Mūsu pilote ir mierīga kā auksts metāls.
Viņa teica, ka jāmaina paradigma.
Ko es varu darīt? Domā! Domā!
„Sazināsimies ar vienu no kuģiem,” Augusts saka. „Piekukuļosim viņus, lai dod mums patvērumu.-Katram ir sava cena.”
„Mēs esam nobloķēti. Nevaram pat pārraidīt signālus,” Mustanga viņam atgādina.
Mēs mirsim. Mēs visi to zinām. Augusts nekrīt panikā un bezcerībā neatmet visam ar roku. Es nezinu, kā biju iedomājies viņu ielūkojamies nāvei acīs. Varbūt es cerēju, ka viņš vaimanās un nobālēs. Tomēr, lai kādi būtu viņa trūkumi, šobrīd Augusts ir spēka un apņēmības pilns. Pēc brīža viņš uzliek kaulainu plaukstu Mustangai uz pleca. Viņa pārsteigumā saraujas.
„Lai nāk raķete vai iekarotājkuģis, bet mirstiet kā zelti,” viņš mums svinīgi saka. Ne jau tāpēc, ka grib, lai domājam, ka savas dzīves pēdējos mirkļos viņš bijis spēcīgs, bet gan tāpēc, ka tic tam, kas viņš ir — pārāka būtne, savu cilvēcīgo vājību pavēlnieks. Viņam nāve ir tikai lielākā no vājībām. Kad mirst, cilvēki raud. Viņi ar zobiem un nagiem turas pie dzīvības pat tad, ja nav cerības. Viņš to nedarīs. Nāve nav varenāka par viņa lepnumu.
Zelti daudzējādā ziņā tik ļoti līdzinās sarkanajiem. Ellesnirēji dodas nāvē savu ģimeņu un sava klana lepnuma dēļ. Viņi nevaimanā, kad viņiem virs galvas iegrūst raktuves vai no ēnām uzbrūk zemesčūskas. Viņi krīt, un viņu draugi sēro un atbrīvojas no mirstīgajām atliekām. Tomēr mums ir ieleja, ko gaidīt; kas ir zeltiem? Kad viņi iet bojā, to miesa sairst, un vārds un darbi paliek, līdz tos aizmēž laiks. Un tas arī viss. Ja kādam šobrīd ar zobiem un nagiem jāturas pie dzīvības, tas ir izcilais.
Es pie tās turos, jo nesu lāpu, kura nedrīkst iet bojā, nedrīkst apdzist. Tāpēc sagrābju Sevro plecu un, šausmīgi, rēgaini smejoties, saku pilotei, lai pieved mūs pēc iespējas tuvāk pie nāvējošākā kuģa orbītā — tā, kurš šobrīd maina kursu, lai mūs pārtvertu.
„Pieved mūs pie Avangarda,” atkārtoju zilajai.
„Tas samazinātu mūsu izredzes izdzīvot par—”
„Nestāsti man par izredzēm! Vienkārši izdari to!” nokomandēju.
Visi pagriežas un paskatās uz mani. Ne tāpēc, ka es būtu pateicis ko savādu, bet gan tādēļ, ka viņi bija gaidījuši, kad varēs pagriezties un uz mani paskatīties. Visi bija klusībā lūgušies, lai izdomāju kādu plānu. Pat Augusts.
Eo teica, ka cilvēki vienmēr pievērsīsies man. Viņa bija pārliecināta, ka man piemīt kāda īpašība, kāda būtība, kas sniedz cerību. Es pats to jūtu reti. Šobrīd manī tās nav. Tikai bailes. Sirdī jūtos kā zēns — dusmīgs, nepacietīgs, savtīgs, skumjš un vientuļš —, bet viņi raugās manī. Gandrīz salūstu zem viņu skatienu svara, gandrīz novēršos un lūdzu, lai kāds cits ņem grožus savās rokās. Es to nespēju. Esmu niecīgs. Esmu tikai melis izgrebtā ķermenī. Tomēr to sapni nedrīkst apslāpēt.
Tādēļ rīkojos, kamēr viņi skatās.
„Esi izplatījumā sajucis prātā?” Viktra prasa. „Kad viņi sapratīs, ka zēns nav pie mums…”
„Pagriezies leņķī pret Avangarda komandtiltu,” Mustanga saka zilajai.
Nojauzdams, ko esmu iecerējis, Augusts strupi pamāj ar galvu. „Hic sunt leones.”
„Hic sunt leones,” atbalsoju, pataupīdams savu pēdējo skatienu Mustangai, nevis vīram, kurš pakāra manu sievu. Viņa neievēro. Kopā ar Sevro uz karstām pēdām pametam komandtiltu. Kaut kas ietriecas mūsu kuģī. Tā korpuss nodreb. Viņi zina, ka esam pazaudējuši Lisanderu.
„Gaudoņi! Augšā!” saucu.
Harpija mētājas ar rokām. „Es domāju, tu teici—”
„AUGŠA!” es noaurojos.
Kamēr abi ar Sevro ietērpjamies saltajās metāla zvaigžņCaulās, sarkanas sirēnu gaismas pārpludina palaišanas kabīni ar asiņainiem toņiem. Lai ietērptos robotveidīgajās bruņās, mums katram nepieciešama divu gaudoņu palīdzība. Guļu bruņās, kamēr Harpija iesprādzē manas pēdas kāpšļos un saslēdz ap maniem kauliem un miesu bruņu kājas. Gaudoņu kustības ir veiklas pat tad, kad kuģi sašūpo vēl viens gandrīz mērķī trāpīts raķetes šāviņš. Iekaucas sirēna, kas vēsta par pārrāvumu korpusā. Mēģinu savaldīt elpu, kamēr Viktra uzliek man galvā zvaigžņCaulas ķiveri.
