Viņš iepleš savas milzīgās, asinīm aptraipītās rokas un tad caur durvīm sniedz labo plaukstu. JonAsmeņi ieslīd atpakaļ bruņās. Slāte joprojām vīd iedurta viņa ribās.
Es pietaisīšu savu nolāpīto tērpu.
„Velns, sasper mani aklu,” Sevro murmina. „Dari to, Derov! Pirms tas pārdomā!”
Noņemu ķiveri un speru soli uz priekšu. So gan es gribu.
„Ragnār Volār. Prieks tikties. Es skatos, ka tu nenēsā nozīmi. Vai tev ir kungs?”
„Es nēsāju Pelnu valdnieka zīmi, un līdz ar šo vareno kuģi mani bija paredzēts sniegt kā dāvanu Julii ģimenei. Bet tu sagrābi šo kuģi un tāpēc esi ieguvis arī mani.”
Julii? Bez šaubām, dāvana par to, ka tie nodevuši Augustu.
Un vai viņš tikko izmantoja birokrātijas nepilnību, lai attaisnotu to, ka nogalinājis sava kunga vīrus? Ja viņa balsī ir ironija, es to nedzirdu. Bet kādēļ gan lai viņš to darītu? Vai šīs melnās acis mani pazīst? Aptraipītie nedrīkst izmantot neko citu kā vien militāro tehniku. Nevarētu būt, ka viņš mani redzējis kur citur, tomēr pasniegtā roka gaida manu tvērienu.
„Kāpēc tu to dari?” vaicāju. „Vai Julii dēļ?”
„Viņi tirgojas ar manējiem.” Biju aizmirsis. Tieši Julii kuģi vadā obsidiānu vergus pāri tukšumam. Viņi zina, ka no Viktras ģimenes šķēpa un saules jābaidās.
Viņš nav trenēts slēpt savu naidu. Tas ir auksts kā ledus, kurā šis vīrs piedzimis.
„Vai tu pieņemsi šos traipus, dievabērns?” paliecies uz priekšu, viņš prasa žēlabainā balsī, viņa lūpu kaktiņos savādas raizes atstāj grumbas. Zelti to izdarīja pēc Tumšās sacelšanās — vienīgā dumpja, kas jebkad apdraudējis viņu valdīšanu. Mēs atņēmām viņu vēsturi, viņu tehnikas sasniegumus, noslaucījām no zemes virsas veselu paaudzi, piešķīrām viņu rasei planētu polus, Ziemeļnieku reliģiju un pateicām viņiem, ka esam to dievi. Pēc dažiem simtiem gadu es stāvu un lūkojos augšup uz vienu no viņu šausminošākajiem dēliem, un brīnos, kā viņš var mani uzskatīt par dievu.
„Es pieņemu šos traipus savā vārdā, Ragnār Volār.” Pārbijies sniedzos uz priekšu un paspiežu viņa plaukstu, ap mūsu rokām gail uzkarsēts metāls, un tās ir gandrīz viena lieluma, tikai manējo sargā metāla bruņu cimds. Ņemu asinis, ko viņa plauksta atstājusi uz manējās, un ar tām nosmērēju savu kailo pieri. „Es pieņemu to nastas svaru.”
„Paldies tev, Saulesdēls. Paldies. Es kalpošu par godu savai mātei un viņas mātei pirms viņas.”
„Uz stārķa klāja angāru piestātnē numur trīs atrodas mani draugi. Izglāb viņus, Ragnār, un es būšu tavs parādnieks.”
Viņam pasmaidot, atklājas dzelteni zobi, un no viņa rīkles dziļumiem urdz kara dziesma — dobjāka par okeānu vētras laikā. Tā pilda gaiteņus ar baisām priekšnojautām. Mani tā pilda ar prieku, bailēm un pirmatnēju ziņkāri. Ko es tikko ieguvu?
22. UGUNSPUĶE
Jūtu, kā pēc milža aiziešanas trīcu. Nomierinājies pagriežos pret zilajiem, kas stāv kā iemieti un nav droši, vai šobrīd skatīties uz mani, HK ekrāniem vai radaru displejiem, kas rāda, kā mūs ielenc Valdnieces karakuģi. „Jums nav no kā bīties,” saku. ,,Sī kuģa kapteinis tika pazemināts dienesta pakāpē, jo atstāja atvērtus skatu logus. Muļķīgi. Dienesta pakāpe neattaisno kļūdas. Es vēlos jaunu kapteini. Mums nav daudz laika. Tādēļ es izlemšu sešdesmit sekunžu laikā.”
Gar saviem biedriem priekšā iznāk tumšādainā zilā. Sākumā biju domājis, ka tetovējumi uz viņas rokām veido ziedu rakstus. Tad ievēroju, ka tās ir matemātikas formulas — Larmora formula. Maksvela vienādojumi izliektā laiktelpā. Vīlera un Feinmana absorbcijas teorija. Un simtiem citu, kuras es pat nezinu.
„Dod man to nozīmi, zēn, un es izgrebšu caurumu, pa kuru tev nokļūt atpakaļ uz Marsa.” Viņas balss skan bez modulācijas. Tā ir neizteiksmīga. Precīza un laiska vienlaikus. No tās izskaustas emocijas, līdz palikuši tikai vārdi un skaņa, kas izskan gaisā kā matemātikas vienādojumi. „Zvēru pie savas dzīvības.”
