Buratino nokļuva drīz ēnā, drīz viņa baltā cepurīte pazibēja mēness gaismā.
Tā viņš aizkūlās līdz ezeram. Pār spoguļgludo ūdeni kā leļļu teātrī karājās mēness.
Buratino pasviedās pa labi — staigns. Pa kreisi — staigns… Bet viņam aiz muguras atkal sāka brīkšķēt zari…
— Turi viņu, turi!
Laupītāji jau bija gluži klāt, viņi drāzās pa slapjo zāli, augstu palēkdamies, lai ieraudzītu Buratino.
— Rau, kur viņš ir!
Viņam atlika tikai mesties ūdenī. Tobrīd viņš ieraudzīja baltu gulbi, kas, galvu aiz spārna aizbāzis, gulēja netālu no krasta.
Buratino metās ezeriņā, ienira un satvēra gulbi aiz pleznām.
— Go-go, — gulbis pamozdamies noguldzināja, — kas tie par nepieklājīgiem jokiem! Lieciet manas pleznas mierā!
Gulbis izplēta milzīgos spārnus un tobrīd, kad laupītāji jau grasījās tvert Buratino aiz kājām, kas rēgojās no ūdens, gulbis cienīgi aizlidoja pār ezeru.
Viņā krastā Buratino palaida vaļā gulbja pleznas, novēlās zemē, uzlēca kājās un pa sūnainiem ciņiem cauri meldriem skriešus devās taisni uz lielo mēnesi, kas vēlās pār pauguriem.
Laupītaji pakar Buratino koka
Buratino aiz noguruma tikko vilka kājas, gluži kā rudens muša uz palodzes.
Te uzreiz viņš caur lazdas zariem ieraudzīja jauku pļaviņu un tās vidū mazu, mēness apspīdētu mājiņu ar četriem lodziņiem. Uz aizvirtņiem bija uzzīmēta saule, mēness un zvaigznes. Apkārt auga lielas, debeszilas puķes.
Celiņi nokaisīti tīrām smiltiņām. No strūklakas šļācās sīka ūdens strūkliņa, tajā lēkāja svītraina bumbiņa.
Buratino četrrāpus uzlīda uz lieveņa. Pieklauvēja pie durvīm. Namiņā bija kluss. Viņš pieklauvēja stiprāk, — jādomā, tur cieši gulēja.
Šai brīdi no meža atkal izlēca laupītaji. Viņi bija pārpeldējuši ezeru, no tiem straumēm tecēja ūdens. Pamanījis Buratino, augumā mazākais laupītājs nejauki iešņācās kā kaķis, garais iekvankšķējās kā lapsa…
Buratino rokām un kājām bungoja durvis:
— Palīgā, labie ļaudis, palīgā!…
Tad pa lodziņu izliecās skaista meitenīte sprogainiem matiem un jauku, uzrauktu deguntiņu.
Acis viņai bija ciet.
— Meitenīt, atveriet durvis, laupītāji dzenas man pakaļ!
— Ak, kas par blēņām! — meitene sacīja, žāvās pavērusi glīto mutīti. — Man nāk miegs, es nevaru atvērt acis…
Viņa pacēla rokas, miegaini parozījās un pazuda lodziņā.
Buratino izmisumā nokrita uz deguna smiltīs un izlikās pagalam.
Laupītāji pielēca klāt:
— Aha, nu tu mums neizspruksi!…
Grūti iedomāties, ko visu viņi neizdarīja, lai piespiestu Buratino atvērt muti. Nebūtu viņi, pakaļ dzīdamies, pazaudējuši dunci un pistoli, tad tepat arī stāstam par nelaimīgo Buratino bulu beigas.
Pēdīgi laupītāji nolēma viņu pakārt ar galvu uz leju. Piesēja viņam pie kājām auklu, un Buratino palika karājamies ozola zarā… Paši apsēdās zem ozola, slapjās astes atšāvuši, un gaidīja, kad zelta gabali izripos viņam no mutes…
Gaismai austot, sacēlās vējš, lapas ozolā iešalkojās. Buratino šūpojās kā sprungulis. Laupītājiem apnika sēdēt uz slapjajām astēm…
— Pakarājies, draudziņ, līdz vakaram, — viņi draudīgi nošņāca un devās uzmeklēt kādu ceļmalas krodziņu.
Meitene ar gaišzilajiem matiem atgriež Buratino pie dzīvības
Aiz ozola zariem, kur karājās Buratino, izlija rīta blāzma.
Zāle maurā kļuva palsa, debeszilie ziedi pārklājās ar rasas lāsītēm.
Meitene ar cirtainajiem, gaišzilajiem matiem atkal izliecas pa lodziņu, izberzēja un plaši atvēra miegainās, skaistās acis.
Sī meitene bija sinjora Karabasa Barabasa leļļu teātra visskaistākā lelle.
Nespēdama panest saimnieka rupjās manieres, viņa bija aizbēgusi no teātra un apmetusies vientuļajā mājiņā zilgajā laukumā.
Zvēri, putni un daži kukaiņi bija viņai ļoti pieķerušies, jādomā, tāpēc, ka viņa bija labi audzināta un maiga rakstura meitene.
Zvēri viņu apgādāja ar visu dzīvei nepieciešamo.
Kāpuri izspieda no sevis pastu zobu tīrīšanai un čīkstošo durvju ieziešanai.
Bezdelīgas iznīcināja mājas tuvumā lapsenes un odus…
Tātad, atvērusi acis, zilmatainā meitene tūdaļ ieraudzīja Buratino, kas karājās ar galvu uz leju.
Viņa piespieda delnas pie vaigiem un iesaucās:
— Ai, ai, ai!
Zem loga, ausis skurinādams, parādījās dižciltīgais pūdelis Artemons. Viņš tikko bija apcirpis ķermeņa pakaļpusi, kā to mēdza darīt ik dienas. Sprogainā spalva ķermeņa priekšpusē bija rūpīgi izsukāta, pušķītis astes galā pārsiets ar melnu lenti. Uz priekšķepas — sudraba pulkstenis.
— Esmu gatavs!
Artemons piešķieba purnu un mazliet pacēla virslūpu pār baltajiem zobiem.
— Pasauc kādu, Artemon! — meitene parīkoja. — Vajag noņemt nabaga Buratino, ienest namā un ataicināt ārstu…
— Tūlīt!
Artemons aiz centības sāka tā dīdīties, ka slapjās smiltis vien pašķīda zem viņa pakaļkājām…
Viņš uzklupa skudru pūznim, riedams uzmodināja visus tā iemītniekus un aizsūtīja četrsimt skudru — pārgrauzt auklu, kurā karājās Buratino.
Četri simti nopietnu skudru cita pakaļ citai rāpoja pa šauro stidziņu, uzlīda ozolā un pārgrauza auklu.
Artemons ar priekšķepām uztvēra krītošo Buratino un ienesa namā… Nolicis Buratino uz gultas, suņa riksī aizdrāzās uz brikšņiem un tūdaļ atveda no turienes slaveno doktoru Pūci, feldšeri Krupi un pūšļotāju Sienāzi, kas izskatījās kā sauss žagariņš.
Pūce pielika ausi Buratino pie krūtīm.