Man tas labi padodas, daudz labāk nekā Sevro, un tas mani šausmina vairāk nekā jebkas cits.
Es patiešām esmu Pļāvējs. Visas manas šaubas atkāpjas, un es jūtu, kā tas aptraipa manu dvēseli.
Darām visu, ko varam, lai neievainotu zilos. Komandtilts ir liels, bet te nav daudz obsidiānu vai pelēko ar šaujamieročiem un enerģijas ieročiem. Viņiem nav iemesla šeit būt, jo caur kuģa logiem neviens nekad nav iebrucis. Nāvējošākās pretinieces ir divas zeltu sievietes ar slātēm. Viena no viņām ir gara, platiem pleciem. Otrai ir žigla seja, kurā, mums uzbrūkot, vīd izmisums. Ar savām slātēm viņas var pārgriezt mūsu tērpus uz pusēm, tāpēc Sevro pa gabalu izšauj uz viņām ar savu pulsLielgabalu, kura enerģija rada pārslodzi viņu egīdās un ieēdas bruņās, izkausēdama zeltus. Lūk, kāpēc viņi kontrolē tehnikas sasniegumus. Cilvēku krāsai nav nozīmes, kara gaļasmašīnā viņi visi ir trausli kā dūjas.
Kad mani pretinieki ir miruši, vēršos pie zilajiem boksos. „Vai kapteinis ir dzīvs?” vaicāju.
Savās bruņās tērpts, slejos gandrīz metru garāks par viņiem. Viņi joprojām nespēj atraut acis no asins peļķēm, kas palikušas pāri no karotājiem. Es noteikti liekos kā staigājošs murgs. No rokas lec dzirksteles. Tērps gandrīz pagalam. Rokā šausminoša slātc.
„Man nav laika visu dienu draudēt un slampāt. Jūs esat erudīti cilvēki. Šis nav jūsu kuģis. Jūs tikai to apkalpojat tam zeltam, kurš to komandē. Tagad to komandēju es. Vai šeit ir zilo kapteinis?”
Kapteinis ir izdzīvojis. Viņš ir rāms, tīra paskata vīrs garām kājām un rokām, ar svaigu brūci uz sejas, kas viņam sagādā šausmīgas sāpes.
Viņš drebinās un šņaukājas, piespiedis plaukstu pie ievainojuma, it kā viņa seja varētu sadalīties, ja viņš atraus rokas no tās. Tēvocis Nerols būtu saucis viņu par bimbājošu sūdēdāju mīzalnieku. Eo būtu ievērojusi citādu stratēģiju, tādēļ izslejos viņam līdzās un klusi ierunājos.
„Tev nekas nedraud,” saku. „Nemēģini pasākt neko pārsteidzīgu.”
Atveru savu ķiveri. No tās iztek vēmekļi. Saku viņam, lai nostājas stūrī un noņem savu dienesta zvaigzni. Drebošajam vīram nerodas iespēja man paklausīt. Sevro metas uz priekšu, paņem viņa nozīmi, paceļ kapteini un aiznes kā lelli.
Dūšīga, plecīga tumšādaina sieviete pasmīkņā par šādu pazemināšanu amatā. Viņa ir neparasti spēcīga, ņemot vērā, ka ir zilā. Kailu galvu tāpat kā pārējie, ar digitāliem, debesziliem tetovējumiem, kas izvijas ne tikai uz galvas un ap deniņiem, bet arī gar rokām un plaukstām.
Sevro lāčo atpakaļ pie manis.
„Sevro, beidz māžoties.”
„Man patīk būt lielam.”
„Es tik un tā esmu lielāks.”
Viņš mēģina tērpā parādīt man rupju žestu, bet mehāniskie pirksti nav tik lokani.
Dodu zilajiem boksos pavēles, ka mūsu draugiem stārķī jāpiešķir pieeja vienai no angāru piestātnēm. Atkal apsēdušies savās vietās, viņi paklausa. Klātesošie ir lojāli, jo atrodas manā varā. Bet pārējā kuģa apkalpe? Kas to lai zina? Viņi var būt uzticami Valdnieces padotie. Vai varbūt viņi paklausa tikai vīram, kurš valda pār šo kuģi. Būtu muļķīgi domāt, ka visi vadās pēc vienas pārliecības. Man nāksies viņus piespiest.
Ekrānā vēroju, kā stārķis nolaižas angārā. Skrūves tik tikko satur to kopā. Tam pielipuši divi dēlesKuģi. Maniem gaudoņiem nāksies atkauties no slepkavām, ko tie atveduši. Tas viņiem varētu izdoties, tomēr, ja angārā tos ielenks Avangarda obsidiāni un pelēkie, viss būs pagalam.
No starpsienas, kas savieno komandtiltu ar pārējo kuģi, plūst skaņas. Slāpēta šņākoņa. Durvis iemirdzas sarkanas no karstuma — sīka actiņa biezās, pelēkās rūdītā tērauda sienas centrā. Kuģi nolēmuši atkarot obsidiānu un pelēko jūras kājnieki, kurus, bez šaubām, vada kāds zelts. Tas viņus kādu brītiņu aizturēs.
