„Nāc, mazais! Pastāsti, vai esi kādreiz bijis Pērļu klubā?” viņš jautā, vezdams zēnu prom. „Meitenes un zēni tur ir iespaidīgi…”
Smagnējais stārķis ceļas arvien augstāk un augstāk. Pēc divām minūtēm sasniegsim atmosfēru.
„Viņi mēģināja nokaut mani miegā,” Augusts murmina. „Viņa zina, ka es to nepiedošu.”
„Viņa ieradīsies uz Marsa,” saku.
„Vai nav kādas iespējas situāciju labot?” vaicā Plīnijs.
„Labot?” Mustanga nicīgi iesmejas. „Ar sievieti, kura nodedzināja pavadoni, Plīnij. Vai tu esi idiots?”
„Mans kungs, jūsu dzimtu saglabās miers. Labāk nekā karš. Kādas var būt mūsu izredzes, ja jūs nostāsieties pret Valdnieci?” Retorikas ziņā Plīnijs nav muļķis. „Viņas flotes ir milzīgas. Viņas līdzekļi — neizsmeļami. Jūsu vārds, jūsu gods, lai cik tas dižens, zem Sabiedrības svara nespēs pastāvēt. Mans kungs, jūs iecēlāt mani par savu labo roku manas vērtības dēļ. Jo uzticējāties manam padomam. Bez jums neesmu nekas. Jūsu domas par mani ir viss, kas man dārgs. Tāpēc, ja vēl turat manu padomu vērtē, ieklausieties tajā un neļaujiet šai brūcei pret Valdnieci sapūžņot! Neļaujiet šim gadījumam kļūt par kara cēloni! Atcerieties Reju un to, kā tā dega! Saglabājiet savu godājamo ģimeni ar mieru par katru cenu!”
Augusts paceļ balsi. „Kad Valdniece mani lieca, es liecos kā zeltam pienākas — ar godu un pašcieņu. Bet tagad viņa man dur, un zem šī goda un pašcieņas viņas nazis atdursies dzelzī. Mēs dodamies uz Marsu, un mēs dodamies karā.”
„Sasniedzam zemākos atmosfēras slāņus,” saka Mustanga. „Turieties!”
„Kas tas par signālu?” vaicā Sevro. „Tas mirgojošais virs altimetra.”
Zilā nekavējoties atbild. „Tiek atvērtas kravas nodalījuma durvis, dominus.”
„Kravas nodalījuma…” Saraucu pieri. „Vai vari pārņemt tā vadību un aizvērt?”
„Nē, dominus. Mana pieeja slēgta.”
Kāpēc lai kravas nodalījuma durvis…?
„Viņš pieteicās pats!” panikas pilnā balsī iesaucas Mustanga. „Takts pieteicās pats!”
„Nē!” ierūcos, izbiedēdams visus, izņemot Mustangu. Esam to sapratuši vienlaicīgi. „Sevro, Viktra, man pakal!" Metos riņķī un izskrienu pa kabīnes durvīm, pieliecis galvu, cik ātri vien spēju, metos uz kuģa pakaļgalu.
„Sagatavojieties izvairīšanās manevriem!” dzirdu Mustangu sakām pilota kabīnē.
„Kas notiek?” čikst Plīnijs.
„TAKT!” auroju. Viktra un Sevro min man uz papēžiem. Pārējie gaudoņi un nama locekļi neizpratnē klaigā, kad skrienu cauri pasažieru kabīnei.
Drātģīmis atsprādzē savu drošības jostu. „Viņš ar zēnu pagāja garām.”
„Sēdi!” Uzsaucu, iegrūzdams viņu atpakaļ krēslā. „Visi palieciet savās vietās!”
Takts tā nedarītu. Viņš nevarētu. Bet kāpēc, pie velna, gan nē? Kāpēc kaut uz mirkli pieņēmu, ka viņš nedarīs tā, kā izdevīgāk pašam? Tas ir viņa dabā.
Pa margām nošļūcam līdz noliktavu līmenim, garām telpai, kurā Šakālis operē Kvinnu. Atgrūžu vaļā kravas nodalījuma durvis, un tur mani sveic gaudojošs vējš. Lūka ir atvērta, un skatam paveras tālu lejā mirdzošo pilsētas gaismu ievainotā tumsa. Bez samaņas un asiņojoši uz grīdas guļ Klauns un kāds Augusta šķēpnesis. Viņi lēni slīd pretī atvērtajām telpas durvīm. Takts ir vairs tikai tāls punkts tumsā. Skaidri viņu neredzu, bet zinu, ko viņš paņēmis līdzi. Lisanderu.
„Sevro!” Sagrābju drauga plecu. „Izbeidz!” Viņš vārās dusmās. Izskatās, ka viņš grib izlēkt pa lūku un sekot Taktam gaisā. Viņš to nevar.
Ir par vēlu. Tā vietā noķeram abus samaņu zaudējušos zeltus, pirms tie noslīd no atvērtās uzbrauktuves. Viktra pie vadības paneļa to aizver. Durvis šņākdamas aizveras.
