„Derov?” Takts iesaucas. „Tu dullais suņabērns!” Viņš ierauga Valdnieces mazdēlu un līksmi iesmejas. „O, tas ir prīmā! Esmu tev parādā dzērienu, manu labo cilvēk…” Viņa balss attālinās, paceļoties augstāk debesīs, lai gan viņš paguva saliekt pirkstus nepieklājīgā žestā un novēcināt tos Ajas virzienā.
„Takts,” Lisanders nočukst. „Viņš ir garāks nekā hologrammās.”
„Tie bija pēdējie,” man saka Sevro.
„Pasaki savai saimniecei, ka mēs no Marsa tik vienkārši neliecamies,” uzsaucu Ajai.
Zemi starp mums šausta lietus lāses. Tās pil pār viņas tumšo seju, un viņas acis nakts tumsā mirdz. Aja pārtrauc klusumu, ko liku viņai ievērot.
„To pašu teica Rejas gubernators, kad mans Pelnu valdnieks ieradās apspiest viņa sacelšanos.” Izklausās tā, it kā Ajas balss nepiederētu viņai. Skan, it kā kāds runātu caur viņu. „Viņš paskatījās uz tievo vīru, ko atsūtīju kopā ar armādu, smējās un prasīja, kādēļ viņam būtu jāklanās man, kucei, beigta tirāna slepkavai.”
Ajas ausī caur rāciju runā Valdniece, un Aja atkārto teikto. Manas asinis stingst dzīslās.
„Rejas gubernators sēdēja savas izslavētās Stikla pils Ledus tronī un prasīja vienam no maniem pakļautajiem: „Kas tu esi, lai iedvestu bailes tādam vīram kā es? Man, kurš cēlies no ģimenes, kas izgrebusiparadīzi no vietas, kur reiz nebija nekā, izņemot ledus un akmens elli? Kas tu tāds esi, lai liktu man klanīties?” Tad viņš iesita Pelnu valdniekam pa aci ar savu scepteri. „Ej mājās uz Lunu. Ej mājās uz Serdi. Arlauki ir domāti radībām ar stingrāku mugurkaulu.” Rejas gubernators neliecās. Tagad viņa pavadonis ir sabiris pelnos. Viņa ģimene sabirusi pelnos. Viņš pats ir pelni. Tāpēc bēdz vien, Derov au Andromed. Mūc mājās uz Marsu, jo mani leģioni sekos tev līdz šī visuma malai.”
„Es tā ceru,” nosaku.
„Tev ir tikai viens darījuma žetons,” caur Aju man atgādina Valdniece. „Mans mazdēls ir tava garantija uz drošu ceļu. Ja viņš mirs, es noslaucīšu tavu kuģi no debesīm. Izlieto viņu prātīgi.”
Kāpēc viņa man stāsta to, ko es jau zinu?
„Laiks doties, Derov.” Kvinna pabiksta manu plecu. Viņa uzliek man uz muguras roku, it kā atgādinātu, ka neesmu viens. Es paloku galvu. Viņa piesedz manu atkāpšanās ceļu, kamēr ar zēnu ceļos augšup, ap viņa kaklu joprojām aptīta slāte.
Kvinna ar raizēm uzlūko prētoriešus un paceļas, lai man sekotu. Man ir tikai viens žetons.
Ko Valdniece gribēja ar to teikt? Vai viņa gribēja atgādināt, ka varu likt to lietā tikai vienu reizi? Nogalināt Lisanderu tikai tad, kad būšu iedzīts stūrī? Tad ieraugu, kāpēc Aja skatās uz Kvinnu kā kaķis uz peli, kad meitene ceļas gaisā.
„Aja, nē!” iesaucas Lisanders.
„Kvinna!" iekliedzos.
Vienā mirklī Aja šaujas uz priekšu ātrāk nekā jebkurš šajā pasaulē nācis kaķis. Viņa sagrābj Kvinnu aiz matiem. Kvinna izmisīgi cērt ar slāti, lai izrautos no milzīgās sievietes. Tomēr viņa ir pārāk lēna. Aja ar kreiso roku triec Kvinnas galvu pret zemi. Iesit viņai pa deniņiem. Dūre bruņu cimdā pret neaizsargātu kaulu. Četras reizes, pirms pagūstu pat samirkšķināt acis. Kvinnas kājas sper un raustās, un viņa krampjaini saraujas čokurā kā mirstošs zirneklis. Aja atkāpjas un vēro mani ar smaidu uz lūpām.
19 . STĀRĶIS
Viņi zina, ka esmu pārsteidzīgs. Kvinna ir ēsma. Aja ir āķis. Ja uzķeršos un uzbrukšu Ajai, tie atgūs Lisanderu. Viņi izmantos sekundes daļu, kamēr manas slātes asmens būs atrāvies no viņa, un nogalinās vai apdullinās mani. Dzirdu ieročus, kas notēmēti man aiz muguras, tāpēc paturu slāti pie mazā zēna rīkles. Bezpalīdzīgi paceļoties gaisā, skatu aizmiglo asaras. Sāpēm briestot krūtīs, pakratu galvu. Es nevaru viņu te atstāt. Pārregulējis zābakus, atgriežos, lai paceltu viņu no zemes. Tomēr, pirms pagūstu Kvinnu aizsniegt no augšas, man garām pašaujas kāds zelts bez bruņām un paceļ viņu, lai uznestu līdz kuģim.
