Tas brīdis pienāk, kad atskan mehānismu mūzika. Kuģa korpusā atbalsojas klikšķi un klakšķi, šņācieni un dūkoņa. Tiek sākta atskaite.
„Tu tur gatavs, Goblin?” rācijā noprasu Sevro.
„Cacatne ursus in silvis?”
Vai lācis kakā mežā? Kuģis sagriežas un dreb. Gaudo vēl vairāk sirēnu.
„Latīņu valoda? Tagad?”
„Audentesfortunajuvat” smej Sevro.
„Veiksme smaida drosmīgajiem? Ja tas ir pēdējais, ko pateiksi šajā dzīvē, tad tiešām esi pelnījis mirt.”
„Ak tā? Nu, tad tu vari sūkāt manu—”
Mana sirds sitas lēnāk.
Metāla zobi ierauj mani caurules magnētiskajā straumē ar galvu pa priekšu. Un tas sākas. Pat caur tērpu gravitācijas spēki iebliež man kā obsidiānu pērkona dieva pļauka. Redze dubultojas. Kuņģis saskrien rīklē. Plaušas saspringst. Asinis rit lēnāk. Traucos uz priekšu. Gar acīm skrien dzirksteles. Es neredzu caurules sienas, kam tieku pašauts garām. Neredzu pat kuģi, kas mani šurp nogādājis. Redzu Ēo seju tumsā. Zaudēju samaņu. Cilvēka ķermenis nespēj to izturēt. Pārāk ātri.
Tumsa.
Tad tumsā rodas caurumi.
Zvaigznes.
Nekāda starplaika nav. Vienā mirklī esmu uz kuģa, bet citā jau triecos cauri izplatījuma dzīlēm desmit reižu ātrāk par skaņas ātrumu.
Šajā brīdī daudzi pietaisa savus tērpus. Tas nav baiļu dēļ. Pie vainas bioloģija un fizika. Cilvēka ķermeņa spējām ir robežas. Tēlnieks Mikijs parūpējās, lai es spētu paciest nedaudz vairāk kā pārējie. Es ceru, ka tāpat ir ar Sevro.
Bez skaņas triecos caur izplatījumu. Paļaujos uz to, ka Sevro ir tuvumā. Neredzu viņu pat sensoros. Viss notiek pārāk ātri. Pārāk ātri traucos pretī lielākajam Sceptera armādas kuģim — tam, no kura mums vajadzētu izvairīties. Tas viss notiek sešu sekunžu laikā. Mums garām paskrien neparedzētu uzbrukumu aizsargraķetes. Tagad lielgabalnieki mūs redz. Zina, kas notiek. Bet mēs neizmantojam dzinējus, tādēļ torpēdas mums neseko. Tik mirklīgā tuvumā tās nedetonē. Mani gandrīz aizķerdamas, neizlietotās čaulas paskrien mums garām. Mūsu pilote notēmējusi nevainojami.
Mums netrāpa arī magnētiskie lielgabali. Šāviņi palido garām. Sevro rācijā gaudo. Viņi iedarbinājuši savus vairogus. Tie neieslēdzas pietiekami ātri. Tam vajadzīgs laiks. PulsVairogiem ieslēdzoties, pār viņu kuģa korpusu vizuļo zila aizsargkārta. Par vēlu, jūs suņabērni!
Nolāpīti par veļu.
Nespēju padomāt. Iekšēji kliedzu. Smejos kā meža ugunsgrēka liesmas. Smejos, jo zinu, ka šie loģiskie karavīri nespēj mēroties spēkiem tieši ar manu vājprātu.
Komandtilts ir tuvu. Pametu skatu augšup. Redzu zeltus, kas tur auro viens uz otru. Steidz uz saviem glābšanas tērpiem vai glābšanas kabīnēm. Skatās, kā mēs tuvojamies, tāpat kā Mustanga skatījās, kad mani Marsa zirgi sadūrās ar viņu un Pakšu dubļaina karalauka vidū. Mūsu niknums ir kaut kas neatkārtojams. Kas tāds, ko šie Lunas dzimušie nesaprot.
Zilie pajūk kur nu kurais. Obsidiāni izvelk ieročus. Divi zelti pārvelk pār sejām skābekļa maskas un zibina savas slātes gatavībā nogalināt. Sekundi pirms sadursmes izšauju savu pulsLielgabalu. Šāviens atskan pret biezo stiklu. Šauju atkal un atkal, un atkal. Tad saraujos kamolā un ar pilnu palaišanas inerci un pēdējā mirklī iedarbinātu dzinējzābaku grūdienu ietriecos biezajā komandtilta stiklā.
No manis izlaužas trakā kliedziens.
21 . TRAIPI
Izsprāgstu caur komandtiltu kā svina lode, kas iešauta porcelāna un stikla veikalā. Ietriecos displejos un stratēģijas projekciju galdos, tad komandtilta sienu rūdītajā metālā, caur gaiteņu tēraudu, līdz beidzot ar visu svaru iegāžos kādā starpsienā simts metrus aiz komandtilta. Apdullis. Nevaru atrast Sevro. Saucu viņu rācijā. Viņš vaid kaut ko par savu pakaļu. Varbūt viņš tomēr ir aptaisījies.
