Olis izslīd no telpas.
Kvinnas augumu sagrābj jauna lēkme. Bezpalīdzīgi noskatos un uzlieku roku uz Roka pleca. Sajutis pieskārienu, viņš saraujas.
Klusi atgriežas Harpija. „Neviena sajāta dzeltenā.”
„Sūdu būšana!” Klauns lādas. „Nolādēts! Nolādēts! Nolādēts!” Viņš iesper pa sienu.
Šakālis apstājas, paskatās uz Roku, tad sāk rīkoties. Viņš norāda uz Klaunu, Harpiju un vairākiem nama locekļiem. „Man vajag, lai kāds tur abas viņas rokas un galvu. Lēkmes atkārtosies, un nez kāpēc man liekas, ka šis nebūs nekāds izpriecu brauciens. Mēs iznesīsim viņu no šīs sasodītās kravas telpas un noguldīsim, lai varam veikt operāciju.” Viņš saņem Kvinnas matus zirgastē, lūdz man tos pieturēt un izņem no aptieciņas mazu jonizatoru. Viņš saņem to zobos un noslidina gar to roku, samiedzis acis, kamēr ierīces starojums iznīcina baktērijas un atmirušo ādu. „Klaun, noskuj viņas matus — visus.”
Šakālis pieceļas un pamet jonizatoru Klaunam, kurš pieliecas un jau grasās slidināt to pār Kvinnas zeltainajiem matiem, kad Roks viņam to atņem. Viņš stāv, noliecies pār Kvinnu, nespēdams pakustēties.
„Kā viņu sauc?” Šakālis prasa Rokam.
„Kvinna.”
„Runā ar viņu. Izstāsti viņai stāstu.”
Viegli drebēdams, Roks nošņaukājas un klusi uzrunā Kvinnu. „Reiz Vecās Zemes laikos dzīvoja divi ļoti iemīlējušies baloži…” Viņš ieslēdz jonizatoru un virza to pār Kvinnas galvu. Tas ir intīms mirklis. It kā viņš vannotu viņu. Viņi divi vien kādā tāltālā vietā. Sen pirms tam, kad Kvinna stāstīja stāstus pie Institūta ugunskuriem. Sen pirms šausmām.
Jūtu svilstošo matu smaržu, kad Sakalis pieceļas un pienāk pie manis.
„Kas tur lejā notika?” viņš prasa. „Vai tā bija pulsDūre?”
Pārsteigts paskatos uz viņu. „Vai tu neredzēji? Aja to izdarīja ar rokām.”
„Nolādētā elle.” Viņš sakož zobus. Blāvais skatiens klīst pa telpu. „Kā mēs nonācām līdz kam tādam?”
„Oktāvija jau bija uz šī ceļa,” klusi saku. „Viņa bija iecerējusi atdot Bellonām gubernatora vietu, pirms mēs ieradāmies uz Lunas. Noslēguma svinības bija lamatas.”
„Kad tu to atklāji? Pirms vai pēc divkaujas?”
„Pirms,” meloju.
„Labi izspēlēts. Liek mums izskatīties pēc upuriem. Tagad redzu, ka Mustangai neizdevās izpildīt savu uzdevumu.”
„Vai tavs tēvs viņu aizsūtīja iefiltrēties Oktāvijas galmā?”
„Nē. Domāju, ka tā bija viņas ideja. Apmesties zem pūķa spārna…” „Pret mums ir arī Julii.”
Viņš domīgi pamāj. „Tagad skaidrs. Pirms ieradās Aja un Kārns, politiķi mēģināja aizvest Viktru no mums.”
„Tu neizskaties noraizējies.”
„Viktra ir savas mātes mīļākā meita.” Kaut ko atcerējies, viņš pakrata galvu. „Un, man palīdzēdama, viņa stājās pretī trim obsidiāniem. Trim. Viņa ir mūsu pusē gan miesā, gan garā.”
Skatos, kā Roks pabeidz skūt Kvinnas matus. „Vai viņa izdzīvos?” klusi vaicāju.
„Viņas smadzeņu audos ir sadūrušies kaulu fragmenti. Pat tad, ja apturēsim pietūkumu, galvā ir iekšējā asiņošana. Ļoti nopietna.”
Paskatāmies lejup uz Kvinnu, kuras galva nu ir kaila. Seja mierpilna. Tikai nelieli sasitumi pie deniņiem. Nemūžam neiedomātos, ka viņa mirst. Roks tik maigi glāsta viņas pieri un klusi čukst.
„Vai vari viņu izglābt?” Pagriežos pret Šakāli. „Vai ir kāda iespēja?”
„Ne šeit. Ja tu aizvedīsi mūs uz medPunktu, tad pastāv prīmā iespēja.”
Kamēr viņi Kvinnu paceļ, lai aiznestu uz citu telpu, Roks dzied viņai klusu dziesmu. Viņš to sacerēja, kad mana armija vakariņoja ap ugunskuru augstienēs. Toreiz Kvinna bija kopā ar Kasiju, man šķiet, ka kādā brīdī ar viņu kopā ir visas sievietes. Bet pat toreiz ievēroju, kā viņas acis sastapās ar Roka skatienu. Viņi ir pasta baloži no Roka stāsta, kas vēl un vēlreiz satiekas, šķērsojot debesis. Cik viņš bija priecīgs, ka atkal viņu satiks!
