Pastāv vēl kāds sarežģījums. Aiz šī kuģa sienām Valdniece prāto, kas šeit noticis. Drīz viņa sapratīs, ka viņas armādas lepnums vairs nepieder viņai. Tas ir mans. Viņas prētoru kuģi izspļaus dēlesKuģu eskadriļas, kas šurp atnesīs obsidiānu un pelēko jūras kājnieku leģionus. Viņus vadīs zelta bruņinieki, kas alkst pēc manas galvas un būs gatavi iznīcināt katru, kas gadīsies ceļā.
Ja izmetīšu jūs kosmosā, nebūs neviena, kas apturēs viņu uzbrukumu. Tāpēc, redziet, jūs esat mans glābiņš, un es esmu jūsējais. Es neupurēšu divdesmit tūkstošus, lai nogalinātu sešdesmit vienu savu ienaidnieku. Šo kuģi starp visiem izvēlējos tā komandas dēļ. Labākā apkalpe, kādu Sabiedrība var piedāvāt. Man jūs esat neaizvietojami. Tāpēc es jūs lūdzu — izvēlieties mani par savu komandieri un sagūstiet zeltus, kas jūs uzskata par aizvietojamiem.
Jums ir mana atļauja, mana garantija un Marsa arhiGubernatora Nero au Augusta svētība sagūstīt vai nogalināt savus zelta komandierus manā vārdā. Konfiscējiet viņu ieročus un pakļaujiet viņus, tad ātri pavērsiet kuģi pret iebrucējiem, kas nāk mūs iznicināt! Rīkojieties tagad! Ja gaidīsiet, viņi jūs nogalinās! Es zināšu, kā sauc pirmos, kas sacelsies. Kā jūsu jaunais kungs es jūs atalgošu. Jūs atalgos arhiGubernators. Rīkojieties! Tikko atvēru visas kuģa ieroču noliktavas. Ņemiet ieročus un neitralizējiet tirānus!”
Pirmās revolūcijas dzirkstis tiek uzšķiltas smagā klusumā.
Pie manis pienāk Sevro. „Tas bija pacilājoši.”
„Pārāk demokrāciski?” es čukstu.
„Es nedomāju, ka autokrātiska demokrācija skaitās.” Sevro sarauc degunu. „Tu taču draudēji izmest viņus kosmosā.”
„Draudēju? Man likās, ka liku to nojaust diezgan neuzkrītoši.” „Neuzkrītoši kā ar vāli, pamuļķi.” Sevro pārāk priecīgs ļauni iesmejas un ar mehānisko roku uzsit pa kāju, saliekdams metālu. Viņš saviebjas un, nedaudz nokaunējies, paskatās uz mani. „Atšujies!”
Durvis aiz mums sāk šņākt. Pagriežos, lai paskatītos uz nokaitēto starpsienu. Mani ienaidnieki atveduši urbi, lai man uzbruktu. No adrenalīna trīc rokas. Jūtu, kā plecus nospiež dučiem debeszilu skatienu svars. Sarkanais traips uz durvīm kļūst spilgtāks un izplešas. Mums vairs nav daudz laika.
Mana slāte uzviļņo garā un nāvējošā pātagā. „Drīz mums būs ciemiņi,” saku. Pametu skatu uz Sevro, kura uzmanību novērsis kāds no holoekrāniem. Pavēlu zilajiem paslēpties.
„Viņi to dara,” Sevro murmina. „Nolādētā elle! Derov, nāc un paskaties!”
Viņš vienu pēc otras pārslēdz tiešraides ainas, kurās redzams, kā oranžie un zilie iztīra ieroču noliktavas. Viņiem palīdz daži pelēkie. Citi
stāv un noskatās, nezinādami, ko iesākt pat brīdī, kad pārējie šauj uz savu apkalpes biedru vilni. Tomēr lodes šo vilni nespēj apturēt. Viņi ņem ieročus, nekārtīgi skrien caur gaiteņiem, un viņu rindas aug. Dedzīgākie vadoņi ir nevis zilie, bet gan oranžo angāru strādnieki un mehāniķi, kā arī pelēkie… no kuriem vienu atpazīstu. Pusmūža kaprālis no mana kuģa Akadēmijā. Tas, kurš izglābās kopā ar mums. Viņš ieved apmēram divdesmit cilvēkus kāda zelta kajītē. Viņi ar cieņu saņem to gūstā. Ne visur tas notiek uz tik mierīgas nots.
Trīs spēcīgas zeltu vadītu obsidiānu un pelēko vienības iesoļo dzīvības uzturēšanas sistēmtelpās pie dzinējiem piecus kilometrus tālāk kuģa pakaļgalā un arī tepat pie komandtilta durvīm. Aiz starpsienas, kas šķir tiltu no gaiteņa, stāv četri zelti un seši obsidiāni. Desmit pelēkie aiz viņiem pielādē savus ieročus.
„Mums tik un tā būs ciemiņi,” saku.