Ķiveru dēļ to nedzirdam, bet kosmosa vakuums gaudodams izsūc kuģa apkalpi drošā nāvē. Patiesībā viņi tiek nevis izsūkti ārā, bet gan izstumti kuģa iekšējā spiediena dēļ. Lai nu kā, bet zilie, oranžie un zelti kliegdami izlido kosmosā. Obsidiāni aiziet klusēdami. Tam gan nav nozīmes, beigās kosmoss apklusina visus.
No manas kreisās rokas lec dzirksteles. Mans pulsLielgabals ir satriekts lupatās. Tērpa iekšienē ellīgi sāp roka. Man ir kontūzija. Izvemjos ķiverē. Tas pilda ķiveri ar rūgtu smārdu un kož nāsīs. Tomēr esmu uz kājām, un mana labā roka darbojas gana labi. Saplaisājis skatu logs. Paklūpu un jūtu, ka arī mani velk uz komandtilta pusi.
Rāpoju atpakaļ pie caurumiem, ko izsitu sienās. Nokļūstu līdz komandtiltam, un skatam paveras haoss, ko esmu tur radījis. Apkalpes locekļi tveras pie visa iespējamā, kas pasargātu viņus no izlidošanas aukstajā tumsā. Kāda zelta meitene paveļas man garām un izlido caur starpsienu. Beidzot iedegas sarkanas trauksmes gaismas.
Visapkārt aizcērtas avārijas starpsienas, kas norobežo šo kuģa daļu un aptur spiediena sūci. Lai nostiprinātu sienu, caur kuru iztriecos, kāda sāk vērties ciet man aiz muguras. Turu to, kad ieraugu, ka tuvojas Sevro. Metāls vaid pret manas zvaigžņCaulas robotveidīgo roku. Sevro metas zem tās tieši laikā, un durvis aizcērtas. Komandtiltiņš līdz ar mums ir izolēts no kuģa. Labāk nevarētu būt.
Spiediena radītais vējš ap mums norimst, kad pār sabojātajiem logiem nolaižas rūdītā tērauda plāksnes. Kuģa virsnieki un apkalpe pieceļas no grīdas, kampdami pēc gaisa, tomēr atklāj, ka tā nav. Skābeklis un spiediens vēl tikai tiek iesūknēts atpakaļ telpā. Tādēļ tie, kuriem ir skābekļa maskas, — zelti, obsidiāni un zilie — bezpalīdzīgi noskatās, kā uz tiltiņa, kampdami pēc neesošā gaisa, daži sārto sulaiņi un oranžo tehniķi noslāpst kā zivis. Viens no sārtajiem vemj asinis, kad viņa plaušas krūškurvī eksplodē, jo viņš mēģinājis aizturēt elpu. Zilie šīs nāves vēro ar šausmām. Viņi nekad nav redzējuši cilvēkus mirstam. Viņi ir pieraduši redzēt, kā izgaist punktiņi skeneru ekrānos. Varbūt tālumā uzsprāgstam vai aizdegamies kādu kuģi, kad uz tā atrodas obsidiāni vai pelēkie. Viņu izpratne par flotes ikdienu tiek mainīta.
Obsidiāni un zelti uz šo ainu nereaģē. Daži no pelēkajiem cenšas sniegt pirmo palīdzību, bet ir jau par vēlu. Ap to laiku, kad spiediena un skābekļa līmeņi ir stabilizēti, zemKrāsas ir mirušas. Es nekad neaizmirsīšu šīs sejas. Es nesu viņiem bojāeju. Cik daudzas ģimenes sēros par to, ko šeit izdarīju?
Dusmās situ savu metāla zābaku pret tērauda klāju. Trīs reizes. Un tie, kas dīki noskatījās, kamēr viņu sabiedrotie mira, nu pagriežas un ierauga Sevro un mani slepkavu tērpos.
O, kā šīs zeltu un obsidiānu sejas beidzot atdzīvojas!
Kāds obsidiāns uzbrūk mums ar spēkSķēpu. Sevro viņam vienreiz iesit, sadauzīdams milzīgo vīru ar metāla dūri. Pārējie četri izveido vienību un uzbrūk mums kopā, skandēdami vienu no savām šausminošajām kara dziesmām. Sevro dodas viņiem pretī laimīgs, ka beidzot ir lielākais vīrs telpā. Es uzbrūku pelēko brigādei, kas steidzīgi tver pēc saviem ieročiem.
Un tā tas notiek. Mēs esam metāla viri, kas cīnās ar apdullinātiem, neapbruņotiem karavīriem. Kā tērauda dūres, kas šķaida arbūzu mīkstumu. Nekad neesmu nevienu nogalinājis ar tādu nevērību. Un mani šausmina tas, cik karā tas ir viegli. Te nav nekādu neskaidrību, nekādu morāles normu pārkāpumu. Šie cilvēki ir karaKrāsas. Vai nu viņus nogalināšu es, vai viņi mani. Tas ir vieglāk nekā Pārejā. Vieglāk, jo es viņus nepazīstu, nezinu, kas ir viņu brāļi un māsas, un izgrūžu viņus pa nāves tumšajām durvīm ar metāla, nevis savām paša rokām.