Šakālis.
Šaujos augšup caur lietu un pa kravas nodalījuma durvīm piezemējos uz kuģa grīdas. Mani zābaki klab uz metāla klājuma, es nometos ceļos un pagrūžu zēnu dziļāk Sevro virzienā. Viņš paklūp un noveļas uz ceļiem. Vairāki duči pilošu augustiešu stāv un blenž uz mani. Viņu skatieni pievēršas zēnam. Šakālis seko, ar vienu roku neveikli turēdams Kvinnu.
Kuģis ceļas augstāk, un durvis šņākdamas aizveras mums aiz muguras. Roks izlaužas caur pūli un skatās uz mani; tad, spēkam viņu pametot līdz ar katru sekundi, drauga acis pievēršas Šakālim un Kvinnai. Šakālis lēni noliek Kvinnu zemē un nospārda no kājām pārāk lielos gravZābakus, ko bija aizņēmies no kāda gaudoņa.
Roka lūpas kustas. Neizlaužas ne skaņa. „Vai viņa…” viņš beidzot nomurmina.
„Vai uz klāja ir dzeltenie?” Šakālis man prasa. Es palūkojos uz Harpiju.
Norādu, lai viņa aizskrien uz galvenajām kabīnēm. „Atrodi Mustangu! Pajautā viņai!”
Meitene aizskrien.
„Aptieciņu!” Šakālis pieprasa, taustīdams Kvinnas pulsu. Viņš pārbauda meitenes acu zīlītes. Neviens nekustas. „Tūlīt!” Roks klupdams pielec kājās, lai to atrastu. Olis norauj to no sienas un pamet Rokam. Viņš atnes to atpakaļ Šakālim. Tukšu galvu skatos uz Kvinnu, kad viņas ķermeni sagrābj vēl viena lēkme un no deguna un kakla spiežas necilvēcīga skaņa. No Roka sejas man blakus pagaisis viss sārtums. Viņa rokas bezpalīdzīgi sniedzas pēc meitenes, ko mīl, it kā ar viņa gribu vien pietiktu, lai izdziedētu visu, kas salauzts, tomēr viņš zina, ka ir bezspēcīgs. Roks noslīgst uz ceļiem.
Šakālis atver aptieciņu un pārmeklē tās saturu.
Viņa vienīgā plauksta droši slīd pāri tur atrodamajām ierīcēm, līdz atrod sudrabotu stienīti, kas nav daudz lielāks par manu rādītājpirkstu. Viņš to paķer un ieslēdz. Tas klusi iedūcās un izstaro vāru, zilu gaismu.
„Man vajadzīgs kāda viedpulkstenis. Manējo nosvilināja elektromagnētiskā pulsa sprādzienā.” Neviens nekustas. „Meitene nomirs! Nolāpītu viedpulksteni! Tūlīt!"
Pasniedzu viņam savējo. Viņš nepaceļ galvu, lai uz mani palūkotos, tomēr uz mirkli apstājas, kad atpazīst manas rokas.
„Paldies par glābiņu, Pļāvēj,” viņš steidzīgi saka.
„Saki paldies savai māsai.”
Lisanders pieceļas un nostājas man līdzās. Viņš vēro klusēdams, zēna acis nav asaru. Olis un Klauns tup uz pirkstgaliem. Neviens nepieskaras Rokam, lai gan met uz viņu skatus, rokas iekrampējuši ceļos vai slātēs, čukstēdami savas zeltu lūgšanas veiksmei.
Šakālis virza sudraboto magnētiskās rezonanses skeneri pār Kvinnas galvu un vēro hologrammu manā viedpulksteni. Viņš nolamājas.
„Kas par lietu?” Roks jautā.
Šakālis vilcinās. „Uztūkst viņas smadzenes. Ja nevarēsim kontrolēt spiedienu, mums būs problēmas.” Viņš parakājas aptieciņā un attin kādu ierīci ar caurspīdīgu vadu. „Spiediena dēļ tiks traucēta pienācīga asinsapgāde smadzenēs. Asinsvadiem sašaurinoties, tās cietīs skābekļa badu.”
„Vai viņa nomirs?” jautāju.
„Ne no uztūkuma,” Šakālis saka. „Ne tad, ja varēšu nosūkt šķidrumu un samazināt pieaugošo spiedienu. Tomēr mums jāpagāž viņas galva, lai asinis var plūst caur kakla vēnām. Jāuztur stabils asinsspiediens. Jāapgādā viņa ar 02 rezervēm.” Viņš paceļ galvu tik izmircis un tievs, ka es viņu noturētu par sarkano, ja nebūtu gaišo matu. „Olis, vai ne? Atrodi viņai skābekli. Skābekļa maska derēs, ja vien tā nesedz viņas galvu augstāk par pieri.”