„Vai gaitenī ir holoKamera?” prasu zilajiem.
Viņi vilcinās. „Jūs vientiesīgie gaisagalvas!” lādas zilā, ko biju ievērojis jau iepriekš. Viņa pagrūž nost no ceļa kādu zilo un savieno savus tetovējumus ar vadības pulti. Uz viena no ekrāniem parādās hologramma, kas apstiprina to, no kā baidījos. Zelti vada komandu, kas mēģina ielauzties komandtilta telpā.
„Parādi man mašīntelpu, dzīvības uzturēšanas sistēmtelpas un angāru piestātni,” pieprasu. Viņa izpilda prasīto. Arī tur zelti vada pelēko jūras kājnieku vienības un obsidiānu vergu bruņiniekus, lai apsargātu kuģa būtiskākās sistēmas. Viņi mēģina atņemt man kontroli pār to. Vēl ļaunāk — viņi mēģinās iebrukt stārķī vai iznīcināt to, lai sagūstītu vai nogalinātu Mustangu un manus draugus.
„Kurš grib šo kuģi?” skarbi noprasu. Eju gar pacelto komandtiltu, ceļā pasperdams malā kādu līķi, un lūkojos uz zilo sakarniekiem, kas sēž savā boksā. Viņi izvairās no mana skatiena, divas sievietes nav vecākas par mani. Sejas, bālas un svaigas kā rīta sniegs, tagad nosmērētas ar netīrumiem un asaru pēdām. Platās, debeszilās acis apsārtušas. Viņas šodien redzēja mirstam savus draugus, bet es te savtīgi dīžājos, it kā šis būtu kāds mans triumfs. Ir tik viegli aizmirsties.
Nekad neaizmirsti, kas tu esi, atgādinu sev. Nekad neaizmirsti!
Ar mums mēģina sazināties ducis kuģu un Citadeles zemes komandpunkts. Viņi vēlas zināt, kas noticis. Mums aizdomām pilni tuvojas dedzesKuģi. Visā savā kuģī atveru slēgtas frekvences sakaru kanālu.
„Uzmanību kuģa apkalpei, kas iepriekš pazīstams kā Avangards, bet no šī brīža zināms kā Pakss\” Ieturu dramatisku pauzi, jo zinu, ka ikviena laba dziesma, ikviena laba deja ir spriedzes spēle, kas noved pie skaņas un kustības kulminācijas.
Scvro nebeidz zēniski smaidīt. Tagad, kad, noņemot ķiveri, galva šķiet tik maza, viņš milzīgajā tērpā izskatās pēc pundura. Viņš vēcina roku un mēģina mani sasmīdināt. Es pakratu galvu. Šobrīd nav īstais laiks.
„Mans vārds ir Derovs au Andromeds, esmu Marsa Augusta nama šķēpnesis un esmu pieteicis savas tiesības uz šo kuģi kā kara trofeju. Tas ir mans. Pēc Sabiedrības gaisa kara likumiem, jūsu dzīvības pieder man. Man ļoti žēl, ka tā, jo tas nozīmē, ka, visticamāk, jūs visi mirsiet.
Jūsu dzīves veltītas tai vai citai profesijai — elektriķa, zvaigžņu navigatora, lielgabalnieka, apkopšanas pakalpojumu, apgaismojuma un remontdarbu vai cīņas mākslu prasmēm. Mana nodarbošanās ir iekarošana. To mums māca skolās. Un skolā man tika mācīts, kā pareizi iekarot, sagrābt un pārņemt vadību pār ienaidnieka kuģi. Pēc tam, kad esmu sagrāvis ienaidnieka valdījumā bijušu kuģi, mums mācītā procedūra ir vienkārša — kuģis jāiztīra.”
Sevro aktivizē slepeno vadības paneli, kas droši noslēpts kāda navigācijas displeja sānā, to, kuram pieeju gūst tikai zelti. Zilie pārsteigumā salecas. Tas ir kā ieiet cilvēka virtuvē un parādīt zem viņa izlietnes paslēptu atombumbu. Pults noskenē Sevro Zelta zīmotni un iemirdzas zeltītā gaismā. Viņam atliek tikai ievadīt kodu, un viss kuģis tiks atvērts izplatījumam. Mirs divdesmit tūkstoši cilvēku.
„Mēs radījām šos kuģus, lai tie būtu iztukšojami. Kāpēc? Tas nav tādēļ, ka apšaubām jūsu lojalitāti, patiesībā mēs uz to paļaujamies, bet tas ir tādēļ, ka uz klāja joprojām…” Ieskatos kāda zilā pasniegtā sarakstā, „…atrodas sešdesmit viens zelts. Viņi ir uzticīgi Valdniecei. Es esmu viņas ienaidnieks. Viņi man nepaklausīs. Viņi pārņems kuģi un mēģinās ieņemt komandtiltiņu, viņi jūs sapulcēs, ļaunprātīgi izmantos jūsu lojalitāti un novedīs jūs drošā nāvē. Viņu un viņu naida dēļ jūs vairs nekad nesatiksiet savus mīļos.