Traktieris «Pie trim grunduļiem»
Traktiernieks izmetās viesiem pretim, norāva cepurīti no plikā paura un lūdza ienākt.
— Nebūtu par ļaunu iekost kaut vai sausu garoziņu, — lapsa teica.
— Kaut ar maizes garoziņu būtu pacienājuši, — runcis atbalsoja.
Viņi iegāja traktierī, apsēdās pie pavarda, kur uz iesmiem un pannām cepās gan šis, gan tas.
Lapsa laizījās vienā gabalā, runcis Bazilio salika ķepas uz galda, ūsaino purnu — uz ķepām un ar acīm ieurbās ēdienā.
— Ei, saimniek, — Buratino cienīgi uzsauca, — dodiet mums trīs maizes garoziņas…
Traktiernieks gandrīz vai apvēlās augšpēdus aiz brīnumiem, ka tādi cienījami viesi tik vien pasūta.
— Jautrais, asprātīgais Buratino ar jums joko, saimniek, — lapsa iegrudzinājās.
— Viņš joko, — noburkšķēja runcis.
— Dodiet trīs garoziņas un klāt vēl, lūk, to brīnišķīgi uzcepto auniņu, — lapsa sacīja, — un vēl šo zoslēnu un pārīti baložu uz iesma, un varbūt vēl akniņas…
— Sešas vistreknākās karūsas, — runcis pavēlēja, — un sīkas, jēlas zivtiņas uzkodām.
īsi sakot, viņi paņēma visu, kas atradās uz pavarda; Buratino pašam palika tikai maizes garoziņa.
Lapsa Alise un runcis Bazilio notiesāja visu ar visiem kauliem. Vēderi viņiem uzpūtās, purni spīdēja vien no taukiem.
— Atpūtīsimies stundiņu, — lapsa teica, — un tieši pusnakti dosimies tālāk. Neaizmirstiet mūs pamodināt, saimniek…
Lapsa un runcis ielikās divās mīkstās gultās un rāva vaļā krākt un šņākt. Buratino piemetās kaktā uz sunim nomestām cisām… Sapnī viņam rādījās koks ar apaļām zelta lapām… Tiklīdz viņš pastiepa roku…
— Ei, sinjor Buratino, laiks celties, ir jau pusnakts…
Pie durvīm klauvēja. Buratino uzlēca kājās, izberzēja acis. Gultā ne runča, ne lapsas — tukšs.
Saimnieks viņam paskaidroja:
— Jūsu cienījamiem draugiem labpatika piecelties agrāk, viņi iestiprinājās ar gabalu auksta pīrāga un aizgāja…
— Vai viņi nekā nelika man pateikt?
— Kā nu nelika, lika gan, — lai jūs, sinjor Buratino, ne mirkli nekavēdamies, skrejot pa ceļu uz mežu…
Buratino metās uz durvīm, taču traktiernieks nostājās uz sliekšņa, piemiedza acis un iespieda rokas sānos:
— Bet kas maksās par vakariņām?
— Ai, — Buratino iepīkstējās, — cik tad?
— Taisni vienu zelta gabalu…
Buratino gribēja aši izsprukt viņam gar kājām, bet saimnieks paķēra iesmu, — viņa spurainās ūsas un pat mati virs ausim saslējās stāvus.
— Maksā, nelieti, vai arī es tevi kā vaboli uzduršu uz iesma!
Vajadzēja samaksāt vienu no pieciem zelta gabaliem. Aiz bēdām šņaukādamies, Buratino atstāja nolādēto traktieri.
Nakts bija tumša, vēl vairāk — melna kā sodrēji. Visi gulēja. Tikai virs Buratino galvas nedzirdami lidinājās naktsputns Lēpis.
Glauzdams mīksto spārnu viņam gar degunu, Lēpis atkārtoja:
— Netici, netici, netici!
Buratino pikti apstājās.
— Kam tad?
— Netici runcim un lapsai…
— Ei nu, ei! …
Viņš rikšoja vien tālāk un dzirdēja, ka Lēpis notarkšķēja viņam pakaļ:
— Piesargies no laupītājiem uz šā ceļa…
Buratino uzbrūk laupītāji
Debess malā atplaiksnīja zaļgana gaisma — uzlēca mēness. Priekšā redzams melns mežs.
Buratino sāka iet ātrāk. Kāds viņam aiz muguras ari sāka iet ātrāk. Viņš metās skriet. Kāds nedzirdamiem lēcieniem cilpoja viņam pakaļ. Viņš atskatījās.
' Viņam pakaļ dzinās divi — ar galvās uzmauktiem maisiem, kam acu vietās izgriezti caurumiņi. Viens, pamaza auguma, vēzī- jās ar dunci, otrs, garāks, turēja pistoli, kuras stobrs bija galā platāks un izskatījās kā piltuve…
— Ai-ai! — Buratino iespiedzās un kā zaķis diedza uz tumšo mežu.
— Stāvi, stāvi! — laupītāji kliedza.
Buratino, kaut arī šausmīgi pārbijies, tomēr attapa iegrūst četrus zelta gabalus mutē un nogriezās no ceļa pie kazenājiem aizauguša žoga… Taču te divi laupītāji viņu sagrāba…
— Naudu vai dzīvību!
Buratino, nelikdamies saprotam, ko no viņa grib, tikai aši aši rāva elpu caur degunu. Laupītāji kratīja viņu aiz apkakles, viens draudēja ar pistoli, otrs apčamdīja kabatas.
— Kur tava nauda? — garais rēca.
— Naudu atdod, neš-š-špetneli! — strupais šņāca.
— Saplosīšu lupatās!
— Galvu noraušu!
Te Buratino sāka aiz bailēm tā trīcēt, ka zelta gabali mutē ieskanējās.
— Tad re kur viņam nauda! — laupītāji iekaucās. — Mutē viņam ir nauda …
Viens sagrāba Buratino aiz galvas, otrs — aiz kājām. Un ņēmās viņu kratīt. Bet viņš tikai ciešāk sakoda zobus.
Pagriezuši viņu ar kājām uz augšu, laupītāji dauzīja tam galvu pret zemi. Taču arī tas viņam nebija nekas.
Laupītājs, tas, kurš bija augumā mazāks, sāka ar platu dunci lauzt viņam zobus vaļā. Tepat, tepat būtu arī atlauzis… Buratino izmanījās — un no visa spēka iekoda tam rokā… Taču izrādījās, ka tā nav vis roka, bet gan kaķa ķepa. Laupītājs mežonīgi iekaucās.
Tobrīd Buratino izlocījās kā ķirzaka, metās pie žoga, iespur- dza asajos kazenājos, atstādams uz dzelkņiem bikšeļu un jaciņas skrandas, pārlīda otrā pusē un joza uz mežu.
Mežmalā laupītāji viņu atkal panāca. Viņš palēcās, pieķērās pie līgana zara un uzrāpās kokā. Laupītāji — viņam pakaļ. Taču tos kavēja galvā uzmauktie maisi.
Uzrāpies galotnē, Buratino sašūpojās un pārlēca uz tuvāko koku. Laupītāji — viņam pakaļ…
Taču te tie abi nenoturējās un nogāzās zemē.
Kamēr viņi tur krekstēja un braucījās, Buratino nošļūca no koka un laidās mukt, tik aši cilādams kājas, ka ņirbēja vien.
Mēnesnīcā koki meta garas ēnas. Viss mežs bija vienās strēlēs…