Kuru katru mirkli viņi izlauzīsies cauri durvīm. Kamēr termourbis graužas cauri durvīm, no starpsienas sāk lēkt dzirksteles. Metāls tek uz iekšu un burbuļodams krīt uz grīdas. Zilie dreb šausmās, bet mēs ar Sevro sagatavojamies jaunam uzbrukumam un nolaižam ķiveres. Manas nāsis atkal pilda nelabuma smārds. Saku zilajiem, lai paslēpjas sakaru telpā. Tur viņi būs drošībā.
Pie pults man blakus pēkšņi sāk mirgot gaismiņa. Instinkta vadīts, atbildu. Balss kā pērkons liek man nodrebēt. Runātāju neredzu.
„Vai tu mani dzirdi?” tas jautā.
„Dzirdu.” Pametu skatu uz Sevro. Lai kas būtu zvanītājs, viņš izmanto balss pārveidotāju, kas izklausās pēc pērkona dunas. Sevro parausta plecus, it kā teiktu, ka viņam nav nojausmas, kas runā. „Ar ko es runāju?”
„Vai tu esi dievs?”
Dievs? Manī iemitinās rēgains klusums. Tas nav nekāds balss pastiprinātājs. Vajadzēja nojaust pēc saltās, gausās izloksnes. Atcerēdamies, ko esmu mācījies, uzmanīgi izvēlos vārdus. „Esmu Saulesdēls Derovs au Andromeds.”
„Tu sagrābi kuģi un tomēr neesi prētors? Kā?”
„Es ielidoju caur komandtiltu.”
„Viens pats no Tukšuma?”
„Kopā ar sabiedroto.”
„Es nākšu satikt tevi un tavu sabiedroto, dievabērns.”
Zilie šausmās saskatās. Viņi kaut ko mēmi saka viens otram. Aptraipītais. Uz maniem pleciem smagi uzgulstas bailes. Abi ar Sevro nopētām komandtiltu, it kā nezvērs varētu slēpties tepat ēnās. Durvis lobās vaļā, pilēdamas kā tāds nokaitēts, sapuvis auglis.
Tad viens no zilajiem noelšas un mēs pār plecu palūkojamies uz HK monitoru, kur ieraugām šausmu skatu, kas paveras caur gaiteņos izvietoto kameru lēcām. Tas — viņš— no mugurpuses pieskrien vienībai, kas gatavojas iebrukt komandtilta telpā, — obsidiāns, tomēr lielāks par jebkuru, ko esmu redzējis. Ievērojams ir ne tikai viņa augums. Tas ir veids, kā viņš kustas. Drausmīgs radījums, kas sadiegts no ēnām, muskuļiem un bruņām. Plūstošs, nevis skrienošs. Nedabisks. Tas ir kā skatīties uz atdzīvinātu asmeni vai ieroci. Šis ir radījums, no kura bēgtu suņi. Uz kuru šņāktu kaķi. Tāds, kuram nevajadzētu pastāvēt augstāk par pirmo elles loku.
Viņš no mugurpuses ietriecas iznīcinātāju vienībā ar diviem balti pulsējošiem jonAsmeņiem, kas trīs pēdu garumā stiepjas no viņa bruņu piedurknēm. Pelēkajiem viņš vienkārši izskrien cauri, triekdams tos sienās ar saviem pleciem un salauzdams kaulus šķēpelēs. Tad viņš sāk īsto slepkavošanu. Tas ir tik mežonīgi, ka man jānovcršas.
Termourbis pats turpina kausēt durvis. Un to centrā izveidojas caurums. Caur to redzu, kā cilvēki mirst. Uz pārkarsušā metāla čurkst asinis.
Kad aptraipītais paveicis darbu, viņš asiņo caur dučiem brūču, un atlikusi tikai viena zelta karotāja. Viņa iedur tam ar slāti, caururbdama tumšās krūšu bruņas. Viņš pagriežas, likdams slātci iestrēgt, un sagrābj to, kad sieviete pārvērš asmeni pātagā. Tad viņš satver karotājas ķiveri, viņas zelta bruņas mirdz gaiteņa lampu gaismā. Viņa mēģina izbēgt, mēģina izlocīties, bet, tāpat kā lauvam ar hiēnu zobos, aptraipītajam atliek tikai paspiest. Kad sieviete ir mirusi, viņš saudzīgi noliek to uz grīdas — maigs tagad, kad nesis viņai cienīgu nāvi. Sevro neapzināti atkāpjas no durvīm.
„Mammīt mīļo…”
Kamēr durvju centrs starp mums lēni kūst, aptraipītais stāv otrā pusē. Kad pa caurumu ir iespējams izlīst, viņš noņem savu ķiveri. Manī lūkojas bāla, kaila seja. Melnas acis. Vēja appūsti vaigi, aprepējuši kā degunradža āda. Galva ir gandrīz kaila — no pakauša centra pār viņa muguru nokarājas metru gara zirgaste.
Mūsu skatieni satopas, un viņš mani uzrunā.
„Dievabērns Andromed, es esmu Ragnārs Volārs, aptraipītais, savas mātes Alijas Sniega/.virbules pirmais dēls no Valkīru virsotnēm ziemeļos, no Pūķakaula dienvidos, no Kritušās pilsētas, kur lido Spārnotās šausmas, Sēfija Klusētāja brālis, Tana Udcnsvērotāja lauzējs, un es esmu sniedzis tev traipu ziedojumu.”