Sieviete pietvīka un fepni pamāja ar galvu. Viņa ar dziļu interesi uzklausīja katru Lona vārdu.
— Un man jāsaka, — Lons turpināja, — ka esmu gaužām apbēdināts, nesastopot te šodien Deivu.
Viņš uzlika vakariņas uz egļu dēļu galda viena gala, un mēs sākām ēst. Izdzirdusi suņu rejas, sieviete piegāja pie durvīm, pavēra tās un klausījās.
— Kur ir Deivs Volšs? — es klusi pajautāju.
— Miris, — Lons atbildēja. — Varbūt ellē. Es nezinu. Turiet muti!
— Bet jūs nupat teicāt, ka cerējāt šodien viņu te sastapt, — es neatlaidos.
— Turiet taču reiz muti! — tikpat klusi atcirta Lons.
Sieviete bija aizvērusi durvis un nāca atpakaļ, bet es
sēdēju un prātoju par to, ka cilvēks, kas nupat lika man turēt muti, saņem no manis divsimt piecdesmit dolāru lielu mēnešalgu un uzturu.
Kamēr Lons mazgāja traukus, es smēķēju un vēroju sievieti. Viņa likās vēl skaistāka, lai gan šis skaistums bija neparasts, pārdabisks. Kad piecas minūtes, acu ne- nolaizdams, biju skatījies uz viņu, es saņēmos, lai atgrieztos reālajā pasaulē un paraudzītos uz Lonu Makfeinu. Tas man deva iespēju neapstrīdami apzināties, ka arī šī sieviete ir reāla būtne. Sākumā es viņu biju uzskatījis par Deiva Volša sievu, bet, ja jau Deivs Volšs, kā teica Lons, ir miris, tad viņa varēja but vienīgi ša cilvēka atraitne.
Mēs agri aizgājām gulēt, jo rīt bija gaidāma grūta diena. Līdzko Lons palfda man blakus zem segām, es iedrošinājos uzdot viņam jautājumu:
— Vai šī sieviete ir vājprātīga?
— Tāda kā mēnessērdzīga, — viņš atbildēja.
Un, pirms es paguvu noformulēt nākamo jautājumu, Lons Makfeins — varu to apzvērēt — jau gulēja. Viņš vienmēr tā aizmiga: kā palien zem segas, tā acis ciet un gatavs ir, tikai viegli dvašas garaiņi ceļas gaisā. Lons nekad nekrāca.
Otrā rītā mēs ātri ieturējām brokastis, pabarojām suņus, piekrāvām nartas un laidāmies ceļā. Mēs pateicām sievietei ardievas, un viņa, stāvēdama durvīs, nolūkojās, kā mēs aizbraucam. Es paņēmu sev līdzi šā pārdabiskā daiļuma sapņu tēlu; tas it kā iespiedās man acīs, un man vajadzēja tikai nolaist plakstiņus, lai es to atkal ieraudzītu. Pārsteiguma ezers atradās tālu no parastajiem ceļiem, tāpēc taka šeit nebija iestaigāta un mēs ar Lonu pārmaiņus mīdījām ar lielajām, pītajām slēpēm pūkaino sniegu, lai suņi varētu tikt uz priekšu. «Bet jūs taču teicāt, ka cerējāt sastapt Deivu Volšu būdā,» man uz mēles daudzreiz bija jautājums. Tomēr paturēju to pie sevis. Nolēmu pagaidīt, līdz apstāsimies, lai ieturētu pusdienas. Bet, kad pusdienlaiks bija klāt, mēs turpinājām ceļu, jo, kā paskaidroja Lons, pie Tīlī upes satekas ar kādu citu upīti esot aļņu mednieku nometne un līdz turienei mēs varot nokļūt pirms tumsas iestāšanās. Taču no tā nekas neiznāca, jo mūsu vedējsuns Braits lauza lāpstiņu un, veselu stundu noņēmušies ar nabadziņu, bijām spiesti to nošaut. Pēc tam, braucot pāri baļķu sastrēgumam, uz aizsalušās Tīlī apgāzās nartas — un mums vajadzēja apstāties un salabot slieci. Es pagatavoju vakariņas un pabaroju suņus, bet Lons tikmēr nodarbojās ar labošanu; pēc tam mēs kopā devāmies sagādāt naktij ledu un malku. To paveikuši, mēs uzmaucām mokasīnus uz spieķiem, lai žūst pie ugunskura, apsēdamies uz segām un aizsmēķējām.