„Zēn?” pārvaicāju.
„Es esmu divtik vecāka par tevi. Vai man saukt tevi par „kungzēnu”? Vai varbūt tu apvainosies?”
Tiešās nekaunības apmulsināts, Sevro izliec uzaci.
„Piedodiet viņai, dominus” pieglaimīgi saka cits zilais. „Viņa ir jaunākā leitnante ar—”
Apklusinu viņu ar žestu. „Kāds ir tavs vārds, zilā?”
„Orions.”
„Tas ir puiku vārds,” saka Sevro.
„Tiešām? Nebiju ievērojusi.” Zilie spēj būt sarkastiski? „Mana sekta cerēja, ka būšu vīrietis. Es viņus pārsteidzu.”
„Kura sekta?” prasa Sevro.
„Viņa nepieder ne pie vienas sektas. Viņa tika pieņemta Kopcrnika sektā, bet drīz pēc tam acīmredzamu iemeslu dēļ tika atlaista,” atkal iejaucas uzmācīgais zilais. „Viņa ir dokere.”
Orions saraujas. Viņa draudīgi riņķo ap otru zilo. Viņas balss nemaina intonāciju. „Un kas gan esi tu, Pel, ja ne mazs, pedantisks pirdiens? Hm?” „Redziet,” mierīgi skaidro Pels, „viņa ir dokere. Emocionalitātes rādītāji nav noturami normas robežās. Tā nav viņas vaina. Viņa ir savas piedauzīgās vides produkts.”
„Kādas muļķības,” viņa saka, sperdama žiglu soli uz priekšu. Orions iesit Peļam pa seju. Viņš žēlabaini ievaidas un nokrīt uz muguras, it kā nekad agrāk nebūtu sists. Visticamāk, ka tā arī ir. Kāpēc gan lai viens zilais sistu citam? Viņi ir analītiķi, matemātiķi, zvaigžņu karšu meistari. Ne jau cīnītāji.
„Man tā rupekle patīk,” saka Sevro.
„Pagaidiet, dominus\ Es vēlos kuģi!” Blenzdams uz Peļu, kurš vārtās pa grīdu, pie mums pieslīd vēl kāds zilais. „Es… esmu to pelnījis? Orions ir tikai kaut kāda… kaut kāda… tūļa! Ja gribam raksturot viņas izpratni par starpplanētu masu kinētiku, jābilst, ka viņas zināšanas astrofizikā varētu būt daudz vispusīgākas. Viņa pat nav studējusi Observatorijā.” Caur pūli izlaužas vēl viens zilais.
„Aizmirstiet par Arnu! Astrofizikā viņš ir īsts neveiklis, un viņa teorētisko aprēķinu pieņēmumi labākajā gadījumā saucami par pārsteidzīgiem! Sešus mēnešus uz šī kuģa biju komandiera vietnieks Pelnu valdnieka vadībā. Es uz tā dienēju, kamēr tas vēl bija noenkurots. Loģisks manevrs būtu par savu kapteini iecelt mani, dominus.”
Armādas kuģi turpina centienus sazināties ar mums. Karakuģi slīd tuvāk. To vēderos drošsirdīgi cilvēki vilks bruņutērpus; viņi kāps dēlesKuģos un izšausies kosmosā, lai nolaistos uz mana kuģa korpusa, izurbtos tam cauri, lūgdami, lai tiem būtu lemts nokļūt mājās un paēst maltīti, ko būs cēlusi galdā māte vai sieva. Un tas viss, kamēr mani zilie grūstās un stumdās, lai varētu vadīt manu kuģi, īdēdami apvainojumus par savu biedru akadēmisko prestižu un prasmēm matemātikā.
„Neklausieties nevienā no viņiem, dominus\" gausā izloksnē iesaucas kāda sieviete. Viņa nokrīt ceļos. „Mans vārds ir Virga kse Sedierta. Esmu studējusi starpzvaigžņu kuģošanas fiziku Pusnakts skolā, tā ir daudz pārāka par Observatoriju. Līdz ar citiem akadēmiskiem nopelniem man ir doktora grāds tumšajā matērijā un gravitācijas lēcošanā. Ļaujiet man vadīt jūsu kuģi, dominus! Izlemt par labu citam būtu maldīgs un — vēl ļaunāk — neloģisks gājiens!”
Šiem zilajiem būtu vajadzējis izmantot savu loģisko domāšanu, lai saprastu, ka es skatos tikai uz sievieti, kas nemetas ceļos kā pārējie. Orions, pirmā, kas ierunājās, joprojām stāv ar bālām, mirdzošām acīm, iztaisnojusi drukno muguru un stūrainos plecus. Viņas izloksnē skan zemākas aprindas, tā ir skarbāka un pasaulīgāka nekā šo akadēmiķu sapņainā mēle. Visticamāk, ka viņa nākusi no Fobosa doku pilsētas vai Virknes dokiem netālu no Akadēmijas centra. Ja viņa patiešām ir dokere, kas nav gājusi ne Observatorijā, ne Pusnakts skolā, prātoju, kāds varētu būt stāsts par to, kā viņa vispār šeit nonākusi.