Taču es aizsteidzos priekšā notikumiem. Deivs Volšs nebija uz «Glendeila» tā iemesla dēļ, ka viņš atradās uz «Zelta raķetes». Tas notika tā. Aizkavējies Dausonā Zelta Ausmas dēļ, viņš pa ledu devās lejup uz Mamona strautu. Tur viņš redzēja, ka Daskijs Bērnss tiek galā ar savu darbu tik labi, ka viņam, Deivam, nav ko nīkt atradnē. Tad viņš piekrāva nartas ar pārtiku, iejūdza suņus, paņēma līdzi kādu indiāni un devās uz Pārsteiguma ezeru. Viņu mūždien bija saistījušas šīs vietas. Jūs varbūt nezināt, ka strautā nebija ne tik, cik melns aiz naga, bet toreiz domāja, ka tam ir spoža nākotne, un Deivs nolēma uzcirst tur būdu s.ev un Zelta Ausmai. Tā ir tā pati būda, kurā mēs pārnākšņojām. Pabeidzis darbu, viņš kopā ar indiāni laida uz Tīlī sateku aļņu medībās.
Un, lūk, kas notika. Uznāca pamatīgs sals. Dzīvsudrabs termometrā noslīdēja līdz četrdesmit, tad līdz piecdesmit un, visbeidzot, līdz sešdesmit grādiem zem nulles. Man palicis prātā šis sals — es toreiz biju Četrdesmitajā Jūdzē, — pat dienu atceros. Vienpadsmitos no rīta spirta termometrs sabiedrības «N. A. T. un T.» veikalā rādīja septiņdesmit piecus grādus zem nulles. Tajā rītā Deivs Volšs ar savu nolādēto indiāni medīja alni netālu no Tīlī satekas. To es vēlāk uzzināju no indiāņa — mēs kopā ceļojam pa ledu līdz Daijai. Tajā rītā indiāņa kungs ielūza ledū un kļuva slapjš līdz jostas vietai. Viņš, protams, momentā sāka stingt. īstenībā tūlīt vajadzēja kurināt uguni. Taču Deivs Volšs bija cietpauris. Līdz nometnei, kur jau dega ugunskurs, bija atlikusi tikai pusjūdze. Kāda vajadzība kurināt jaunu? Deivs uzvēla indiāņa kungu sev uz muguras un skrēja ar viņu pusjūdzi, bet termometrs rādīja septiņdesmit piecus grādus zem nulles. Jūs zināt, ko tas nozīmē. Pašnāvību. Citādi to nevar nosaukt. Tas indiāņu smerdelis svēra vairāk nekā divsimt mārciņas, un Deivs skrēja ar viņu pusjūdzi. Skaidrs, ka viņš apaukstēja sev plaušas. Droši vien tās pavisam sagālēja. Tas bija muļķīgs joks. Lai nu kā, vairākas nedēļas nosir- guļojis, Deivs Volšs aizgāja pie tēviem.
Indiānis bija neziņā, ko lai iesāk ar līķi. Parastu cilvēku viņš būtu apracis, un cauri. Bet viņš zināja, ka Deivs Volšs ir svarīga persona, naudīgs vīrs, kas balto cilvēku vidū iemantojis lielu cieņu. Viņš jau bija redzējis, kā ratos cauri visai zemei ved citus nomirušus baltos cilvēkus, it kā viņi būtu diez ko vērti. Tā nu viņš nolēma vest Deiva līķi uz Četrdesmito Jūdzi, kur bija Deiva galvenā apmešanās vieta. Jūs zināt, kā te sasalst velēna. Tā nu indiānis apklāja Deivu ar pēdu biezu Zemes kārtu, īsāk izsakoties, nolika viņu uz ledus. Deivs varēja palikt tur tūkstoš gadu un nepārvērsties ne par mata tiesu. Saprotiet, gluži kā ledus skapī. Pēc tam indiānis atnesa no būdas pie Pārsteiguma ezera zāģi un sazāģēja dēlus. Gaidīdams atkusni, viņš gāja medībās un sagatavoja desmittūkstoš mārciņu aļņa gaļas. Arī to viņš nolika uz ledus. Sākās atkusnis. Tīlī izgāja ledus. Indiānis sasēja plostu, sakrāva uz tā gaļu, lielo kasti ar Deiva līķi un Deiva suņu aizjūgu un laida uz leju pa Tīlī.
Plosts iesprūda baļķu sastrēgumā un palika tur divas dienas. Laiks bija traki karsts, un indiāņa kungs tikko nepazaudēja savu aļņa gaļu, tā ka, nonācis līdz Tīlī sēklim, viņš aprēķināja, ka ar tvaikoni nonāks Četrdesmitajā Jūdzē ātrāk nekā ar savu plostu. Viņš pārnesa visu mantību uz tvaikoņa, un, lūk, kā iznāca: uz «Zelta raķetes» apakšējā klāja Zelta Ausma gatavojas salaulāties, bet Deivs Volšs savā lielajā kastē sniedz viņai paēnu. Vēl vienu lietu es aizmirsu jums pastāstīt. Nav nekāds brīnums, ka eskimosu suns, kas uzkāpa uz kuģa pie Tīlī sēkļa, šķita man pazīstams. Tas bija Pīlāts, Deiva Volša vedējsuns un mīlulis, turklāt vēl varens kauslis. Viņš gulēja blakām kastei.