Sajā brīdī es skaļi nopūtos, nevilšus iedomādamies, ka maksāju šim cilvēkam divsimt piecdesmit dolāru mēnesī.
— Kas tad nu? — Lons apjautājās.
— Kas? — es neapmierināts atvaicāju. — Es domāju, ka jūs man pastāstīsiet par Zelta Ausmu. Man nav vajadzīga jūsu vecā franču plītnieka biogrāfija.
Lons rāmi aizdedzināja pīpi, dziļi ievilka dūmus un tad nolika pīpi sāņus.
— Bet jūs taču lūdzāt, lai stāstu no paša sākuma, — viņš teica.
— Jā, — es apstiprināju, — no paša sākuma,
— Bet stāsts par Zelta Ausmu tieši sākas ar veco franču plītnieku, tāpēc ka viņš bija Marī Sovē tēvs, bet
Marī Šovē bija Zelta Ausma. Ko vēl jūs gribat? Viktoram Šovē nekad nav lāgā vedies. Viņš šā un tā kūlās pa dzīvi un audzināja Marī, kas atgādināja vienīgo sievieti, kuru viņš bija mīlējis. Viņš ļoti rūpējās par meiteni. Viņš nosauca to mīlināmā vārdā — par Zelta Ausmu. Zelta Ausmas strauts tā nosaukts par godu viņai, Zelta Ausmas ciemats arī. Vecais bija nepārspējams jaunu ciematu vietu meklētājs, tikai viņš pats tajos nekad neapmetās.
Bet tagad sakiet godīgi, — Lons turpināja, kā parasti negaidot mainīdams toni, — jūs viņu redzējāt, ko jūs domājat par viņu … par viņas ārieni, es gribēju teikt. Kāda viņa ir no jūsu skaistuma izjūtas viedokļa?
— Viņa ir ārkārtīgi skaista, — es sacīju. — Savu mūžu neko tamlīdzīgu neesmu redzējis. Lai gan vakar vakarā uzskatīju viņu par prātā jukušu, es nespēju novērst no viņas skatienu. Tā nebija ziņkāre. Tā bija apbrīna, absolūta apbrīna, tik neparasts ir viņas skaistums.
— Kamēr šīs sievietes apziņa nebija aptumšojusies, viņa bija vēl skaistāka, — klusi teica Lons. — Viņa no visas tiesas bija Zelta Ausma. Viņa visiem vīriešiem iekvēlināja sirdis un sagrozīja galvu. Viņa tikko atceras, ka es reiz uzvarējis kanoe sacensībās Dausonā — es, kurš savā laikā viņu mīlēju un kuram arī viņa atzinās mīlestībā. Viņas skaistums' savaldzināja visus vīriešus. Parīds ābolu droši vien būtu piešķīris viņai, un nekāds Trojas karš nebūtu izcēlies, bet viņa piedevām būtu atraidījusi Parīdu. Bet tagad šī sieviete dzīvo tumsā. Viņa, kas mūždien svaidījās, tagad ir uzticīga — uzticīga ēnai, cilvēkam, kura nāvi viņa neapjēdz.
Lūk, kā tas viss notika. Atceraties, ko es vakar vakarā stāstīju par Deivu Volšu, par Lielo Deivu Volšu? Viņš bija tāds, kādu es viņu aprakstīju, un vēl daudz, daudz labāks. Viņš ieradās šajā zemē astoņdesmito gadu beigās, jums viņš ir pionieris. Toreiz viņam bija divdesmit gadu. Viņš bija dūšīgs kā jauns vērsēns. Divdesmit piecu gadu vecumā viņš spēja pacelt no zemes trīspadsmit piec- desmitmārciņu miltu maisus. Sākumā katru reizi gada beigās bads viņu padzina no šejienes. Tolaik šī bija neapdzīvota zeme. Ne upju tvaikoņu, ne pārtikas, nekā, vienīgi laši un trušu pēdas. Bet pēc tam, kad bads trīs reizes bija aiztrencis Deivu prom, viņš pateica, ka nu viņam pietiekot, un palika uz nākamo gadu. Viņš iztika no gaļas vien, ja palaimējās medībās. Tajā ziemā Deivs apēda vienpadsmit suņus un tomēr palika. Viņš palika arī nākamo ziemu un vēl vienu ziemu. Tā viņš arī palika te uz visiem laikiem. Viņš bija vesels kā vērsis. Strādāja tā, ka visstiprākie vīrieši šajā zemē neturēja viņam līdzi. Viņš varēja panest smagāku nastu nekā jebkurš Cilkutas indiānis, viņš prata rīkoties ar airiem labāk nekā jebkurš stiķu cilts indiānis, viņš varēja cauru dienu soļot ar slapjām kājām, kad termometrs rādīja piecdesmit grādu zem nulles, un tas, es jums teikšu, liecināja kaut ko par viņa izturību. Jūs apsaldēsiet kājas divdesmit piecu grādu salā, ja saslapināsiet tās un nepārausiet.
Deivam Volšam spēka bija kā vērsim. Un ar visu to viņš bija maigs un labsirdīgs cilvēks. Kurš katrs varēja viņu piešmaukt, pēdējais zaļknābis nometnē varēja izvilkt viņam pēdējo dolāru. «Tas mani neapbēdina,» Deivs pasmiedamies atteica, kad viņam pārmeta mīkstsirdību. «Tādēļ es naktīs augšā nemostos.» Tikai neiedomājieties, ka viņš bija cilvēks bez mugurkaula. Atcerieties, kā viņš gāja pēc lāča ar rotaļu šauteni! Kad nonāca līdz kautiņam, Deivs nebija atturams. Kad viņš bija iejaucies kautiņā, viņš nebija novaldāms. Pret vājiem viņš bija maigs un labs, turpretī stiprajam vajadzēja griezt viņam ceļu. Deivs bija vīrietis, kuru mīlēja vīrieši, un tā ir visaugstākā uzslava.
Deivs nepiedalījās lielajā skrējienā uz,,Dausonu, kad Karmaks uzdūrās Bonanzas dzīslai. Deivs pats tolaik strādāja pie Mamona strauta. Viņš atrada zeltu pie Ma- mona strauta. Tajā ziemā, viņš izskaloja zeltu par astoņdesmit četriem tūkstošiem un nodalīja ar mietiņiem zemes gabalu, kas solīja nākamajā ziemā ienest pārsimt tūkstošu. Kad pienāca vasara un zeme atkusa, Deivs devās augšup pa Jukonu uz Dausonu, lai apskatītu Karmaka zemes gabalu. Tur viņš arī ieraudzīja Zelta Ausmu. Es atceros to nakti. Es to nekad neaizmirsīšu. Tas notika pilnīgi negaidot, un briesmīgi ir iedomāties, ka tāds spē- konis top nevarīgs kā bērns, tiklīdz uz viņu mīlīgi paskatās tāds trausls, blonds sieviešu kārtas radījums kā Zelta Ausma. Tas notika viņas tētiņa — vecā Viktora Sovē būdā. Kāds draugs bija paņēmis Deivu līdzi aprunāties par ciematu vietām pie Mamona strauta. Taču viņš runāja maz un nesaprotami. Es jums saku, Zelta Ausmas izskats vien sajauca Deivam prātus. Pēc Deiva aiziešanas vecais Viktors Sovē apgalvoja, ka ciemiņš bijis piedzēries. Un viņš tiešām bija piedzēries. Bet stiprais dzēriens, kas viņu bija apskurbinājis, bija Zelta Ausma.