„Ko tu teiksi par visu šo troksni?” vaicāju Orionam, norādīdams uz pārējiem zilajiem.
„Tās ir vienas vienīgas muļķības,” viņa noņurd un iebaksta sev krūtīs resnu īkšķi. „Es ar muļķībām nenodarbojos.” Viņa pasmaida un pamet ar zodu uz displejiem, kuros redzams, kā lēni tuvojas pārējie dedzesKuģi. „Un tev sāk trūkt laika.” Palūkojos uz radaru pultīm, kur trauksmes signāli dod ziņu par divu dēlesKuģu slepenu palaišanu no tuvējiem Valdnieces karakuģiem un kreiseriem. „Es zinu, ka spēju to paveikt, citādi nebūtu runājusi. Dod man iespēju!"
Pamāju Sevro, un viņš pamet sievietei spārnoto kapteiņa zvaigzni.
„Nogādā mūs līdz mūsu flotei.”
„Kaujas nosacījumi?” viņa man prasa.
„Minimāli upuri,” saku. Mēs esam labie. Valdniece ir tirāns. Lūk, kā tas jāizspēlē.
„Klausos, dominus
Kopā ar Sevro noskatāmies, kā Orions pārņem mana kuģa vadību un dod pavēles, kas ļaus mums nonākt līdz Augusta kuģiem aiz Rubikonas bākām. Kolīdz norīkoju Orionu, ķildošanās mitējās. Viņi zina, ka iespēja ir palaista garām, tādēļ atgriežas savās ērtajās vietās, it kā nekad nebūtu vēlējušies tās pamest. Krēslainajā apgaismojumā viņu zilās zīmes uz delmiem atgādina trejžuburus.
Zilie ir īpatni un savrupi. Salu tauta kosmosa tukšumā — viņi veidoti tā, lai garos pārbraucienus no Lunas izdzīvotu bez jebkādas sacelšanās. Tādēļ viņi savā starpā dalās. Dalās ar skābekli, pārtiku, kajītēm, ikdienu, darba vietām, komandieriem, mīļākajiem, sektām un mērķi — precīzi veikt savu darbu un kāpt pa dienesta kāpnēm, lai varētu pagodināt savu sektu.
Atveru sakaru kanālu, lai sazinātos ar pārējo floti un Lunas mākslīgajiem pavadoņiem. Viņi šo signālu nevar nobloķēt. Ne tad, ja tas nāk no šī kuģa. Mūsu aprīkojums ir tikpat smalks kā jebkur citur Valdnieces flotē.
„Sabiedrības dēli un meitas! Šeit runā Derovs au Andromeds no Augusta nama. Man ir briesmīgas ziņas. Šonakt jūsu Valdniece lauzusi Sabiedrības Nolīgumu. Kamēr mans kungs arhiGubernators Nero au Augusts gulēja viņas viesmīlības aizsardzībā, Valdniece mēģināja atņemt viņa, viņa ģimenes, viņa prētoru un adjutantu dzīvības. Sazvērējusies kopā ar Bellonu, viņa mēģināja veikt nelegālu un amorālu vairāk nekā trīsdesmit iezīmēto zeltu slepkavību. Viņas nodoms neizdevās.
Par atmaksu esmu sagrābis vienu no viņas flagmaņiem. Šobrīd esmu ielenkts un mana, kā arī mana kunga un viņa ģimenes dzīvība ir apdraudēta. Ja necīnīsimies pretī, tad mirsim. Ja padosimies, tad mirsim. Es neesmu iztukšojis kuģi. Uz tā klāja dienējošā apkalpe ir saskatījusi manus godīgos nolūkus un piebiedrojusies ģimenei, kas stājusies pretī pēc varas izslāpušajai tirānei Oktāvijai au Lunai.”
Gandrīz patiesība.
„Pirms dažām stundām mūsu Valdniece lika man nodot manu namu. Lauzt manu zvērestu. Tāpat kā viņas tēvs pirms viņas, Valdniece ir apreibusi no varas un tagad uzskata sevi par imperatori. Viņa lika mums klanīties, tagad raugiet paši mūsu atbildi!”
Izslēdzu mikrofonu.
„Pela kungs, kad esat gatavs,” paziņo Orions. „Lai tiem neģēļiem tiek, kad viņi būs klāt.” Viņa aktivizē savus tetovējumus un iegrimst digitālā vārdu apmaiņā ar pārējo apkalpes komandu.
Pār komandtiltiņu nolaižas klusums. Paiet sekunde, tad vēl viena. HK ekrānā noskatos, kā trīs pelēkie iešauj kādam zeltam galvā. Angāros oranžie mūk pa malām, kad zelti ved karaKrāsas uzbrukumā nosēdinātajam stārķim. Tad angārā ierodas Ragnārs, ap viņu pulcējas oranžie, tāpat kā bruņotie sarkanie, kas sekojuši viņam jau gaiteņos. Daudzi iet bojā. Šīs zemKrāsas savā varā pārņēmušas dusmas. Un, lai gan viņi mirst, es redzu sacelšanās dzirkstis, jo esmu viņiem devis atļauju darīt to, pēc kā viņi ilgojušies visu savu mūžu. Pat tad, ja to nevar redzēt līdz galam, tā ir šeit — tā individualitātes un brīvības dzirkstele. Stārķa durvis atsprāgst vaļā, un pa tām kopā ar maniem gaudoņiem brūk Mustanga un dodas palīgā zemKrāsām un Ragnāram, lai gan no briesmīgā vīra pa gabalu turas pat Telemani.
