„Brālis vienmēr teica… sargi… olas,” Takts izgārdz.
Metāla kabīnes durvis šņākdamas atveras. Durvju aili aizpilda Augusta stāvs. Viņš noskatās šajā ainā, kad Viktra atved Lisanderu no kuģa pakaļgala.
„Viņi jau gandrīz beiguši, mans kungs,” saku. Pārkāpju pāri Taktam un Sevro un piebiedrojos arhiGubernatoram kabīnē. Viktra seko, tikai viņa ceļā uzkāpj virsū Taktam, turklāt to darīdama, pagriež papēžus.
„Prīmā darbiņš,” viņa saka Sevro.
„Atšujies, govs!”
„Kas ir tas mazais?” viņa man jautā, kad aiz mums aizveras durvis.
Es viņai izstāstu.
„Niknā bruņinieka dēls? Kāds mazs, nejauks vīrelis! Man liekas, ka es viņam nepatīku.”
„Neuztver to personiski.”
Komandtilts ir lielāks nekā mana istaba Citadeles savrupnamā. Pilota un tā asistentu sēdekļos mirgo dažādas gaismas. Pa kreisi sēž Mustanga, viņai līdzās pa labi — zilo pilote. Viņa ir pieslēgusies kuģim. Caur deniņu ādu kreisajā pusē spīd zila gaisma. Mustanga lido, ielikusi labo roku hologrāfiskā kontroles prizmā, un ātri sarunājas ar zilo. Pa izliekto skatu logu redzama Zeme. Mustangai aiz muguras mūsu izredzes apspriež Augusts, Plīnijs un Kavakss au Telemans, kurš ir komiski saliecies.
Te ir kluss.
„Labi padarīts, Derov,” uz mani nepaskatījies, saka Augusts. „Lai gan tu būtu varējis izvēlēties labāku kuģi…”
Mustanga viņu pārtrauc. „Kas tur aizmugurē notiek? Viņi teica, ka ir ievainotie.”
„Kvinna mirst,” es saku. „Mums viņa ātri jānogādā kādā medPunktā.”
„Pat tad, ja tiekam cauri orbītai, līdz mūsu flotei jālido trīsdesmit minūtes,” Mustanga saka.
„Lido ātrāk.”
Kuģis nodreb, kad Mustanga un zilā dzen to ar pilnu jaudu.
„Tas bija labs plāns,” Kavakss saka, starojoši uzsmaidīdams Mustangai pilota krēslā. „Tas bija labs plāns, Virdžīnij, iefiltrēties Valdnieces namā. Gluži kā toreiz, kad biji maza. Toreiz, kad jūs ar Pakšu noslēpāties apstādījumos, lai noklausītos sava tēva padomnieku apspriedi. Tikai Pakss bija lielāks par krūmu!” Viņš dārdoši iesmejas un iztrūcina klusējošo zilo.
Mustanga pagriezusies pasniedzas, lai paspiestu viņa delmu, meitenes plauksta ir mazāka par lielā vīra elkoni. Viņš piepūšas kā suns ar fazānu zobos un paveras visapkārt, lai redzētu, vai visi ievērojuši viņas komplimentu. Mustangai ir ķēriens runāt ar vīriem, kuri lielāki par lāčiem.
Mīlestība šī vīra sejā liek Augusta neieinteresētībai izskatīties briesmīgi. Un vēl ļaunāk, iedomājoties, ka Šakālis nogalējis šī vīra dēlu, man metas nelabi.
Mustanga uz mirkli uzmet man acis, mati sasieti pakausī, atmiņas par smaidu joprojām ir viņas lūpu kaktiņos, un jūtos tā, it kā būtu saņēmis triecienu sirdī. Man viņa nevelta smaidu. Un zirga gredzens viņas pirkstu vairs nerotā.
Kabīnē ilgi valda klusums. Augusts pagriežas, lai mani uzlūkotu. „Pieņemu, ka Oktāvija mēģināja savā svītā ievilināt arī tevi.”
„Viņa mēģināja gan.”
„Pajāt sevi. Varu saderēt, ka tu viņai teici, lai iet pajāt sevi, vai ne, zēn?” dimdina Kavakss. Viņš uzsit man pa plecu, uzgrūzdams Viktrai. „Atvaino.” Viņš ir salīcis kā siltumnīcā audzis koks, kas izstiepies garāks par jumtu sev virs galvas. No viņa sarkanās, šķeltās bārdas pil ūdens. „Atvaino,” viņš atkārto arī Viktrai.
„Patiesībā, Telemana kungs, man viņas piedāvājums šķita vilinošs. Viņa pret saviem šķēpnešiem izturas ar cieņu. Atšķirībā no dažiem citiem.”
Augusts netērē laiku pļāpām. „Mēs to labosim. Esmu tavs parādnieks, Derov. Ja tiksim līdz manai flotei.”
„Mustangai un gaudoņiem jūs esat parādā tikpat cik man,” saku. „Kas ir gaudonis?” viņš jautā.
„Mani draugi melnajās bruņās. Sevro ir viņu vadonis.”
„Sevro. Tas mazais nešķīstenis, kas sēdēja virsū manam šķēpnesim, ja?” Augusts paceļ uzaci. „Liekas, ka atpazinu viņu. Fičnera puika.” Man viņa tonis diez ko neiet pie sirds. „Tas, kurš Pārejā nogalēja to izlutināto zeņķi Priamu.”