„Viņam nav nevienas sakaru ierīces,” Viktra bez elpas saka. „Ne jau pēc elektromagnētiskā pulsa sprādziena.”
„Nolādētās ierīces viņam nav vajadzīgas.” Sevro norāda uz Klauna kailajām pēdām. „Tam suņabērnam ir gravZābaki. Viņš tiks savākts, kolīdz nonāks ločSpārnu radaru zonā.”
Es parēķinu. „Mums atlikušas divas minūtes, līdz tiks izsūtītas iekarotāju vienības.”
20 . ELLESNIRĒJS
Man būtu vajadzējis zināt, ko Takts darīs. Institūtā viņš nogalināja savu Pirmo, Tamāru. Viņš vienmēr sekojis tikai spēkam. Vienmēr meklējis tikai uzvaras. Es zināju, ka viņš ir nezvērs, bet biju iedomājies, ka viņš ir mans nezvērs. Biju iedomājies, ka varu viņam uzticēties. Nē, man likās, ka varēšu viņu mainīt. Klusībā nolādu sevi. Iedomīgais muļķis! Dodos atpakaļ uz pilota kabīni, kur Augusts uzrunā zilo piloti.
„Pilote, vai varēsi izvest mūs ārā?”
„Nē, dominus. Ģeometriskie modeļi nerāda izbēgšanas iespēju.” Viņas atbilde ir zilajai raksturīga — emocionāli atsvešināta, efektīva un lakoniska. Viņas augums ir smalks, nedaudz atgādina putnu. Garu kaklu, nedaudz mazāku kailu galvu, it kā viņa būtu veidota no tieviem zariņiem. Acis lielas un nedabiski debeszilas kā digitālie tetovējumi galvas ādā. Viņa kustas kā iegremdēta ūdenī. Spriežot pēc strupās izloksnes, dzimusi uz asteroīda.
„Kāds ir iespējamais scenārijs?”
„Viņi iznīcinās mūsu dzinējus ločSpārnu ugunī. Tam sekos korpusa bojājumi, kas nogalinās visus uz klāja. Alternatīva — sekos dēlesKuģa uzbrukums. Sagūstīs visus uz klāja.”
„Vai arī viņi vienkārši noslaucīs mūs no nolādētajām debesīm,” piebilst Sevro.
„Zilā, nogādā mani līdz manam kuģim, tad tu varēsi komandēt fregati,” piedāvā Augusts.
„Es dotu priekšroku kreiserim,” viņa ieminas.
„Tad lai būtu kreiseris.”
„Labi.” Zilā pieregulē vairākus slēdžus. „Es lidošu labi, bet, ja vēlamies izdzīvot, jāmaina paradigma, pirms viņi atklāj uguni pa mūsu lidaparātu.”
Stārķis lēni tuvojas Lunas atmosfēras robežai. Šis kuģis ir lielvēderains briesmonis. Tajā ir papilnam kravas telpu, jo tā vienīgais nolūks ir spļaut karavīrus no caurulēm kuģa iekšās. Tādi vīri kā es ar ločSpārniem sarautu to gabalos. Akadēmijā izmantojām šādus kuģus, lai izšautu zvaigžņCaulās bruņotus vīrus uz ienaidnieka asteroīdu bāzēm.
Atmosfēras berzes uguns tricina kuģi.
„Ja korpusā tiek izsists caurums, aizturiet elpu, dominii,” pamāca pilote. „Mums uz klāja trūkst glābšanas ķiveru.”
Viktra sarauc pieri. „Ja mēs to darīsim, mūsu plaušas eksplodēs.”
„Tad izelpojiet,” atbild zilā. „Un dzīvojiet trīsdesmit sekundes, kamēr pārplīst jūsu bungādiņas un asinsvadi uzpampst kā piepūsti baloni. Es aizturēšu elpu.”
Platām acīm pār plecu uz mani palūkojas Sevro. „Man riebjas kosmoss.”
„Tev viss riebjas.”
Šķērsojam Lunas atmosfēras robežu. Uguns noslāpst, un mēs ieslīdam atklātā izplatījumā, kur kā Eiropas dziļo jūru nezvēri peld armādas milzīgie kuģi. Bruņu torņi izraibina to biezo ādu kā jūras pīlītes, un angāru durvis šķeļ pavēderes kā varenas žaunas. Pa piegādes līnijām lēni slīd tirdzniecības kuģi. Savās patruļās devušies ločSpārni un lapsenes. Izņemot tos, kas pavada mūs no Lunas, neviens nepievērš mūsu kuģim uzmanību. Valdniece šo gadījumu nekur nereklamēs. Laiks iztek.
Mums nav, kur bēgt. Kad mums bija Lisanders, domājām, ka varēsim vienkārši palidot garām Sceptera armādas lielgabaliem. Tagad mums nāksies skriet cauri ienaidnieka rindām.