„Lai veicas.” Viņa pieliecas pie manas sejas. Pirms pagūstu viņu apturēt, Viktra uzspiež savas lūpas manējām. Es neatraujos, ne šobrīd, kad esmu tik tuvu nāvei. Ļauju viņas lūpām pavērties un piekļauties siltā un mierinošā skūpstā. Tad cilvēcības mirklis ir pagājis un viņa ir prom, nolaidusi pār manu ķiveri masīvu sejsegu. To ieraudzījuši, mani gaudoņi gaudo un ūjina. Nespēju izmest no galvas vēlēšanos, kaut mani šajā skārda bundžā būtu ieslēgusi un uz atvadām noskūpstījusi Mustanga, bet tad manu redzesloku aizņem digitālais displejs, es pazūdu draugu skatam metāla palaišanas caurulē. Esmu viens. Un nobijies.
Koncentrējies!
Esmu ar vēderu uz leju iepakots spļāvējCaurulē. Šobrīd vairums cilvēku jau būtu apčurājušies — nošķirti no draugiem, no dzīvības siltuma. Caurulē nav gravitācijas. Tajā nav spiediena. Neieredzu bezsvara stāvokli tajā.
Nedrīkstu lūkoties augšup, citādi pārlauzīšu sprandu, kad tie mani palaidīs. Nevaru kustēties sānis. Mana zvaigžņČaula ir ieāķēta tūkstoš zobveidīgu magnētisku āķīšu tvērienā. Tie klikšķ savās vietās, čabēdami kā sīki kukaiņi.
Pēc dažiem mirkļiem tie izšaus mani kosmosā. Mana elpa sēc. Mana sirds sitas pret krūšu kaulu. Apzinos šausmas, ko izjūtu ar ķermeni, un pasmaidu. Kad gribēju izšaut sevi Akadēmijā, tie teica, ka tā ir pašnāvība. Varbūt viņiem bija taisnība.
Bet tādēļ es tiku radīts. Lai nirtu ellē.
Es esmu cilvēkveidīga vabole metāla, ieroču un dzinēju čaulā, kas maksā dārgāk par vairumu kuģu. Bruņu labajā rokā iemontēts pulsLielgabals. Kad man to vajadzēs, ierocis uzziedēs kā hemantes pumpurs.
Iedomājos par to dienu, kad Ēo nolika hemantes ziedu pie ieejas manās mājās, par to reizi, kad noplūcu hemanti no sienas vakarā, kurā man būtu vajadzējis iegūt Laurus. Cik tālas šīs siltās dienas šķiet šajā saltajā vietā, kur ziedlapas ir no metāla, nevis mīkstas kā zīds!
„Mēs tiekam ielenkti. Drīz gaidāmas iekarotāju komandasrācijā atskan Mustangas balss. „Gatavojamies jūs palaist" Kuģis novaidas, kad mūs atkal gandrīz satriec kārtējā raķete. Mūsu vairogi ir cauršauti. Tagad mūs kopā tur vien ļodzīgais kuģa korpuss.
„Mērķē precīzi,” saku.
„Vienmēr. Derov…” Viņas klusumā dzirdu tūkstoš dažādu lietu.
„Piedod,” saku viņai.
„Lai veicas.”
„Tas nepavisam nav jautri,” ievaidas Sevro.
Iešņācās kuģa hidrauliskā sistēma, un metāla zobi rauj mani uz priekšu caurulē, lai ielādētu kamerā. Dažas collas virs manas galvas, izaicinādama mani uz to palūkoties, draudīgi dūc lielgabala magnētiskā starojuma straume.
Runā, ka daudzi zelti nespēj šo procesu izturēt, ka pat iezīmētie krīt panikā, spļāvējCaurulē kliedz un vaimanā. Es tam ticu. Elfiem jau tagad būtu sirdstrieka. Daži pat nespēj braukt kosmosa kuģos, jo baidās no to telpu šaurības un izplatījuma plašuma. Mīkstmiesīgie pamuļķi. Es piedzimu mājā, kas bija mazāka par šī kuģa kravas noliktavu. Es pelnīju iztiku nagUrbja galā, kas liek šai caurulītei izskatīties pēc bērnu spēļmantiņas, turklāt darīju to, svīzdams un čurādams pašdarinātā sutastērpā.
Tomēr šausmas nav noliedzamas.
„Skaties, kā zemesčūska uzbrūk, dēls” Tēvs reiz satvēra manu plaukstas locītavu un lika man spēlēt kādu spēli. „Skaties, kā tā izvijas uz augšu un uz augšu, līdz sasniedz augstāko punktu. Līdz tam brīdim nekusties. Neuzbrūc ar savu sirpjAsmeni. Ja tā darīsi, čūska tevi noķers. Tā tevi nogalinās. Kusties tikai tad, kad tā jau metas tev virsū. Cērt šausmās par savu dzīvību. Nerīkojies, līdz neesi tā nobijies, ka vairāk nav iespējams, un tad…” Viņš uzsita knipi.