„Viņš ir mūsu pusē, mans kungs. Uzticams kā manas paša rokas.” Durvis šņākdamas atveras, un mums piebiedrojas Sevro un Takts. Visi pagriezušies paskatāmies. Sevro viegli salecas. „Kas ir?” viņš izaicinoši noprasa.
Takts paslīd malā, tālāk no Sevro.
„Vai tu esi uzticīgs man vai savam tēvam, Sevro?” prasa Augusts. „Kādam tēvam? Es esmu bastarda bastards.” Sevro nomēra arhiGubernatoru ar skeptisku skatienu. „Un visu cieņu, mans kungs, arī par jums es nedotu ne sasaluša kaķa mīzalu. Jūsu meita atveda mani no Novidus. Esmu uzticīgs viņai. Tomēr vairāk par visiem esmu uzticīgs Pļāvējam. Tas arī viss.”
„Domā, ko runā, mazais kucēn!” norūc Kavakss.
„Jūs noteikti esat Pakša tēvs. Man žēl, ka viņš aizgājis. Viņš ir vīrs, kura dēļ es būtu bijis gatavs nolikt savu galvu. Bet redzu, ka savus glītos vaibstus viņš bija mantojis no mātes puses.”
Kavakss nav drošs, vai tikko ir ticis apvainots.
Augusts to vēro. „Derov, esmu tev parādā atvainošanos. Tev bija taisnība. Izskatās, ka uzticība var sniegties ārpus Institūta robežām. Tagad… Lisander.” Augusts palūkojas ārā pa kuģa logiem. Mēs vienmērīgi ceļamies arvien augstāk. Viņš pietupstas, lai runātu ar zēnu. „Esmu dzirdējis, ka tu esi izcils jauneklis.”
„Es tāds esmu, mans kungs,” Lisanders atbild, cik stingri vien prot. „Es tieku regulāri pārbaudīts un mācos dažādus priekšmetus. Reti kad zaudēju šahā. Bet, kad zaudēju, mācos no savām kļūdām, kā pienākas.”
„Vai zini? Man reiz bija dēls, gluži tāds pats kā tu, Lisander. Bet esmu drošs, ka tu to zināji.”
„Adrijs au Augusts,” zinādams radurakstus, saka Lisanders.
„Nē.” Augusts pakrata galvu. „Nē. Mans jaunākais dēls nepavisam nav tāds kā tu.”
Zēns sarauc pieri. „Tad vecākais. Klaudijs au Augusts?”
Mustanga pamet skatu pār plecu.
„Jā.” Augusts pamāj. „Labsirdīgs, īpašs zēns ar lauvas sirdi. Labāks nekā es. Labestīgāks. Valdnieks.” Viņš velta savādu, zīmīgu skatienu man. „Jūs būtu bijuši labi draugi.”
Lisanders mēģina izskatīties cienīgs. „Kas ar viņu notika?”
„Ak, šo daļu viņi izlaida? Nu, liels jauneklis no Bellonas nama vārdā Kārns pārāk daudz atļāvās attiecībās ar kādu jaunu dāmu, kuru aplidoja mans dēls. Mans dēls apvainojās un izaicināja Kārnu uz divkauju. Beigās, kad mans zēns bija salauzts un asiņojošs, Kārns pietupās un saņēma mana dēla galvu,” to teikdams, viņš apliek plaukstu ap zēna galvu, „…tad viņš to trieca pret bruģakmeni, līdz tā atlūza vaļā un viss, kas viņā bija īpašs, iztecēja ārā.” Viņš paplikšķina zēna vaigu. „Cerēsim, ka tev nekas tāds nekad nebūs jāredz.”
„Mans kungs, vai tāds ir jūsu plāns attiecībā uz mani?” Lisanders drosmīgi vaicā.
„Briesmonis es esmu tikai tad, kad no tā ir praktisks labums.” Augusts pasmaida. „Nedomāju, ka šoreiz man nāksies tādam būt. Redzi, mēs tikai mēģinām nokļūt mājās. Tu būsi drošībā, kamēr tava vecmāmiņa mums to ļaus, un man šķiet, ka viņa ļauj.”
„Vecmāmiņa saka, ka jūs esat melis.”
„Cik ironiski. Es ceru, ka tu viņai pateiksi, ka mēs pret saviem viesiem izturamies labi.”
„Ja pret mani labi izturēsies.”
„Norunāts.” Augusts pieskaras zēna plecam un pieceļas. „Viktra. Aizved viņu uz pasažieru kabīni.”
Viktra uzmet viņam niknu skatu. Protams, Augusts izvēlas vienīgo sievieti telpā, kura nav Mustanga. Takts ievēro viņas reakciju un sper soli uz priekšu. „Vai drīkstu, mans kungs? Kādu laiku neesmu saticis pats savus brāļus. Man nebūtu iebildumu ar zēnu patērgāt.” Augusts pamāj, it kā teiktu, ka viņam vienalga. Pārsteigta par Takta žestu, Viktra saka viņam paldies. Viņš piemiedz Viktrai ar aci, iedunkā mani plecā un raupji papliķē pa zēna galvu, viņu gandrīz apgāzdams. Es negribētu iepazīties ar viņa brāļiem.