Jūtu sevī plaisu. Es joprojām varu viņu izglābt. Es varu vērst visu par labu.
Valdniecei bija taisnība. Es pārvērtēju pats savas iespējas. Ko gan es būtu varējis darīt? Nogalināt viņas mazdēlu, ja Aja nogalina Kvinnu? Ja nu viņa būtu uzbrukusi Sevro, Mustangai, Rokam? Man paveicās, ka viņa neievainoja vēl kādu no maniem draugiem.
Es pagriežos, lai paskatītos uz Sevro.
Tērpts bruņās, viņš klusi stāv un vēro mūs, vēro, kā Roks nes uz rokām meiteni, kuru Sevro mīl, bet nekad nav to pateicis, meiteni, kura nekad nevarētu piederēt viņam. Sāpes ir jēlas, iegravētas dziļi viņa ērgļa sejas līnijās. Neievainojamais Sevro, imūns pret sāpēm, pret skumjām, pret to, kā Šakāļa leitnante Lailata izdūra viņa aci, tagad tas viss grūst pār viņa galvu. Kvinna nekad nesauca viņu par Goblinu kā mēs, pārējie. Redzēdama sāpes, bet nezinādama to cēloni, Viktra uzliek roku viņam uz pleca. Viņš to atgrūž.
„Es tevi nepazīstu,” viņš norūc.
Viktra atkāpjas. „Atvaino.”
„Ko tu gaidi, Pļāv’?” viņš noprasa. „Mēs vēl neesam tikuši nost no šī akmens gabala.” Viņš aicinādams pamet ar zodu. Es palūdzu Viktrai atvest Valdnieces zēnu un sekoju.
Abi ar Sevro uzkāpjam pa kāpnēm šaurajā gaitenī, kas ved uz pasažieru kabīni un pilotu kabīni, kur satiekam Taktu.
„Hei, labais cilvēk!” Takts uzsauc, auklēdams savu ievainoto plecu. Viņa smejošajās acīs krīt mati. Viņa balss ir skaļa un nevērīga pret Kvinnas stāvokli. „Nākamreiz, kad plānosi kaut ko dramatisku, pabrīdini, ka nāksi, lai mēs neaptaisāmies!”
Spiežos viņam garām. „Ne tagad, Takt.”
„Mūžīgi tik garlaicīgs!” Viņš uzlūko Sevro. „Paskat, paskat, Goblins! Ja tas ir iespējams, tu esi sarāvies vēl īsāks, manu labo cilvēk!” Sevro nepasmaida.
Ieejam pasažieru kabīnē, kur augustieši un gaudoņi, gatavojoties iziet no atmosfēras, cieši iesprādzējušies vienvietīgos sēdekļos. Takts seko mums pa pēdām.
„Sveiki, nenormālie!” Takts uzsauc gaudoņiem. „Prieks atkal skatīt jūsu niecīgos stāvus! It sevišķi tevi, Olīt.”
„Knāb sūdā,” Olis atcērt, pacēlusi galvu, kamēr palīdz kādam no mazajiem Augusta māsasbērniem iekārtoties sēdeklī.
Kad esam izgājuši cauri pasažieru nodalījumam, Takts atbalstās pret manu plecu. „Cik labi draugi, kuri atnākuši tevi izglābt. Domāju, ka viņi izkaisīti pa Novidu.”
„Tā bija,” atbild Sevro.
„Kas jums lika atgriezties?” Takts jautā. „Laika apstākļi?”
Sevro klusē.
Par spīti daudzajiem caurumiem viņa bruņās, Takts smejas. „Tieši tādi, kādi tev patīk, vai ne, Derov? Draugi, kas riskēs ar savām dzīvībām un galvām, lai allaž būtu tavā ēnā.” Viņš pabiksta mani — nedaudz par nebēdnīgu — un nosmērē mani ar asinīm. Nonākam pie pilotu kabīnes aizvērtajām durvīm. Ar plecu uzgrūdies starpsienai, Takts saviebjas. Sevro nāk nopakaļ.
„Kā tavs plecs?” vaicāju.
„Labāk nekā tās meitenes galva. Kvinna, vai ne? Žiglā no Marsa nama. Aja viņu pamatīgi sajājusi. Žēl. Es būtu viņu kārtīgi—”
Sevro no mugurpuses iesper Taktam starp kājām tik spēcīgi, ka trieciens varētu ieliekt metālu. Tad sānis grūž elkoni galvā un veiklā kravates kustībā notriec viņu no kājām. Pirms skāris grīdu, Takts saņem vēl trīs zibenīgus sitienus pa ausīm. Sevro iespiež vienu celi Takta ievainotajā plecā, bet otru cirkšņos, ar delmu piespiež viņa rīkli pie grīdas un ar brīvo roku pieliek nazi pie Takta acs. „Vēl kaut vārds par Kvinnu, un es nogriezīšu tev olas un iestumšu tās acu dobumos!”