Zelta Ausma ieraudzīja mani, pieaicināja klāt, sasveicinājās un iepazīstināja mani ar grāfu. Viņa bija skaista. Es biju ieķēries viņā tāpat kā senāk. Viņa smaidīja man un teica, ka man esot jāparakstās kā vienam no lieciniekiem. Atteikt viņai nebija iespējams. Viņa mūždien bija kā bērns, nežēlīgs bērns, kā jau visi bērni. Turklāt viņa pastāstīja, ka viņai piederot vienīgās divas šampanieša pudeles Dausonā, pareizāk sakot, tās, kas vakar vakarā esot bijušas Dausonā. Un es nepaguvu ne attapties, kad jau bija pieskaitīts pie tiem, kuriem jāiedzer uz viņas un grāfa veselību. Visi drūzmējās apkārt, tvaikoņa kapteinis, ļoti īpatnējs cilvēks, centās izspraukties priekšā, kā es spriedu, vīna dēļ. Tās bija dīvainas kāzas. Uz augšējā klāja pulcējās slimnieki, dažs ar vienu, dažs ar abām kājām kapā, stāvēja un blenza uz leju. Apkārt spiedās indiāņi — vīrieši, sievietes un bērneļi — un kur nu vēl divdesmit pieci, zobus atņirguši, vilku suņi. Misionārs lika abiem laulājamiem nostāties blakām un sāka ceremoniju. Tieši tajā brīdī uz bagāžas kaudzes saplēsās suņi — līdzās lielajai kastei guļošais Pilāts un mežonīgs balts suns, kas piederēja kādam no indiāņiem. Kautiņš nesākās uzreiz. Suņi tikai pa gabalu rūca cits uz citu, nu, jūs jau zināt, kā tas notiek, it kā izaicinādami cits citu. Troksnis gan traucēja, taču misionāra balsi sadzirdēt varēja.
Suņus aizdzīt nebija viegli, tiem varēja piekļūt tikai no kaudzes otras puses. Bet tur neviena nebija: visi, saprotiet, skatījās ceremoniju. Un pat tad viss būtu bijis kārtībā, ja vien kapteinis nebūtu laidis suņiem ar nūju. Ar to tad arī sākās jezga. Kā jau teicu, ja kapteinis nebūtu laidis nūju, nekas nebūtu noticis.
Misionārs bija -ticis lidz tai vietai, kur viņš saka — «Slimībā un veselībā» un tad «kamēr nāve mūs šķirs». Tieši tad kapteinis laida nūju. Es pats visu redzēju. Nūja trāpīja Pilātam, un tajā brīdī baltais suns klupa tam virsū. Nūja to it kā paskubināja. Abi suņi pagrūda kasti, un tā ar vienu galu sāka slīdēt lejup. Kaste bija liela, garena, un tā lēnītēm slīdēja tikām, kamēr, atdūrusies pret klāju, palika stāvam vertikāli. Otrā pusē sadrūzmē- jušies skatītāji patapa atlēkt nost. Zelta Ausma un grāfs stāvēja ceļa pretējā pusē ar seju pret kasti, bet garīdznieks ar muguru pret to. Kaste bija nokritusi no desmit pēdu augstuma un palikusi stāvam uz gala.
Iegaumējiet, neviens no mums nezināja, ka Deivs Volšs ir miris. Mēs domājām, ka viņš atrodas uz «Glendeila», kas dodas uz Dausonu. Misionārs bija pavirzījies sāņus, tādejādi Zelta Ausma atradās tieši pretī nokritušajai kastei. Iznāca gluži kā teātrī. Neko labāku nemaz nevarētu izdomāt. Kaste atsitās pret klāju ar galu, turklāt ar īsto galu, vāks atsprāga vaļā, un, gaišajiem matiem plīvojot un saule spīdot, no kastes izgāzās segā ietītais Deivs Volšs. Viņš it kā izlēca Zelta Ausmas priekšā. Viņa nezināja, ka viņš ir miris, bet par to šaubu vairs nevarēja būt: divas dienas nogulējis pie baļķu sastrēguma, Deivs bija augšāmcēlies un atnācis pēc viņas. Iespējams, ka tā viņa arī nodomāja. Vismaz viņa sastinga, ieraugot Deivu. Viņa nejaudāja pakustēties, tikai apjukusi lūkojās, kā Deivs nāk pēc viņas. Un viņš dabūja Zelta Ausmu. Gandrīz vai izskatījās tā, it kā apskautu to, bet, vai nu tā bija vai nebija, uz klāja viņi nokrita abi reizē. Mums vajadzēja vispirms atvilkt nost Deiva Volša ķermeni, lai atbrīvotu Zelta Ausmu. Viņa bija paģībusi, bet laikam jau būtu bijis labāk, ja viņa nemaz nebūtu atguvusi samaņu, jo, nākusi pie samaņas, viņa sāka kliegt kā vājprātīga. Viņa kliedza vairākas stundas, kamēr galīgi zaudēja spēkus. Jā, viņa atveseļojās. Jūs redzējāt Zelta Ausmu vakar un zināt, ciktāl viņa ir atlabusi. Viņa neplosās, tas gan tiesa, bet viņa dzīvo tumsā. Viņa tic, ka Deivs Volšs ir dzīvs, un gaida savu mīļoto būdā, kuru viņš tai uzcēlis. No viņas nepastāvības vairs nav ne vēsts. Jau deviņus gadus viņa ir uzticīga Deivam Volšam, un rādās, ka viņa paliks tam uzticīga līdz mūža galam.
Lons Makfeins pacēla segas malu un grasījās līst gultā.
— Mēs katru gadu atvedam viņai pārtiku, — viņš piebilda, — un vispār pieskatām viņu. Kaut gan vakar viņa pirmo reizi pazina mani.
— Kas tie mēs tādi ir? — es jautāju.
— Hm… — Lons atbildēja. — Tas grāfs, vecais Viktors Sovē un es. Zināt, manuprāt, grāfs ir vienīgais, kas cietis visā šajā notikumā. Deivs Volšs tā arī palika neziņā, ka Zelta Ausma krāpusi viņu. Arī viņa necieš. Neprāts ir žēlsirdīgs pret viņu.
Kādu minūti es gulēju zem segas un neteicu ne vārda.
— Vai grāfs joprojām dzīvo te? — es jautāju.
Par atbildi atskanēja vienmērīga, dziļa elpošana, un es sapratu, ka Lons Makfeins jau guļ.