Aiz mana kuģa sienām par sevi beidzot liek manīt ienaidnieka lidaparāti. Radari pulsē sarkanās gaismās. Lai atrastu mūsu korpusu, caur izplatījumu traucas no armādas vēderiem svaigi izspļauti dēlesKuģi. Viņi grib mūs ieņemt triecienā.
Orions atver borta lielgabalu rindas.
„Cik skaisti!” murmina Sevro. Es stāvu klusēdams. DēlesKuģus caursit elektromagnētisko lielgabalu zalves, tās saplosa metālu un cilvēkus, lai turpinātu savu ceļu un triektos to flagmaņu korpusos un vairogos, kuri palaiduši dēlesKuģus.
Mana jaunieceltā kapteine staigā pa komandtiltu, sakrustojusi rokas uz krūtīm. Mans piecus kilometrus garais karakuģis uzņem gaitu, spļaudams elektromagnētisko lielgabalu kārtas, kas sviež Valdnieces flotes sejā nāvi. Orions ieslīpi paskatās uz mani un, visiem redzot, pasmīn.
„Tagad ķersimies pie ceļa grebšanas, dominus.”
Tad viņa pavēl sūknēt melno matēriju. Izšaujamies caur divu karakuģu atliekām.
Ja neņem vērā tehnisko pavēļu dūkoņu, uz komandtiltiņa valda klusums. Aiz mūsu kuģa sienām kā koncertā uzzibsnī raķešu šāviņi. Tāpat kā ienaidnieks, iedarbinām savus zenītartilērijas vairogus, kas raķetes padara bezspēcīgas. Mūs ieskauj gaismas oreols kā neitrāla teritorija. Mūsu korpusā ietriecas elektromagnētisko lielgabalu šāviņu kārta, lai gan šeit uz tiltiņa satricinājumu nejūtam. Mūsu aprīkojums nespļauj dzirksteles. No griestiem virs galvas nekrīt vadi. Šis lidaparāts ir septiņsimt gadu kuģubūves augstākais sasniegums.
Sevro pabiksta mani ar elkoni. „Nolādēts, mums varētu pat izdoties.”
Armāda ap mums ir milzīga. Vairāk nekā milzīga. Tā tika sapulcēta šeit, lai liktu drebēt uz Lunas sanākušajiem kungiem un viņu flotēm, kas gaida aiz Rubikonas bākām, tomēr šeit joprojām neatrodas pat puse no kopējās flotes apjoma. Šobrīd šī armāda trīc no iekšienes kā apjomīgs ķermenis, no kura graužas laukā kāds svešais.
Ātri izbēgam no armādas ielenkuma.
Viņi mums neseko tālāk par Rubikonas bākām, kur mums piebiedrojas mūsu nelielā flote, kā ari Kordovanu, Telemanu un Norvo spēki. Es ceru, ka pēc šīsdienas pēdējā pārsteiguma zem mūsu karogiem pulcēsies vēl vairāk ģimeņu.
Es noskatos mūsu flotes atliekās. Aiz mana karakuģa peld cilvēku līķi. Viņi nākuši no sadragātiem un caursistiem kuģiem. Daži joprojām ir dzīvi, tomēr drīz nosals vai nosmaks. Vēl vairāk nāves manā ceļā. Cik daudz, līdz būs gana?
Es atstāju komandtiltiņu Oriona pārziņā. Abi ar Sevro atrodam ceļu uz inženieru darbnīcām, kur liekam oranžajiem izgriezt mūs no salocītajiem tērpiem. No turienes steidzamies uz angāru — plašu metāla piestātni, kas piekaisīta ar kuģiem, aprīkojumu un nu arī iznīcinātiem cilvēkiem. Visapkārt šaudās dzeltenie, kas sniedz palīdzību ievainotajiem un ar pelēko un oranžo palīdzību tos nogādā medPunktā.
Nezāle baksta vairākus atbruņotus zeltus ar savu slāti. Olis un Harpija palīdz dzeltenajiem. Mans skatiens drudžaini meklē Mustangu. Ieraugu viņu zem viena no apdauzītā stārķa spārniem runājam ar savu tēvu. Viņas kreiso roku izkropļo gara brūce. Es par to pat neieminos. Uz stārķa nosēdās dēlesKuģis, bet no otra viņi paguva atkratīties, kamēr piezemējās angārā.
„Lielākā daļa Valdnieces flotes ir mums aiz muguras,” saku Augustam.