— Jūs viņu nepazināt? — Lons negaidot iejautājās.
Es papurināju galvu.
— Vai ievērojat viņas matu un acu krāsu, viņas augumu? No tā jau arī cēlies viņas vārds. Viņa bija kā zeltaina saullēkta pirmā siltā blāzma. Viņu iesauca par Zelta Ausmu. Vai tiešām jūs nekad neesat dzirdējis par viņu?
Kā pa miglu atcerējos dzirdējis viņas vārdu, taču tas man neko neizteica.
— Zelta Ausma … — es atkārtoju. — Izklausās pēc dejotājas vārda.
Lons papurināja galvu.
— Nē, viņa bija kārtīga sieviete, vismaz šajā ziņā, kaut gan izdarīja šausmīgu grēku.
— Bet kāpēc jūs visu laiku runājat par šo sievieti pagātnē, it kā viņa būtu mirusi?
— Tāpēc, ka viņas dvēseli klāj tumsa, kas ir tāda pati kā nāves tumsa. Tā Zelta Ausma, kuru pazinu es, kuru pazina Dausona, bet vēl agrāk — Četrdesmitā Jūdze, ir mirusi. Tā nerunīgā, vājprātīgā būtne, kuru mēs redzējām vakar, nav Zelta Ausma.
— Bet Deivs? — es jautāju.
— Viņš uzcēla šo būdu, — Lons atbildēja. — Viņš uzcēla to viņai… un sev. Viņš ir miris. Viņa to gaida. Viņa pa pusei tic, ka Deivs nav miris. Bet kurš tad var izprast traka cilvēka untumus? Varbūt viņa ir pilnīgi pārliecināta, ka Deivs nav miris. Lai nu kā, bet viņa to gaida būdā, kuru viņš pats uzcirtis. Kas cels augšā miroņus? Un kas traucēs dzīvo, kurš īstenībā ir miris? Vismaz es tas nebūšu, un tāpēc es izlikos, ka biju cerējis sastapt Deivu Volšu vakar vakarā. Lieku galvu ķīlā, ka es būtu pārsteigts vairāk nekā viņa, ja tiešām būtu sastapis Deivu.
— Nekā nesaprotu, — es teicu. — Izstāstiet man visu no paša sākuma, kā baltajam cilvēkam pieklājas!
Un Lons sāka stāstīt:
— Reiz dzīvoja vecs francūzis Viktors Sovē, viņš bija dzimis Francijas dienvidos. Zelta drudža dienās viņš atbrauca uz Kaliforniju. Viņš bija viens no pionieriem. Zeltu viņš neatrada, toties sāka ražot zeltu pudelēs, īsāk sakot, kļuva par vīnkopi un vīndari. Viņš sekoja zelta meklētājiem. Tā viņš jau pašā sākumā tika pāri Čilkutam un lejup pa Jukonu devās uz Aļasku ilgi pirms Karmaka atklājuma. To zemes gabalu, kur atrodas vecais ciemats Desmitā Jūdze, atklāja Sovē. Viņš atveda pirmo pastu uz Arktiksitiju. Viņš iežogoja ar mietiņiem akmeņogļu raktuves Porkjupainā pirms gadiem divpadsmit. Viņš atklāja Loftusa atradni Nipenuka zemē. Jāatzīst, ka Viktors Sovē bija krietns katolis,, kas dzīvē mīlēja divas lietas — vīnu un sievietes! Viņš mīlēja visādus vīnus, turpretī sievieti — vienu vienīgo, un tā bija Marī Sovē māte.