiņām astēm. Atslēdza noliktavas durvis.
— Es jūs, nelieši, gan mācīšu slinkot! — viņš neganti ierēcās. — Es jums rādīšu nepievilināt publiku!
Viņš noplīkšķināja pletni. Taču neviens neatbildēja. Noliktava bija tukša. Uz naglām karājās tikai auklu galiņi.
Visas lelles — gan Arlekins, gan meitenes melnās maskās, gan burvji ar smailām, zvaigžņotām cepurēm, gan kuprīši ar gurķu deguniem, gan mori, gan sunīši — visi, visi, visas lelles bija aizmukušas no Karabasa Barabasa.
Nebalsī kaukdams, viņš drāzās ārā no teātra uz ielas. Tur viņš ieraudzīja savus pēdējos aktierus mūkam pāri peļķēm uz jauno teātri, kur spēlēja jautra mūzika, skanēja skaļi smiekli un aplausi.
Karabass Barabass paguva noķert tikai parķa sunīti ar podziņām acu vietā. Taču te viņam, kur gadījies, kur ne, uzklupa Artemons, nogāza viņu zemē, izrāva šuneli un aizdrāzās ar to uz telti, kur aiz kulisēm izsalkušajiem aktieriem bija izvārīta karsta auna gaļas vira ar ķiplokiem.
Karabass Barabass tā arī palika lietū sēžam peļķē.
Saturs
Galdniekam Džuzepem pagadījās pie rokas malkas pagale, kas pīkstēja cilvēka balsī 5
Džuzepe atdāvina runājošo pagali savam draugam Karlo……………………………………………………. 6
Karlo darina koka lelli un nosauc to par Buratino……………………………………………………. 10
Runājošais Circenis dod Buratino gudru padomu……………………………………………………………. 12
Buratino aiz savas vieglprātības gandrīz aiziet bojā. Karlo tētis salīmē viņam apģērbu